Lai arī gandrīz visiem suņiem ir instinkts kustināt kājas, ja tos tur virs ūdens, tomēr ne visi patiešām var peldēt. Suņu šķirnes ir ļoti dažādas, tāpat to peldētprasme. Ir šķirnes, kam peldēšana ir dabiska, piemēram, portugāļu, spāņu, īru, amerikāņu ūdens suņi, vairums labradoru, retrīveru un citu līdzīgu suņu ir labi peldētāji, arī milzīgajiem ņūfaundlendiešiem patīk peldēt. Suņu šķirnes, kam raksturīgs liels krūškurvis un relatīvi maza ķermeņa pakaļdaļa, kā arī brahiocefāliskās šķirnes (pekinieši, mopši, buldogi) un īskājainie suņi (takši, baseti) parasti ir slikti vai nekādi peldētāji. Mazo šķirņu suņiem, kam ir īss apmatojums un liela ķermeņa virsma attiecībā pret masu, visbiežāk peldēt traucē aukstums.
Nevienu suni (pat tos, kam atbilstoši šķirnei peldētprasmei būtu jābūt iedzimtai) nedrīkst pēkšņi iemest ūdenī. Ja suns nebaidās no ūdens un viņa ķermeņa parametri ir peldēšanai piemēroti, tad peldētprasme ir apgūstama. Apmācību laikā sunim obligāti jāvelk peldveste. Peldēšanas apguve jāsāk pakāpeniski. Sākumā ar rotaļlietām un kārumiem suns jāpieradina bradāt pa seklu ūdeni, tad var virzīties dziļāk. Ja suns izrāda interesi par ūdeni, jūtas tajā komfortabli un izrāda vēlmi un prasmi peldēt, var uzskatīt, ka jums ir paveicies ar suni ar iedzimtu peldētprasmi. Ja suns trīc un baidās, un raujas prom no ūdens, visdrīzāk apmācībai vajadzēs daudz laika un ļoti iespējams, ka suns nekad peldēšanu neizbaudīs ar prieku. Ja suns neizrāda bailes un nepatiku, apmācību var turpināt, saimniekam visu laiku esot blakus un iedrošinot suni ar kārumiem un rotaļām. Dažos gadījumos ļoti labi noder citu suņu piemērs – ja apmācību laikā apkārt ir citi suņi, kas labprāt peld.
Kādus našķus izmantot, dresējot suni, ja negribas likt lietā veikalā pirktos? Kas ir labs variants un kādi našķi nav vēlami?
Visvienkāršāk, protams, ir zooveikalā nopirkt gatavus suņiem paredzētus našķus, kas ir ērti iepakoti, nesmērē rokas un bieži vien arī ir bez izteiktas smaržas (protams, ir izņēmumi). Nevajadzētu lietot našķus, kas satur krāsvielas (nedabiskas, spilgtas krāsas), sojas produktus, produktus ar augstu ogļhidrātu, tajā skaitā cukura, saturu un tādus, kas pagatavoti no jēlādas. Kā našķus nedrīkst dot kaulus – ne jēlus, ne vārītus. Ieteicamie našķi būtu āboli, burkāni, saldēts jogurts, cepts lasis, saldie kartupeļi, riekstu sviests, augļi, siers. Siers ir visbiežāk lietotais našķis, jo tas ir ērti paņemams līdzi, pārlieku neož un suņiem ļoti garšo. Jāatceras, ka našķis nav ēdiens – ar našķiem uzņemtajām kalorijām nevajadzētu būt vairāk kā 10% no kopējā uzņemto kaloriju daudzuma. Maziem sunīšiem, kam vajag mazāk kaloriju, jādomā par našķiem, kas nav tik enerģijas bagāti. Suņiem nekad nedrīkst dot šokolādi, rozīnes, vīnogas, košļājamo gumiju un produktus, kas satur saldinātāju ksilitolu, kas, starp citu, mēdz būt mazkaloriju konfektēs un arī riekstu sviestā.