Kad 2003. gadā, ejot cauri kādam Rīgas parkam, toreiz 15 gadu vecais Rolands Andersons nejauši sastapa savu vienaudzi no Izraēlas, kurš parkā praktizēja kapueiru, diez vai viņš nojauta, ka šodien šī akrobātiskā un dejiskā brazīliešu cīņas māksla būs kļuvusi par viņa paša nodarbošanos un dzīvesveidu. Toreiz Rolands piegāja puisim klāt, parunājās un saņēma uzaicinājumu pievienoties citiem kapueiras interesentiem, ko iepazītais jaunietis bija sācis Rīgā trenēt. Vēlāk treneris aizbrauca atpakaļ uz Izraēlu, taču Rolands dabūja pamācīties pie citiem treneriem no Brazīlijas, kļuva par kapueiras pasniedzēju arī pats un 2006. gadā kopā ar Kārli Upīti nodibināja klubu Capoeira Latvia. Tagad kluba filiāles darbojas Rīgā (VEF teritorijā un Āgenskalnā), kā arī Jelgavā un Tukumā, un kapueirai tajās ļaujas gan bērni, gan pieaugušie. "Šobrīd jau sākam rīkot sacensības un veidojam federāciju, lai kapueira Latvijā būtu arī atzīts sporta veids," Rolands atklāj.
Aiz dejas paslēpta cīņa
Par "tīru sportu" kapueiru gan ir grūti nosaukt, arī vizuāli tā līdzinās vienlaikus cīņai, dejai un spēlei. Kas tā ir vairāk – tas atkarīgs no vietas, kur atrodies, no situācijas un apstākļiem, norāda Rolands. Piemēram, Brazīlijā, kur pilsētu realitāte ir augsts noziedzības līmenis, nabadzīgie rajoni, bandu kari u. tml., kapueira aizvien ir viena no agresīvām izdzīvošanas prasmēm un tiek izmantota, lai kautos. Savukārt Eiropā tā jau ir vairāk pašattīstības veids. "Taču primāri tā radās kā cīņa, kas paslēpta aiz dejas," Rolands saka.
Kapueira ir radusies apmēram pirms 300 gadiem koloniālās Brazīlijas plantācijās, kurp tika vesti vergi no Āfrikas. «Tolaik tas bija veids, kā vergiem uz brīdi aizbēgt no īstenības – no smaga darba 24/7 svešā vidē starp svešiem cilvēkiem. Vergi speciāli tika ņemti no dažādām afrikāņu ciltīm, lai tie nevarētu savstarpēji sarunāties. Protams, kopīgas kultūras lietas viņiem tomēr bija, un viņi apmainījās ar šo pieredzi. Tā kā neviens saimnieks negrib, lai viņa vergi kautos, vergi cīņas mākslas sitienu trenēšanu maskēja aiz dejas. Mūsdienu kapueiristi, kas ir pētījuši kapueiras izcelsmi, vairākās Āfrikas ciltīs ir atraduši cīņas veidus, kas varētu būt kapueiras pamatā,» stāsta Rolands. Pati kapueira gan ir tīra «brazīliete», un tajā ir tāds pats kultūru mikslis no visas pasaules kā, piemēram, Brazīlijas virtuvē.
No īpašniekiem aizbēgušie vergi džungļos veidoja savas pilsētas, kur kapueira sāka veidoties par pašaizsardzības, savas brīvības sargāšanas instrumentu. Tajā parādījās naži un arī vairāk mūzikas instrumentu. Kad Brazīlija kā viena no pēdējām valstīm atcēla verdzību, pilsētās kapueira sāka saistīties ar bandītismu, izdzīvošanu dažādos nelegālos darījumos, un kapueirists ilgu laiku bija sinonīms noziedzniekam, bezpajumtniekam. Ar likumu tika noteikts, ka ikviens, kurš uz ielas praktizē kapueiru, var tikt nošauts vai apcietināts kā bīstams elements. Kapueiras skolu nebija, taču šo prasmi cilvēki turpināja izkopt tirgus laukumos un citās publiskās vietās, spēlējot to t. s. kapueiras apļos.
Minētais likums tika atcelts tikai ap 1940. gadu, un tajā lieli nopelni ir diviem kapueiras meistariem. Mestre Bimba 1932. gadā sāka pasniegt kapueiru un izveidoja vienu no diviem tās pamatstiliem – Capoeira Regional ar uzsvaru uz priekšnesumu, šovu, izrādi un iekļaujot citu cīņas veidu elementus. Savukārt Mestre Pastinha 1941. gadā nodibināja akadēmiju un kapueirā izcēla tradīcijas un vēsturisko aspektu, nosaucot šo stilu par Capoeira Angola. Abiem izdevās pierādīt, ka kapueira ir vesela kultūra, nevis tikai kaušanās. 60.–70. gados sāka veidoties kapueiras grupas, klubi, tika radītas mācību programmas, jostu sistēma, struktūra. Šodien visā pasaulē ir daudz šādu grupu un daudz kapueiras stilu, veidu, ritmu, kā arī līdzi dziedamo dziesmu.
Iecementēt nesanāks
Mūsdienās kapueiras procesu var izbaudīt, ieejot jebkurā tās aplī vai grupā. Tomēr kapueiras treniņi daudzviet arvien vairāk notiek pēc noteiktas programmas, turklāt tajos plaši iesaistās arī bērni un sievietes – senāk tā nebija, jo kapueira bija bīstama. Visā pasaulē tiek īstenoti dažādi projekti, kas ar kapueiras praktizēšanu palīdz nabadzīgajiem rajoniem. Rolands skaidro – kapueira šodien ir globāla kustība, kas visu laiku mainās, adaptējas apkārt notiekošajam. «Kapueirā nav noteikumu, aizliegumu. Ir tradīcijas, pie kurām katrs kapueirists un treneris pieturas vai ne. Cik nav bijis mēģinājumu ielikt kapueiru kādā struktūrā – ar to nevar aptvert visu kopienu. Tiklīdz tiks izveidoti strikti noteikumi, pazudīs tā brīvība, kas ir kapueiras būtība,» saka Rolands un piebilst – tieši tāpēc ar kapueiru var nodarboties gan kā ar sportu, un šis virziens patlaban attīstās, gan kā ar brīvu ķermenisku praksi savam priekam. Rolandam pašam kapueira palīdz sadzīvot ar sabiedrības normām, paskatīties uz lietām citādi. Kapueira ir mazliet paralēla realitāte.
Neatņemama kapueiras tradīcijas sastāvdaļa ir tās muzikālā puse – kapueiras aplī dalībnieki spēlē mūzikas instrumentus un dzied īpašas dziesmas par vēsturi, verdzību, mūsdienām, par pašu kapueiru, ir dziesmas, ar kurām var pastāstīt par sevi, pajokoties utt. Arī šis žanrs turpina attīstīties, nav iecementēts pagātnē. «Ir treneri, kas mēģina kaut ko iecementēt, bet kapueira tik un tā izraujas un iet tālāk. Un tas ir burvīgi!» Rolands smaida.
Pie kapueiras kultūras pieder arī dalībnieku pseidonīmi. Pagātnē vergiem tika doti jauni vārdi, kādus bija vieglāk atcerēties viņu saimniekiem. Kad kapueira bija nelegāla ielu nodarbe, neviens tās praktizētājs nesauca sevi īstajā vārdā. Visbeidzot, pseidonīms ir arī kā cīnītāja vai karavīra segvārds, iesauka, kas, piemēram, raksturo kapueiristu. Rolands ir Professor Tubarao jeb tulkojumā no portugāļu valodas – haizivs. Pasaulē citu kapueiristu ar šādu vārdu nav daudz, un viņu pēc tā atpazīstot daudzviet.
Daudz ceļot kapueiristiem ir raksturīgi. «Paņem somu un pāris gadu braukā pa pasauli. Dzīvo dažādās grupās, pie citiem kapueiristiem, kaut kur mazliet patrenē, pastrādā, tad aizbrauc uz nākamo valsti,» stāsta Rolands. «Es pats arī tā esmu darījis. Izcili! Ļoti labas atmiņas! Man bija 22 gadi, trīs gadus nebiju Latvijā. Bija grūti, bet forši, jo tu ceļo bez apstājas. Soma, guļammaiss, un viss. Superīga pieredze. Ceļošana atver cilvēka redzesloku, un tas ir ļoti svarīgi. Man ļoti mainījās domāšana. Ap 60 gadiem atkal varētu tā aizbraukt.»
Treneri un trenējamie
Latvijā kapueiristu nav daudz – ap 400. Rolands stāsta, ka pirms Covid-19 bijis vairāk, taču viņam patīk, ka pandēmijas laiks ir atsijājis trenerus, kas kapueirai piegāja kā modīgam fitnesa veidam. Ir palikuši tie, kam tuvi visi tās aspekti. Pasniedzējus sagatavot nav viegli. «Ir jātrenējas vismaz piecus gadus un arī jāsaprot, vai vispār gribi trenēt citus. Jāsaprot kapueiras kultūra, jārunā vai vismaz jāzina pamati četrās valodās. Jāatrod arī līdzsvars, kā sabalansēt savu dzīvi, kapueiru, attīstīšanos, iztikas pelnīšanu, ģimeni. Turklāt jebkuram trenerim ir ļoti svarīgi, kāds viņš ir kā cilvēks,» Rolands uzskaita un piebilst – šobrīd Latvijā sāk nostabilizēties diezgan labs esošo un topošo pasniedzēju skaits, daļa no viņiem ir Rolanda paša audzēkņi.
Attīstību uz priekšu virza arī Latvijas Kapueiras federācijas veidošana un sacensību rīkošana. 2024. gadā klubs Capoeira Latvia pirmo reizi organizēja Latvijas čempionātu, savukārt divi Latvijas kapueiras meistari (abi ir Rolanda audzēkņi) pirmo reizi piedalījās Eiropas čempionātā Ungārijā un ieguva godalgotas vietas. Rainers Ikvilds izcīnīja 2. vietu vidējā svara kategorijā, savukārt Iļja Kuļiks – 3. vietu smagā svara kategorijā. Abi sportisti ar kapueiru nodarbojas vairāk nekā 15 gadu. Ikdienā Rainers ir kapueiras treneris bērniem Tukumā, Iļja – Jelgavā.
Rolands priecājas, ka kapueiras attīstība Latvijā uzņem apgriezienus un arī veidojas laba metodoloģija, kā trenēt tieši bērnus, kuri Latvijā kapueiras klubos ir vairākums. «Nodarbībā jāiekļauj akrobātika, mūzika, fiziskā sagatavotība, sitienu apguve, vajag, lai būtu interesanti, attīstoši, droši, lai būtu panākumi, bet lai tas nebūtu uzspiesti. Svarīgi, lai sportiskas uzvaras nebūtu vienīgais mērķis un lai pārējie grupā varētu vienkārši attīstīties. Mērķis «profesionāls sports» bieži ir īsas distances skrējiens – tu iznīcini savu ķermeni, un viss,» saka Rolands. Galu galā ar kapueiru var nodarboties visu mūžu, un pasaulē ir meistari, kas arī 60+ gados taisa salto, lieliski kustas un labi jūtas.
Rolands uzskata, ka bērniem kapueira var attīstīt ķermeni un pārliecību par sevi, sniegt zināšanas valodās, mūzikas iemaņas. Arī iedot izpratni, ka trenēties ir vērts sevis paša un sava progresa dēļ. Savukārt jauniešiem un pieaugušajiem kapueira ir iespēja izmēģināt ko jaunu, uztrenēt prasmi runāt ar cilvēkiem un vadīt nodarbības, palīdzot trenerim vai organizējot nometnes, kā arī attīstīt pašdisciplīnu, atbildības sajūtu. Palēnām izveidojas dziļa iesaiste kapueiras kopienā, turklāt kluba dalībnieki bieži publiski uzstājas, un tas ir papildu peļņas avots. Kapueiristi nereti piedalās dažādu videoklipu filmēšanā, daudzi no viņiem ir arī profesionāli dejotāji vai cīkstoņi.
Vai būs arī olimpiādē?
Rolands pats šobrīd trenē kapueiras interesentus vecumā no trim līdz 45–50 gadiem, taču, novecojot treneriem, visdrīzāk arī dalībnieku vecuma robeža bīdīsies tālāk. «Agrāk man bija ļoti daudz nodarbību, tagad mēģinu sabalansēt. Izmantoju no nodarbībām brīvo laiku, lai darītu un apgūtu kādas citas mani interesējošas lietas, piemēram, 3D animāciju,» stāsta Rolands, kurš savulaik pastrādājis arī par sporta skolotāju skolā. «Līdz brīdim, kad sapratu – par daudz bērnu. Bet bija interesanti. Man patika vadīt stundas, bet visā pārējā jutos ierobežots, kā dzelžos. Tik daudz bezjēdzīgu atskaišu…»
Lai pilnveidotu savas kapueiras prasmes, Rolands regulāri dodas uz citām valstīm pie citiem treneriem, uz semināriem, pasākumiem. «Gūsti pieredzi un pēc tam ar to strādā. Kad jūti, ka vajag vēl kādas jaunas zināšanas, aizbrauc atkal. Šobrīd es gan vairāk uzņemu ciemiņus pie sevis nekā ciemojos.»
Visforšākais šajā visā Rolandam liekas pats kapueirista dzīvesveids – sportiskums, komanda un kopiena, paralēlā pasaule, kurā var dabūt pozitīvu enerģiju. Savukārt grūtuma sajūta saistās ar jebkura trenera izjūtām – tu iepazīsties, sadraudzējies ar cilvēku, ieguldi viņā darbu, bet tad viņš pārstāj nākt uz nodarbībām, un saikne pārtrūkst. Un šādu cilvēku ir daudz, jo Rolands trenē jau 22 gadus. Kapueiru viņš raksturo kā tādu, kas der visiem vecumiem un sagatavotībai, taču dod padomu – pirms sākat, izrunājieties ar treneri, jo no viņa daudz kas ir atkarīgs. Jāsaprot, vai treneris saprot tevi un tavu ķermeni.
Vai kapueira kādreiz būs arī olimpisko spēļu disciplīna? «Domāju, ka jā. Breikdānss taču ir. Un daļa no labākajiem mūsdienu breikeriem ir esošie vai bijušie kapueiristi,» saka Rolands un atgriežas pie teiktā par kapueiru un brīvību: «Lai tas būtu atzīts sporta veids, kapueiru vajag ielikt kaut kādos rāmjos, kas savukārt izslēdz brīvības elementus. Ja tas notiks – ļoti labi! Ja ne – arī labi. Kapueira pastāv jau 300 gadu, un bojāt to visu olimpiskās medaļas dēļ… Domāju, ka tas neaizies tikai sporta gultnē, lai gan šobrīd pasaulē uz to iet.»