Aizgūšu pieredzi no TV seriāliem, īsi pastāstot iepriekšējās "sērijas" – raksta par Marseļu kā Eiropas kultūras galvaspilsētu – saturu un esenci. Iepriekš noskaidrojām, ka Marseļa 2013, kas tūlīt atdos Eiropas kultūras galvaspilsētas stafeti Rīgai 2014, Eiropas kultūras gada iespējas viedi izmantojusi pilsētas kultūras infrastruktūras sakārtošanai un vērienīgu kultūras celtņu būvniecībai, uzaicinot pasaules klases arhitektus, – spilgtākais piemērs ir Eiropas un Vidusjūras muzejs Marseļā (MuCEM).
Secinājām, ka šis punkts Marseļas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas pieredzē "uz mums" – Rīgu – neattiecas. Rīga sagaida savu kultūras galvaspilsētas statusu bez Laikmetīgās mākslas muzeja, bez mūsdienīgas koncertzāles – labi, ka Nacionālās bibliotēkas oficiālā atklāšana laimīgā kārtā iekrīt Eiropas kultūras galvaspilsētas laikā.
Noskaidrojām, ka Marseļas kā kultūras galvaspilsētas budžets (kopā ar būvēm) ir 650 miljonu latu, savukārt paša kultūras satura nodrošināšanai un dažādu kultūras pasākumu organizēšanai ir tērēti 92 miljoni latu. Šis ir vēl viens fakts, kas šķietami nepakļaujas ērtam salīdzinājumam ar Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas budžetu – Rīgas 2014 budžets, ieskaitot piecus gadus ilgo sagatavošanas procesu, ir 17 milj. latu (24 milj. eiro; tātad apmēram 30 reižu mazāks).
Eiropas kultūras galvaspilsētas gadu Marseļa atklāja ar vērienīgiem masu pasākumiem 2013. gada janvārī – oficiāli noslēguma Marseļas kultūras gadam nebūs – nekādu skumju un atvadu, nekādas oficiālas punkta pielikšanas. Kāpēc? Tā ir zīme un vēlme turpināt – kultūras klātbūtnei pilsētā nav jābeidzas ar Eiropas kultūras galvaspilsētas oficiālā statusa beigām.
Kāds ir reālais pilsētas ieguvums no šī ar kultūras norisēm tik piepildītā laika? Organizācijas Marseļa 2013 pārstāvji min, ka tā galvenokārt esot bijusi vēlme mainīt pilsētas imidžu un reputāciju, jo pozicionēt skarbo, sociāli sarežģīto Marseļu kā Eiropas kultūras galvaspilsētu ir bijis gan liels izaicinājums, gan laikus un racionāli apjēgta iespēja reāli investēt Marseļas publiskajā tēlā, to pamatīgi uzlabojot, gan arī ieguldījums kultūrtūrisma attīstībā. Šie mērķi ir sekmīgi sasniegti.
"Kad laikraksts The New York Times gada sākumā publicēja to pilsētu sarakstu, kas obligāti jāapmeklē 2013. gadā, Marseļa bija otrā. Jāsaka, pateicoties starptautiskajiem medijiem, rakstiem, pozitīvai publicitātei, pilsētā ir ievērojami palielinājusies tūrisma plūsma," Marseļas 2013 pārstāvji min arī tik pozitīvus sociālos rādītājus kā bezdarba samazinājums. "Marseļai kultūras galvaspilsētas statuss bija svarīgs ne tikai tāpēc, ka mēs gribējām dažādot pilsētas kultūras dzīvi, bet arī tāpēc, ka šī bija reāla iespēja attīstīt pilsētu. Šī bija iespēja sapulcināt pie viena galda cilvēkus, kas parasti nespēj vienoties par lēmumiem, konfliktē, – un likt viņiem strādāt kopā," atklāti atzīst viens no organizācijas Marseļa 2013 pārstāvjiem. Jāpiebilst, ka kultūras galvaspilsētas norisēs iesaistījās arī 350 000 brīvprātīgo, apzinoties, ka svarīgs ir ne tikai patēriņa, bet arī līdzdalības faktors.
Izanalizēt un aptvert visus Marseļas kultūras galvaspilsētas notikumus nav iespējams – tie apkopoti biezā grāmatā, būtībā mazā enciklopēdijā, kuru šķirstot var uzdurties gan konceptuālām izstādēm, gan ēšanas festivāliem vienā no Marseļas lepnumiem – radošajā kvartālā La Friche, kas iekārtojies bijušajā Tabakas fabrikā. Tātad visplašākais, eklektiskākais pasākumu klāsts, kas veidots apzināti, lai uzrunātu ļoti plašu un dažādu auditoriju – arī tos, kuru izpratne par kultūru sākas un beidzas ar kulināro mākslu. (Tikpat labi šādus plaša spektra piedāvājumus var atrast arī Rīgas 2014 nākamā gada kultūras pasākumu programmā, kas sāksies janvārī.)
Viens gan – Marseļa Eiropas kultūras galvaspilsētu vēsturē ieies ar ļoti akcentētu uzsvaru uz "mākslu publiskā vidē" (arts in public spaces) – ar vērienīgiem pasākumiem, kas spēj uzrunāt simtiem tūkstošos mērāmu auditoriju.
Māksla publiskā vidē
Kāpēc Marseļai 2013 tika izvēlēts šāds fokuss? "Marseļā tikai neliela daļa iedzīvotāju tradicionāli apmeklē kultūras pasākumus, taču mums kā Eiropas kultūras galvaspilsētas veidotājiem bija ļoti svarīgi sasniegt pēc iespējas lielāku auditoriju. Būtiski ir arī tas, ka šim reģionam ir spēcīga ielu mākslas tradīcija, būtu grēks to ignorēt un neizmantot šos kolektīvus," skaidro organizācijas Marseļa 2013 pārstāvis.
Marseļas kultūrvides spēcīgais trumpis ir ielu mākslas tradīcija – šajā gadījumā ir runa par unikālu Francijā, īpaši Francijas dienvidos, izplatītu tradīciju. Tie būtībā ir profesionāli kolektīvi, kas strādā savdabīgā starpžanru telpā, sintezējot teātra, cirka, nereti arī mūsdienu dejas elementus.
Jāpiebilst, ka ielu teātra kolektīvi saņem regulāras Francijas valsts, Kultūras ministrijas dotācijas (ap 12 miljonu eiro gadā), tiem ir radīti arī īpaši centri – mūsdienīga, moderna vide mēģinājumiem, radošajam darbam, arī darbnīcas sarežģītu dekorāciju izgatavošanai. Šīm apvienībām Marseļā un tās tuvumā ir vairākas mājvietas, atbalsta punkti, kuros strādā desmitiem trupu. Turklāt daudzas no tām ir ar pasaules slavu, regulāri uzstājas Eiropā un dodas turnejās arī uz Āziju, Latīņameriku.
Iespējams, tālab arī grupas vidū, kuru iepazīstināja ar Marseļas 2013 sasniegumiem kultūras galvaspilsētas organizēšanā, vairākums bija nevis žurnālisti, bet gan kultūras dzīves organizētāji, dažādu Āzijas festivālu aģenti, kuriem nobukot kādu Marseļas ielu mākslas kolektīvu ir nieka lieta – par spīti vērienam un izmaksām. Āzijā franču ielu māksla ir lielā cieņā, un, šķiet, arī skrupulozā iepazīstināšana ar daudzajām ielu teātra trupām nesīs saldus augļus – Francijas ielu mākslu viesizrāžu turnejas Āzijas valstīs – Ķīnā un Dienvidkorejā – ir nodrošinātas.
Dzeltenā citrona bērni
Marseļa patiesi lepojas ar diviem ielu mākslas centriem. Viens no tiem ir Le Citrone Jaune – tas atrodas ārpus Marseļas starp Vidusjūru un Ronas deltu. Šajā citrondzeltenajā ēkā, kam piešķirts nacionālas nozīmes kultūras centra statuss, centrējas daudzas pasaulē pazīstamas ielu mākslas trupas – vispirms jau Ilotopie kolektīvs, kurš jau vairāk nekā trīs gadu desmitus strādā, veidodams sirreālas, teatralizētas izrādes – nereti arī uz ūdens, ezera virsmas. Pārspīlēta mēroga, apjoma un kariķētu formu aksesuāri un grims – milzīgas pa ūdens virsmu slīdošas konstrukcijas – mēbeles, gultas, spocīgi daikti un pārspīlētu izmēru un proporciju radījumi un veidojumi, kas šķietami izkāpuši no pasakām, – šādiem priekšnesumiem ir nepieciešami gan lieli ieguldījumi, gan piemērota skatuve – ezers, kanāls u. tml.
Ap Dzelteno citronu pulcējas arī viens no pasaulē atzītākajiem uguņošanas šovu kolektīviem Groupe F, kas gan tiekot uzskatīts par komerciālu un tāpēc valsts dotācijas nesaņem, toties spēj sarīkot krāšņus uguņošanas šovus, nodrošinot visplašākās un raibākās auditorijas piesaisti. Te grupējas vēl vairāki citi kolektīvi, kurus no klasiskā teātra vai cirka trupām atšķir princips pamatā strādāt atklātā telpā – vidē.
Marseļas ziemeļos savukārt ir izveidojies vēl viens ielu mākslai veltīts centrs – La Cité des arts de la Rue –, kas pārsteidz ar vērienu – treniņu zālēm, darbnīcām, kurās ir aizliegts fotografēt, lai "nenozagtu" un nepadarītu publisku kādu īpaši slepenu un vēl topošu "atrakcijas mehānismu", bez kura tad arī nevarētu tapt publiskie priekšnesumi. Šī centra kolektīvu vidū zvaigzne ir trupa Generik Vapeur – klasiķi un monumentālisti. Viens no Marseļas kultūras galvaspilsētas populārākajiem šoviem ir bijis šīs grupas radītais šovs Waterlitz, kurā izmantots vērienīgs kuģu kravu konteineru krāvums, videoprojekcijas un, protams, trupas dalībnieku aktieru/akrobātu rafinētās prasmes. Šovs Waterlitz ir apskatāms internetā, iesaku uzmest acis, lai iepazītos ar neparastu starpžanru kultūras zonu, kurā sastopas cirks, laikmetīgā māksla, teātris, mūzika un, jā, protams, milzīgas skatītāju masas. Šī zona kopš XX gs. 70. gadiem, kad ielu māksla iegūst profesionālu statusu, Francijā ir izkopta līdz pilnībai un kļuvusi arī par Francijas otras lielākās pilsētas Marseļas īpašo "pievienoto kultūrvērtību".
Marseļas ielu teātra trupas ir unikālas arī ar sarežģītajiem un tehniski komplicētajiem "palīgrīkiem" – dekorācijām, atribūtiem, kas vistiešākā veidā ir iesaistīti priekšnesumā. To vēriens un sarežģītība, protams, ir iespējama, pateicoties valsts dotācijai, infrastruktūrai – ielu mākslas centriem – un iespējai attīstīt šo unikālo mākslas veidu. Starp citu, La Cité des arts de la Rue ir ne tikai mājvieta ielu teātra kolektīviem, bet arī starptautisks ielu mākslinieku rezidenču centrs, kā arī... mācību iestāde. Centrā ir izveidota studiju programma jauniešiem, kuri savu dzīvi vēlas saistīt ar ielu mākslu – kļūt par profesionāliem ielu māksliniekiem. (Ja ir vēlme, skatīt www.lacitedesartsdelarue.net). Jāsaka, Eiropas kultūras galvaspilsētai – Marseļai 2013 – ielu mākslinieku prasmes lieti noderēja.
Raksta autore bija Francijas Kultūras institūta viešņa.
Iesakām noskatīties:
www.groupef.com
www.ilotopie.com
www.generikvapeur.com