Laika ziņas
Šodien
Slapjš sniegs
Rīgā 0 °C
Slapjš sniegs
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Rumba pa buduāra logu

Kuldīgas novada muzejs atjaunots tā, lai apmeklētājiem rastos privātmājas sajūta

It kā nepietiktu ar Ventas rumbas skatu vien, krastā glezni izslējusies nesen restaurētā Bangerta villa, dēvēta par Kurzemes koka arhitektūras pērli. Ainavas skaistums apklusina. Izkāpuši no mašīnas, kādu brīdi vienkārši skatāmies.

Pēc divu gadu arhitektoniskās izpētes un restaurācijas Kuldīgas novada muzejs līdzās atjaunotajai Rundāles pilij jau paguvis kļūt par populāru kultūrtūrisma galamērķi. Atjaunots ēkas vēsturiskais sienu un grīdu krāsojums un senās krāsnis, kādas tās šeit bijušas XX gadsimta sākumā. Ieejot Bangerta villā, pārņem nevainojamas harmonijas sajūta, it kā tu būtu tas cilvēciņš aplī no Leonardo da Vinči zīmējuma. Kāpņu koka margas vēl smaržo pēc lineļļas.

Kuldīgas zīds

"Tik delikāti ielikta," priecājas Bangerta villas interjeru restaurācijas projekta vadītāja arhitekte Liesma Markova. "Kā būtu šodien? Uztaisītu atbalsta sienas ar skatu uz rumbu un ieliktu māju kā tādu pliķi sejā. Bangerts skaisti iziet no mājas, aiziet uz krastmalu, pastaigājas. Bet viņš nebojā visu krasta līniju."

Iznākusi kā saimniece sagaidīt KDi, muzeja sabiedrisko attiecību vadītāja Krista Jansone vērš uzmanību – uz pilsētas vaļņa iesēdinātā villa no vienas puses izskatās divstāvīga, no otras – trīsstāvīga. Starp citu, visu vasaru pie Bangerta villas notiks arī brīvdabas kinoseansi.

Leģenda vēsta, ka 1900. gadā Pasaules izstādē Parīzē Bangerts ieraudzījis šo ēku, toreiz Krievijas ekspozīcijas administratīvo korpusu, un iekārojis kā dāvanu līgavai. Māja ir pārvietota. Tas ir droši. Bet versija par Parīzi – nav īstu pierādījumu. No avīžu liecībām un pastkartēm zināms, ka ēka parādījusies Liepājā 1906. gadā.

"Vajadzētu vēl sētu, kas Bangertiem bija," vēlāk intervijā Rīgā saka arhitekte Liesma Markova. Tā vēl vairāk uzsvērtu sajūtu, ka esam ieradušies ciemos pie konkrētiem cilvēkiem. Arhitektei nav nepieciešams tikties Kuldīgā, jo nesen restaurēto Bangerta villu viņa zina no galvas pa centimetram.

"Tas ir turīgu cilvēku dzīvojamais nams. Vēlākos gados izīrēts mazākos dzīvokļos, pēc tam nonācis bankas īpašumā. Tad pilsēta to atpirkusi, un 1940. gadā ēka nonāca muzeja valdībā. Šeit vienu brīdi bijusi arī skola. Mana oma šeit mācījās," stāsta Krista Jansone, aicinot iekšā.

Informācijas centrā sagaida smaidīga meitene Zenta XX gadsimta sākuma tērpā – jūgendiski vijīgu siluetu. Pirmajā stāvā iepazīstamies ar Bangerta laikabiedriem – pašapzinīgiem kuldīdzniekiem fotogrāfijās. Gide apstulbina ar šādu stāstu: "Impērijas laiks Kuldīgā ir milzīgs uzplaukums ar dažādām mazām manufaktūrām. Audzēja arī zīdtārpiņus. Nikolajs Jevlampjevs savā tipogrāfijā pat ir izdevis zīdtārpiņu audzēšanas pamācību. Ražoja arī audumu."

Neuzminamais eņģelis

"Te durvīs var redzēt mājas vēsturi. Te ir redzami visi krāsu slāņi, kādi ir atrasti," uz nelielu kvadrātiņu durvīs norāda mūsu gide, slavējot restauratoru pašaizliedzīgo veikumu: "Viņi šeit ir ielikuši dvēseli."

"Es apskaužu Lancmaņa kungu, kurš var strādāt pie savas ēkas 50 gadu. Viņam neviens nepasaka, ka lente jāpārgriež pēc diviem gadiem, un cauri," neslēpj arhitekte Liesma Markova. Restaurācijas procesu apgrūtinājusi gan neizbēgamā steiga, gan prasība iepriekš paredzēt nepieciešamo budžetu, ko pieprasījusi ERAF (Eiropas Reģionālās attīstības fonds – red.) līdzfinansējuma dokumentācija. "Restaurācijā, kamēr neesi simtprocentīgi visu atsedzis, tu nekad nevari pateikt, kas tur būs. Vai eņģelim būs viena vai abas kājas. Iepriekš, veicot kontrolzondāžas, varu prognozēt tikai a priori," profesijas specifiku ieskicē arhitekte. Tā tapusi šobrīd tukšā Zilā istaba, kuras krāsojuma daudzumu un kvalitāti varēja ieraudzīt tikai tad, kad visu atsedza. "Tad arī ieraudzījām, cik laba ir saglabātība un ka oriģinālu var atstāt, tikai to nostiprinot," stāsta Liesma Markova.

Tapešu detektīvstāsts

Esam uzkāpuši otrajā stāvā. Tie, kam autentiskās kāpnes par stāvu, var uzbraukt arī ar liftu. Šeit var iepazīties, kā XX gadsimta sākumā dzīvoja turīgi kuldīdznieki, – izstaigāt ēdamistabu, dāmas buduāru, mūzikas salonu, kunga kabinetu, ziemas dārzu, guļamistabu un pat virtuvi ar ļoti īpatnēju taupības krāsniņu. "Realitātē istabas nebija tik tukšas," precizē arhitekte. Tam ir divi iemesli. Pirmkārt, pietrūkst zināšanu par cilvēkiem, kuri te dzīvojuši. Otrkārt, pielikt istabas pilnas ar vērtīgiem sadzīves priekšmetiem, piemēram, cukurtraukiem un standziņām, arhitek tesprāt, neļauj arī cilvēku daba… "Mēs taču, aizgājuši ciemos, arī nevirinām visus skapjus," salīdzina arhitekte.

Cukurtrauka tiešām nav, toties uz šķīvjiem ēdamistabā lasāmi zelta uzvedības padomi: "Neēd tik ātri kā dzelzceļa bufetē, bet neesi arī pārāk gauss" vai "Ja tu ieraugi savā zupā matu vai salātos – tārpu, tad nobīdi tos klusi pie malas un nemaitā citiem ēstgribu". Bet guļamistabā var arī ieskatīties aiz skapja durvīm un pamielot acis ar smalkajiem izšuvumiem kuldīdznieku dāsni sadāvinātajās tekstilijās.

Visskaistākais skats – uz Ventas rumbu – ir pa dāmas buduāra logu, bet satraucošus, detektīvstāstam līdzīgus brīžus sagādājušas kunga kabineta tapetes. No atrastās nelielās tapešu skrandas, virknējoties sakritībai pēc sakritības, izdevies tikt uz īstā ceļa. "Slīpas tumši bordo joslas ar stilizētu lilijas ziedu, bet šur tur tumši zilu joslu fragmentiņus un īpatnēji izliektu ierāmējuma malu (tajā, šķiet, bija saskatāmas ķepas, vai tas varētu būt vapenis ar lauvu?)," savās piezīmēs rakstījusi Liesma Markova. Uz Parīzes interjera mesi brauca SIA Ticians, kam arhitekte iedeva līdzi ieskenētos tapešu fragmentus – varbūt kāds atpazīs. "Pēc divām nedēļām no Amerikas atnāca ziņa. Rakstīja Deivids E. Bermans no Trustworth Studio. Viņam šķita, ka muzejā The Historic New England Archive ir šāds tapešu paraugs. Tas bija mūsējais!!!" Nekad nebūtu ienācis prātā meklēt Amerikā, bet viss noticis kā filmā, kurā tu vari aiziet pa labi, bet vari – arī pa kreisi. Bet, ja kāds tevi burtiski paņem aiz rokas un ved īstajā virzienā, notiek šādi brīnumi – savas sajūtas atceras Liesma Markova.

Pataustīt Kuldīgu

Trešajā stāvā taps pilsētas ekspozīcija, patlaban šeit var apskatīt divas ekspresizstādes – Kuldīgas kods un Liesmas Markovas sagatavoto izstādi par muzeja restaurācijas gaitu. Kunga istabā skatāma arī daļa no kolekcionāra kuldīdznieka Jāņa Mētras apjomīgās spēļu kāršu kolekcijas. Kuldīgas kodu autori šifrējuši personīgi un asprātīgi. Kuldīga ir gan jaunā tilta lente, gan novadnieka Ēvalda Valtera kamera, gan XIII gadsimta zābaciņš, gan Vulkāna sērkociņi, gan mākslinieku piederumi, gan karotīte, ko šodien saņem katrs jaundzimušais kuldīdznieks, un daudz kas cits. Sajūtu cienītājiem ir iespēja arī pataustīt Kuldīgu – bet tas lai paliek noslēpums – un noslēgt savu ekskursiju ar XXI gadsimta pašģīmja uzbildēšanu. Bet tie, kas nespēj Kuldīgu iedomāties bez lecošām zivīm, var mēģināt lecošās zivis saskaitīt interjera priekšmetos.

Adrese: Kuldīga, Pils iela 5
www.kuldiga.lv

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja