Noturēt sevi uz ledus, nezaudējot līdzsvaru, ir kā mēģināt noturēt skatienu tā cilvēka virzienā, kurā esi iemīlējies. Man nekad līdz galam nav izdevies nedz viens, nedz otrs. Pirmo reizi uz ledus halli mani aizveda tante. Mēģinājumi slidot laukos uz vārgi aizsalušām peļķēm neskaitās. Plānais ledus, kas bija pārvilcies pāri peļķei kā piena plēve kafijai, vienmēr ielūza un radīja tūlītēju vilšanos, jo nākamā ledus kārta bija jāgaida nezināmu laiku, bet bērnība ir nepacietīga, tā visu grib uzreiz.
Piemājas upē slidot nevarēja, jo tā nekad neaizsala. Braucienā uz ledus halli bijām paprāvs bariņš. Brālēns ar manu brāli savas slidas sašņorēja sekunžu ātrumā, un neviens pat nepamanīja mirkli, kad viņi abi jau bija uz ledus un pārliecināti imitēja savu elku hokejistu kustības. Man briesmīgi skauda viņu ātrums, viņu brīvība uz ledus. Turklāt slidošanas laiks bija precīzi viena stunda, bet, kamēr es sasēju visas slidu šņores, bija pagājusi vismaz pusstunda no slidošanai atvēlētā laika. Kad pārējie uz ledus jau bija nosvīduši, es tikai pabeidzu siet slidas un jau jutos nosalusi. Kad beidzot tiku uz ledus un, turēdamās pie laukuma borta, tikai iesildījos, slidošanas laiks bija beidzies. Dažreiz izdevās mātei izlūgties otru slidošanas stundu, kurā pat izdevās tā kā paslidot atpakaļgaitā, bet, visticamāk, tas bija neizdevies paklupiens. Es mēģināju sevi noturēt uz ledus, bet mani tā arī nekad nepameta sajūta, ka ledus neturējās manī. Mēs visu laiku klupām, kusām un kritām. Mēs abi. Es un ledus.
8. septembra vakarā Daugavpils teātra skatītāju zāli ir piepildījusi klepotāju publika. Klepoju arī es. Pirms zālē nodziest gaisma un uzmanīgais klusums atver priekškaru, visi kārtīgi izklepojas. Arī es. Klepošana pašā izrādes sākumā, vistrauslākajās izrādes minūtēs, ir salīdzināma ar nozieguma pastrādāšanu. Profesionāli klepotāji ir iemanījušies klepot laikā, kad uz skatuves ieskanas jebkāda mūzika, bet, ja mūzikas nav, var ieklepoties izrādes garlaicīgākajās vietās vai arī izmantot brīdi, kad ieklepojas kāds cits skatītājs. Tomēr Jura Joneļa iestudētajā Annas Brigaderes Raudupietē klepus pāriet jau pašā sākumā. Kad Raudupiete (Kristīne Veinšteina) iznāk uz skatuves, mani mirklī pārņem sajūta, ka atrodos ledus hallē, kā toreiz bērnībā, kad aukstumam pietrūka laika.
Ikreiz, kad aktrise uzvelk melno skumju mēteli, man arī gribas uzvilkt kaut ko siltāku. Visu izrādes laiku es ļoti gaidu, kad vismaz kāds uzšķils sērkociņu, kaut ar skatienu, bet režisors Raudupietei nav devis laiku siltumam, kļūst arvien aukstāks, līdz finālā man šķiet, ka saaukstēšos otrreiz. Siltums nenotiek, un ir sajūta, ka aktieri turas pie ledus halles borta, skatieni mēģina slidot, bet nenoturas un krīt. Raudupietei visu laiku salst, un brīdī, kad atveras "zemapziņas tumsa" (tiek norauts otrs aizkars, un atveras melni notapsēts skatuves padziļinājums, kaste, kas atgādina zārku), tev gribas kliegt: "Tu esi iemīlējusies, muļķīt!" Bet nekas par Raudupietes iemīlēšanos neliecina, lugas sirds paliek aizvērta, kaislība paliek nobijusies, aktrise jau pašā sākumā ierodas ar skatienu, kurā ir beigas. Un turpmākajam stāstam tu vairs netici.
Kad izrāde beidzas, aplausiem pievienojas skatītāju aizturētais klepus un degunu izšņaukšana baltajos kabatlakatiņos. Uz brīdi pat šķiet, ka visi ir raudājuši, nevis tikai saaukstējušies. Nav nekā biedējošāka par atraidītu sirdi, kura sasalst apledošanas ātrumā. Un visgrūtāk ir pierast pie mīlestības.
hm