Ja manu vecāku jaunībā kāds teiktu, ka Rīgā gandrīz nepamanīta viesojas pasaulslavena balerīna, publika izbrīnā ieplestu acis: "Pļisecka? Alonso? Fonteina? Nevar būt!" Laiki mainās. Nedēļā, kad mediju uzmanību saistīja māla loceklis Daugavpilī, Latvijas Nacionālais balets svinēja simt gadu jubileju. Es skatījos koncertu kanālā Medici.tv, kurā tas atrodams joprojām. Sarīkojums bija rūpīgi gatavots: Baltā nama sabiedrisko attiecību dienests bija ieguldījis titāniskas pūles, lai jubileja noritētu skaļi, tomēr reizēm likās, ka ir sēts neauglīgā zemē – ka mediji vienkārši nezina, ko ar piespēlēto informāciju iesākt.
Sen jau runā, ka pēc leģendārā Ērika Tivuma Latvijā vairs nav neviena, kas daudz maz profesionālā valodā spētu komentēt baletu, par kritiku nemaz nerunājot, jo, godīgi sakot, arī Tivums vairāk jūsmoja nekā vērtēja. Retas atsauksmes par baleta pirmizrādēm ir jāmeklē interneta blogos. Kā tas var būt valstī, kurā ir vairākas augstākās izglītības programmas nozarē un pat masveidīgi Deju svētki, neviens nezina. Reizēm pie baleta aprakstīšanas ķeras laikmetīgās dejas cilvēki, bet labāk to nebūtu darījuši, jo vēsturiski ir naidīgi noskaņoti pret klasiku.
Gandrīz anekdotisks ir gadījums, kad kāds portāls bija uzticējis rakstīt recenziju jaunai teātra kritiķei, kura baletā bija pirmoreiz (!) un sirdīgi pārmeta Gulbju ezeram, ka tajā esot par daudz… deju! Nu, ziniet, tad jau varētu pārmest Rundāles pilij, ka tā ir pārmērīgi izrotāta. Vispār negribas piesieties vardarbīgi saskaldītajiem, knapi dvesošajiem mākslas medijiem – tie tikai atspoguļo vispārējo kultūras pieredzes noplicināšanos sabiedrībā.
Žurnālisti, kas spiesti būt universāli, uz sarežģītāku mākslas jomu pārstāvjiem skatās kā uz citplanētiešiem. Lūk, bija izziņots, ka baleta simtgades koncertā 1. decembrī piedalīsies viesi – bijušie rīdzinieki Evelīna Godunova un Timofejs Andrijašenko "ar saviem skatuves partneriem" Nīderlandes baleta vadošo solistu Jongu Gju Čoi un Teatro alla Scala vadošo solisti Nikoletu Manni.
Par savējiem mums vēl ir kāda druska informācijas, vismaz dažas intervijas, bet "partneri" izskatījās, lūk, kā: Latvijas Televīzijas kultūras ziņu sižetā, kura fokusā, loģiski, bija pašu trupa, Godunova un Čoi neparādījās, bet Manni mīļi smaidīja, pieglaudusies Andrijašenko, kamēr viņš teica dažus pieklājības vārdus. Ne viņai kāds ko jautāja, ne viņa atbildēja, lai gan abi ir itāļu baleta "pirmais pāris" jau gadiem un kā tādi – jā, protams, pasaulslaveni, Manni pat ilgāk par Andrijašenko. Ja nu kāds viņus vēl nepazina, tad līdz šai vasarai, kad Timofejs bildināja Nikoletu pēc koncerta Veronas arēnā tūkstošiem sajūsmināti rēcošu skatītāju priekšā. Šī notikuma video izplatījās tālu ārpus baletomānu aprindām. Lai gan apliecinājumi pasaules slavai taču ir muļķīgi – skaidrs, ka uz Eiropas lielākajām skatuvēm nekāpj viduvējības. Tautas masām domātajā Panorāmā, kurā tradicionāli tiek atkārtota dienas svarīgākā kultūras ziņa, šis sižets pat neparādījās. Varbūt izvērstākas intervijas vēl top?