Pirms septiņiem maģiskiem gadiem Hermanis ar Naumani nolēma sacensties – kuri stāsti ir labāki – īstie vai tomēr izdomātie. Teiksmu par savu cīņu viņi apkopoja grāmatā Latviešu stāsti, kurā bija lasāmas gan Jaunā Rīgas teātra aktieru uz skatuves izstāstītās īstu cilvēku dzīves, gan rakstnieku radītās izdomātu cilvēku dzīves un pēdējā daļā aplūkojama vēl viena interpretācija par šo kultūras elementu – (foto)stāsts.
Robeža starp mākslu un dzīvi vienmēr ir bijusi trausla un kautrīgi novelkama vien ar parasto zīmuli, taču 2000. gadā Dānijā dzima vēl kāds mēģinājums pakacināt šo robežlīniju. Jau trīs gadus ar projektu Dzīvā jeb stāstu bibliotēka varam sastapties arī šepat – Dzintarzemē. Tas nozīmē, ka vari doties it kā uz bibliotēku, bet grāmatu vietā tevi sagaida dažādi cilvēki – deputāts, izbijis cietumnieks, zinātnieks, burvju mākslinieks utt. –, iespējas ir visdažādākās, un katrā pasākumā tās, protams, ir citādas. Šīs netipiskās grāmatas pēc izvēles var aizņemties uz pusstundiņu "palasīt", tādējādi iepazīstot tādu dzīvesveidu un, izsakoties triviāli, pasaules redzējumu, kādu, iespējams, grūti uzklausīt savā ierastajā vidē. Informācijai par to, kad un kur tiks izdotas "jaunākās grāmatas", gan pašam jāseko līdzi, taču labā ziņa ir tā, ka tie notiek ne tikai dārgā transporta galvaspilsētā Rīgā, bet arī pilsētās reģionos (oficiālajā mājaslapā norādītas kopumā 18 dalībbibliotēkas).
Protams, tas nav nekas jauns – stāstus mutvārdos cilvēki cits citam nodevuši kopš senseniem laikiem, un galu galā grāmatas jau vispār šodien ir laiks lasīt tikai izredzētajiem, turklāt var jau braukāt pa pasauli vai doties uz bāru iepazīt šīs pasaules unikālās dvēseles. Tomēr tā ir apsveicama iniciatīva, lai ne tikai jauktu robežu starp fantāziju un realitāti, bet arī veidotu dialogu un kliedētu stereotipus starp dažādām sabiedrības grupām. Lai gan jāatzīst, ka uz šādiem pasākumiem (ja tas ir brīvprātīgi) parasti dodas cilvēki, kuri jau tāpat ir gatavi šīs robežas lauzt un jaukt. Taču, tā kā Rīgas – 2014. gada Eiropas galvaspilsētas – mērķis ir likt mums saprast, ka kultūra ir nevis grāmatu plauktos vai uz operas skatuves, bet mūsos pašos, varbūt ir vērts izmēģināt.
Turpretim tie, kuri visam grib kādu pievienoto vērtību un/vai kuriem arī Ziemassvētku daudzās lampiņas un karstvīna smaržas liek pielavīties vientulības smagajai nastai, var izmēģināt roku ātrajos jeb konveijera randiņos. Doma pamatos ir līdzīga kā bibliotēkā – vari satikt vienuviet uzreiz piecus vai pat vairāk pretējā dzimuma pārstāvju un ātri šo to uzzināt par viņu dzīvi. Ja paveicas, arī iemīlēties un vēlāk apprecēties. Tikai, meklējot internetā iespējas šādam kompaktam iepazīšanās veidam, "uz sitiena" nekas daudz netiek piedāvāts; tas nozīmē tikai to, ka latvieši ir pārāk kautrīgi, lai iepazītos ārpus interneta, vai arī tieši otrādi – prot iepazīties paši, lieciet viņus mierā. Tie, kuri ir pretējās domās, var šo tukšo nišu uztvert kā biznesa iespēju, lai nebūtu jāizmanto cilvēces lielākais bubulis – ātrais kredīts.