Kaut arī ticīgo gada galveno svētku Lieldienu svētīšanas pirmsākumi saistās ar visai asiņainiem notikumiem Ēģiptē (senebreju Dievs nokāva visus zīdaiņus – ļaužu un citu dzīvu radījumu –, pasaudzējot vien jūdus, kuru iezīmētajiem mājokļiem "pagāja garām", – lūk, ko nozīmē Pasha jeb Pesaha diena, kuru Jeruzalemē turpina svinēt, noslepkavojot gadu vecu jēriņu – asinsupuri Kristum), neturēsim ļaunu prātu uz šīs senās folkloras mītu radītājiem. Tāpat kā citos ar reliģijām saistītos simboliskos datumos baudīsim ārišķības – ķersim Lieldienu zaķus, krāšņosim un ripināsim olas, priecāsimies par dabas augšāmcelšanos pretim saulei un siltumam (kaut ziemas miegs sen vairs šai pusei nav raksturīgs).
Bieži man piemīt nelaba indeve pārāk spilgti vizualizēt dažādus notikumus un parādības – nu, tāds individuālās fantāzijas klikšķis. Piemēram, kad iedomājos Jēzus Kristus inspirēto Lācara līķa "augšāmcelšanos", nespēju nedomāt – lūk, kur sakne visām zombiju filmām!
Kad dzirdu par Lieldienu pashu – pārpasaulīgi sātīgo gardumu, kurā ar rozīnēm, sukādēm un kanēli biezpienā iecepta visa cilvēciskā mīlestība pret Kristu, kā nu mēs to saprotam –, tomēr nevaru atturēties, nenopukojies – ak, muļķīši, itāļu Lieldienu "bulciņa" ir daudz garšīgāka, un vārds tai arī nav nekāda "pasha", bet gan "colomba" – balodis! Arī izskats kolombai ir stipri feināks – eleganta putna forma, nevis ripulis vienkāršais. Turklāt pēc visai mokošā gavēņa kolomba ir atturīgāka un nesit pa kuņģi ar pashas gastronomiskajām bagātībām (olu dzeltenumi, sviests, saldkrējums, treknākais biezpiens, rozīnes, marmelāde un visi citādie saldumi – oi, oi, oi!), bet gan apmierinās vien ar ļoti rupja maluma kviešu miltiem, rikotu un šī garduma dvēseli – apelsīnu ziedu ekstraktu (to Latvijas veikalos reti var dabūt). Kolombas aromāts ir pasakains, un es nemaz nebrīnītos, ja Pablo Pikaso savu "miera balodi" (kolombu) būtu izdomājis, iestiprinājies ar itāļu Lieldienu cienastu un pārāk pulka glāzītēm liķiera Moraschino, ko šajā – Lieldienu – svētdienā tradicionāli nesmādē pie svētku galda.
Vienīgā bēda – izmērcēto sašķelto kviešu graudu un rikotas putra, dāsni aizdarīta ar apelsīnu ziedu sulu, ir jāiepilda smilšu mīklas rumpī, citādi kolomba nekur neaizlidos. Taču mīkla – tas allaž ir pārmērību risks vēderam. Sevišķi svētkos – neies taču skopoties par godu Kristum Tam Kungam.
Jau nākamajā nedēļā varam vīkšīties borščam – ukraiņu nacionālajam ēdienam. Pie viena – solidarizēties ar drusciņ dienvidāko kaimiņu brīvības cīnītājiem, tā teikt – "būt trendā" ar visu progresīvo cilvēci. Visgardāko boršču savā mūžā esmu baudījis Ļvovā, Ukrainas skaistākajā pilsētā, senās Galīcijas vēsturiskajā centrā, kura par Ukrainas rietumu pilsētu kļuva vien 1939. gadā – tā paša Rībentropa- Molotova Eiropas dalīšanas slepenā protokola rezultātā. Agrāk tā piederēja Polijai, savukārt Austroungārijas impērijas laikos ar nosaukumu Lemberga tā vispār bija viena no daiļākajām un demokrātiskākajām Eiropas centra pilsētām – poļu, ukraiņu, ebreju un armēņu iedzīvotāju skaits Ļvovā bija teju proporcionāls, toties krievu bija maz. Padomju laikos Ļvovas šarms tika pamatīgi sacūkots, bet Jēzum Kristum gar to daļas nav.