Jau 2012. gadā latviskā tulkojumā ir izdota Roberta Antona Vilsona grāmata Kvantu psiholoģija, kas skaidro, ka ikdienišķības binārais kods "tas ir–tas nav" varētu pastāvēt vienīgi katra mistiķa ticībai noslēgtā spēles telpā. Izmetu no rokām telefonu, skaidrs, ka tas nokritīs zemē. Bet ne tad, ja tas notiks bezsvarā. Spēles telpai vajadzīgi ierobežojumi un piemēroti apstākļi.
Mēs vērojam tuvu un tālu. Sajūtas sniedz atšķirīgus priekšstatus. Lielajā attālumā tur, pie horizonta, visi koki ir vienādi, debesīs mākoņiem var saskatīt formu un var pielāgot pareidolijas tēlus. Pietuvojoties sajūtām, secinām, ka pasaulē nav divu vienādu koku, un, nokļūstot mākonī, esam ievilkti dziļā miglā.
Kādā pievakarē no savas perspektīvas es laiku pa laikam pievērsu uzmanību tam, kā kreisi noskaņots ods stundām ilgi rāpo pa loga aizsargtīklu, meklējot iespējas iekļūt istabā. Ja vērtē no oda pasaultvēruma un mūža ilguma viedokļa, viņš, salīdzinoties ar mums, varētu būt veltījis saviem meklējumiem ilgus gadus.
Vai taisnība Alvim Hermanim, kurš izvēlas savos darbos plest izvērstas perspektīvas, vai varbūt Zanei Radzobei, kura apšauba šāda plašā skatījuma nepieciešamību klātbūtnīgajā mākslā, abiem apgalvojumos darbinot bināri "jā–nē" iekombinētos spēles noteikumus?
Konservatīvisms, tāpat kā mistika, savos nepārkāpjamos ticības likumos un tikumos ir vienmēr nokrauts priekšā lietotājam "jau gatavs". Ja balstāmies vienīgi uz skolās iemācītā "tikai jā, tikai nē" varu, ko apšaubīt neļaus kodējošie ietekmeļi, varētu sagaidīt, ka tādas idejiskas attālināšanās būs jaušamas arī turpmāk.
Es stipri apšaubu "pareizo" uzskatu shēmas, jo tās vienmēr tiek konstruētas no attālinātā skatījuma un līdzīgi kā apvārsnis atkāpjas, tiklīdz mēģinām tām tuvoties realitātē. Tātad, ja gribas ierakstīties konservatīvajos, kuriem skatiens vēršas tikai "gatavajās pareizībās", ir jāapzinās, ka savas vēlmes nekad nesasniegt un prātojumus nepiepildīt. Ja nu vienīgi paša ticībā. Tur valda dogma, jo ikdienībā brienošajiem analītisku domu nav.
Šobrīd – kā vienmēr – ir saasinājušies konflikti starp tiem, kuri grib prātot attālināti, un tiem, kuri grib izsekot tuvā taustes vilnī. Vai tādiem uzskatu kautiņiem vispār ir jēga? Jautājums drīzāk būtu tāds: vai sadursmē kāds meklē patieso vai varu? Jautājums "kam taisnība?" vienmēr izšķīdīs pret "labā–kreisā" mistiskās ticības gatavajiem uzskatiem. Varbūt šādus uzplaiksnījumus, pat ja tie būtu kādām pagājušo laiku mācībām ietrenēti, nemaz nesalīdzināt, nemest vienu pret otru, bet vienkārši analizēt, vērojumā piemērojot katram ideju uzskaņojumam te vienu, te citu spēles noteikumu telpu.
Es katru grāmatu varu lasīt vairākas reizes, katru izrādi skatīties no citas perspektīvas, un nekad šīs uztveres sniegtie iespaidi nebūs mehāniski salīdzināmi nez kādos vispārinājumos.
Jāpiebilst, ka godīga māksla tikai diktatūras apstākļos "taisa labiski–kreisisko politiku", jo agresīvajai uzstājībai autoritārismā izziņas nemaz nav, tikai vispārīgāko pareizību diktāts.