Ciparzeme

Es tikko lasīju satori - 2013. gada 5. septembrī, plkst. 9:29 Jā un es te vēl esmu aizdomājusies, par visām tām mūsdienu mākslas aktuālitātēm spriežoties. Laikam jau ir bezcerīgi gaidīt,ka Latvijas mākslā - visplašākajā nozīmē - mūzika,teātris, video, instalācijas utt. utjprj. - izskanētu jautājums un vismaz atbilžu varianti - ko darīt. Jo tas būtu sasodīti neseksīgi - domāt,ko darīt un pasargiet visi svētie, vēl izdomāt - ko darīt.

Es totāli izjūtu, ka kultūras darbinieki nespēj pateikt skaidru vēstījumu cilvēkiem. Mums jau nav kultūras. Mums ir kultūras kooperatīvi. Mūsu kultūras darbinieki sāk runāt tikai tad, ja vienai no kooperatīva sastāvdaļām, piemēram, kādam teātrim, nogriež naudu un ir skaidrs, ka "nākamie būsim mēs". Tad visi saslēdzas un cīnās. Bet es neredzu ikdienas cīņu par kultūru, par domu kvalitāti. Es redzu tikai kooperatīvās intereses. Tā ir mūsu traģiskākā situācija. Es uzskatu, ka kultūras darbinieki ir ļoti līdzvainīgi šajā situācijā. Ir ļoti viegli vainot politiķus, oligarhus. Bet kur ir inteliģence? Ko viņi dara tagad? Kāpēc viņi nereaģē? Nē, viņi meklē sadarbības iespējas. Saprotu, jo viņi citādi nevar sevi realizēt. Tā ir šausmīga situācija, cilvēkiem vairs nav stingra mugurkaula. ( V.Kairišs) Tieši tāda man likās fonda dibināšana pie prezidenta ar patosa runām par miršanu stāvus. Bet, neskatoties uz to,izrādās, ka E.R. mīlot ciivēkus: /Es mīlu cilvēkus, bet reizēm man liekas – vīzija? –, ka mums pie varas jau ir tās pieminētās nullītes un vieninieki. Visnotaļ gudri cilvēki, ne velti televīzijā, raugoties uz premjeru, es sejas vietā skaidri redzu, ka a plus b kvadrātā ir c kvadrātā, iekavas piedomājiet paši./ Jo runa jau neesot par naudu, bet par domāšanas stilu :).

Gana bēdāties. Visas mūsu "augsto plauktu" personas/ indivīdi izturas tā it kā viņus nevienu negaidītu skujiņām rotātais galapunkts. Valda nedabisks cinisms, lielāko tiesu varam nopelnīt, lai būtu, ko atdot, kad pienākusi kārtējā rēķinu diena. Visšausmīgākā bēda sākas, ja tev nav veselības sakopšanai. Cik daudz vecu cilvēku taupa uz zobu labošanu, lai tiktu galā ar PIESPIEDU PĀRDABISKAJIEM MAKSĀJUMIEM. Lai cik grūti man neklātos, es tomēr spēju priecāties, būt laimīgs. Pārsteigums arī ir- izrādās, ka mums ir ko laupīt vēl un vēl, lai gan teica, ka krievi visu izzaguši. Visi pazemojumi ( tagad jau no pašu puses) ir sāpīgi, bet pats svarīgākais sevi saglabāt garīgi un fiziski. To visiem novēlu. Kas mani aizvedīs postā, Tas nebūs ienaidnieks; Gan pašu brālis tālākais Visdziļāk brūci trieks... ( An. Eglītis ) Gan jau mēs TO VISU izturēsim! Būsim stipri, īpaši tie, kas nedzīvo ne pie vienas siles. Ja par sili runājam, tad iznākums mēdz būt kā Puškina babkai, kurai nekad nebija gana.

Ja runa nav par naudu, tad par ko gan citu, jo Jūsu aiz matiem pievilktais, ka par domāšanas stilu, nepārliecina. P.S. Kas gan būtu slikts, ja par naudu, ko jānopelna, nevis jāsaņem avansā, ar iespēju norakstīt uz radošās neveiksmes rēķina, kā padomju laikos daudzi praktizēja. Varu ieteikt uzrakstīt šedevru, saņemt Nobela prēmiju literatūrā, un atvēlēto laiku dzīvot cepuri kuldams.

Nesapratu: "...visa čaklā Eiropa, kas saražojusi (lasi – iekrāpusi nodokļos valsts sektorā un neizmaksājusi algās privātajā sektorā) tik daudz materiālo un finansiālo līdzekļu... " Un - otrs - par autoratlīdzībām runājot. Vai šo rindu autoram, tulkojot un rakstot, autoratlīdzības sanāk minimālās valstī noteiktās mēnešalgas līmenī, vai vairāk, vai mazāk? Ir vajadzīgs kaut kāds atskaites punkts, lai varētu saprast, par ko ir runa.