Svētdien, 10. martā, notiks 96. ikgadējā ASV Kinoakadēmijas balvu Oskars pasniegšanas ceremonija. Lai kā gribam vai negribam, no Oskara ietekmes zonas nekādi nevar izvairīties: bieži vien sarunas uzturēšanai uzdotais jautājums "Un kad tad Latvijas filma saņems Oskaru?" ir viens no maniem "mīļākajiem" jautājumiem. Kāpēc? Tajā spoguļojas viss holivudcentrētās filmu industrijas ietekmes spēks un nevilša norāde, ka visiem vienmēr ir jābūt gataviem piedalīties globālās industrijas titānu cīņā. Viss ir loģiski – Holivudas filmas veido 70 procentu no Eiropas kinoskatītāju ikdienas patēriņa, tālab arī spoža pašreklāmas kampaņa, kāda nenoliedzami ir ASV Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonija un nepieciešamība orientēties uz to kā augstāko iespējamo sasniegumu, ir mūžam klātesoša.
Tas nekas, ka, piemēram, Mārtina Skorsēzes filmas Ziedu mēness slepkavas, kas šogad ir nominēta desmit Oskariem, budžets tiek lēsts ap 200 miljoniem dolāru. Salīdzinājumam – tas ir Latvijas budžets filmu veidošanai 35 gadu garumā! Tāda vien nianse Oskaru sacensībā – mērogs, apjoms, jauda, jā, "nelaimīgā" nauda. Protams, visu norakstīt tikai uz līdzekļu pieticību un iespēju ierobežotību nevar.
Daudz var paveikt ar fanātisku aizrautību, pārliecību par savu radošo spēku un arī mežonīgu darbu. Tam piemērs ir Ņujorkā dzīvojošā latviešu režisore Signe Baumane un viņas filma Mans laulību projekts (Latvija, ASV, Luksemburga). Filma, kas izrādīta simtos festivālu pasaulē, bija reāla pretendente uz nomināciju labākās pilnmetrāžas animācijas filmas kategorijā. Tā netika nominēta, bet, par spīti gigantiskām budžeta atšķirībām no savām konkurentēm, spēja nonākt teju līdz finišam. Signes Baumanes filma ir personīgs sievietes režisores stāsts, un tā sasaucas ar citu būtisku darbu – Francijas drāmu Kritiena anatomija, kura ir izcīnījusi piecas Oskara nominācijas. Režisores Žistīnes Triē filma pretendē uz balvu galvenajās kategorijās: kā labākā filma, par labāko režiju un labāko oriģinālo scenāriju, labākās aktrises godam ir izvirzīta Sandra Hillere. Iespējams, tas liecina par naivumu, bet Amerikas kultūrā dziļi sakņotajās ceremonijās vienmēr esmu jutusi līdzi Eiropas filmām, kurām sīvā konkurencē izdodas izlauzties līdz Oskara prestižākajām nominācijām.
Tagad Kritiena anatomija ir skatāma Latvijas kinoteātros. Kurā kategorijā šī filma saņems un vai saņems Oskaru – te nu varam sākt saderēt, prognozēt un citādi izklaidēties. Tomēr svarīgākais ir fakts, ka nopietnai Eiropas filmai, sarežģītam sievietes stāstam, ir izdevies gūt ASV Kinoakadēmijas ievērību. Domāju, ka Kritiena anatomija var tikt pie Oskara par labāko oriģinālo scenāriju – tās ir manas nodevas prognožu spēlei, kuru savā nodabā var turpināt, gaidot rezultātus, kas pieliks punktu 2023. gada kino sezonai. Visdrīzāk tas būs bijis Kristofera Nolana Openheimera gads (trīspadsmit Oskara nomināciju), jo galvenie Oskari nonāks pie šīs biogrāfiskās drāmas veidotājiem, kaut izaicinošās Jorga Lantima Nabaga radības (vienpadsmit nomināciju) arīdzan ir neparedzams spēks, tāpat kā Mārtina Skorsēzes Ziedu mēness slepkavu pamatīgā jauda.