Aizgrābjošas ziņas pienāk no Parīzes: Johana Valtera gleznas Zemnieku meitene reprodukcija parādījusies pilsētas ielās sakarā ar Orsē muzejā notiekošo Baltijas valstu simbolisma izstādi. Prieku nemazina fakts, ka latviešu mākslu pārstāvošā seja bijusi uzgleznota jau labu laiciņu pirms valsts dibināšanas. Tomēr der padomāt, vai vēl pēc simt gadiem mēs varēsim piedāvāt Parīzei (Ņujorkai, Pekinai…) ko svaigāku par Purvīti, Valteru, Rozentālu. Piemēram, XXI gadsimta pirmās puses mākslu. Ļoti iespējams, ka ne, jo valsts muzeju rīcībā vienkārši nebūs nozīmīgu Neiburgas, Salmaņa, Avotiņa darbu. Diezgan ilgi, turpat jau trīsdesmit gadu, sabiedrības priekšstāvji ir paļāvušies, ka mākslā visu sakārtos tirgus: mākslinieki strādā, kāds viņu darbus pērk, kaut kur jau tas viss paliek...
Tagad piedzīvojam kārtējās nepatikšanas, ar kurām saskaras Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja projekts. Pagaidām ir izskanējis jautājums, kam turpmāk piederēs savāktā kolekcija, bet nav par vēlu apjautāties arī – kas turpmāk veidos latviešu mākslas ievērojamāko darbu krājumu un garantēs tā saglabāšanu mūžībai? Uz pirmo jautājumu atbildēt nevar neviens, arī Kultūras ministrija ne, bet uz otro gan pienāktos dot atbildi kaut vai vēlmju formā. Jo nav jau tā, ka laikmetīgās mākslas muzejs būtu tikai privāta darīšana: valsts ir garantējusi tā statusu vismaz divkārtīgi. Tieši – vienojoties ar investoriem par ēkas būvēšanu, kolekcijas veidošanu un paturot kontroli par tās saturu, un netieši – finanšu uzraugiem pēc katras banku krīzes dievojoties, ka nākamās nebūs un parastajiem pilsoņiem nekad vairs nebūs darīšanas ar nesaprotamas izcelsmes līdzekļiem.
Atgādināsim, kas tie par uzraugiem: Finanšu un kapitāla tirgus komisija vien ir kantoris ar tuvu pie divsimt cilvēkiem un desmitos miljonu mērāmu gada budžetu. Jāatzīmē, ka māksliniekiem tādi resursi pat sapņos nerādās, tāpēc nevietā ir teikt, ka viņiem pašiem būtu jākļūst par detektīviem diletantiem, lai tikai netiktu kārdināti ar apšaubāmiem labumiem. Sevišķi liekulīgi ir šādi mājieni no kolēģu puses, kuri regulāri iztikai makšķerē Valsts kultūrkapitāla fondā, kas, kāda ironija, tieši cīnās par atkarību no alkohola un tabakas akcīzes nodokļa ieņēmumiem.
Ja FKTK sūdzas par kapacitātes trūkumu, tad ko lai saka Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, kas vienu gadu var atļauties iegādāties dažus mākslas darbus, citu – nevienu, tikpat labi vecmeistaru, nevis mūsdienu ražojuma? Varbūt ir pienācis laiks nacionāli anarhistiskai mākslas akcijai – finanšu kontroles institūcijām paredzētos līdzekļus nodot mākslinieku rīcībā un paskatīties, kas iznāks? Banku uzraudzības jomā droši vien tas pats, kas līdz šim, – bezatbildīgas šausmas. Toties mākslinieciski, iespējams, – viena vienīga izcilība, ar ko lepoties nākamos simt gadus.
Alfis