Hercoga ligzdas

Līdzīgi izskatās pilnībā atplaukušas un tad novītušas tulpes, pavisam sagurušas no skaistuma, faktiski mirušas krāsainā Murāno stikla vāzē, varbūt pat slīpētā Bohēmijas kristālā, tāpat arī skandināvu biezstiklā. Atgriezusies mājās, redzu tikai to, ka visapkārt katru dienu notiek balvas un apsveikšanas visās iespējamās mākslas un rutīnas nozarēs, attēlu galerijas ir pilnas ar cilvēkiem, visi saģērbušies, skatuve izrotāta. Skats tāds nekāds, it kā visi no rīta būtu piecelti, pa taisno ar apkures izsausinātu ādu un vakardienas vīna maisiņiem zem acīm atskrējuši lepni un ļoti grib balvu.

Sapnī manai lielajai istabai, zem kuras baltajām Stokholmas stila sienām un griestiem stingri turas XIX gadsimta beigu tumši zilais, zaļais un sarkanais, kaimiņš bija nojaucis pārsegumus, izcirtis milzu robu, es uztraucos par griestiem, domāju, ka sūdzēšu viņu tiesā uz kultūras mantojuma bojāšanas pamata, taču tad ieraudzīju, ka viņš man, lai es tiktu augšā, ir izbūvējis milzu kāpnes – baltas, modernas, pa spirāli uz augšu, ar stikla sienām. Kad uzkāpu augšā, nokļuvu arhitektu ballē citā adresē, kur visi apsprieda provinces arhitektu, kurš šādā stilā jau iekārtojis vairākus mājokļus citās pilsētās, nu beidzot arī Rīgā tieši virs manas lielās istabas, nojaucot griestus, taču izbūvējot trepes ar stikla sienu, kur visi, kas dosies pie viņa, varēs redzēt arī, kas notiek pie manis. Sapnī nodomāju, cik labi, ka tikko esmu nokrāsojusi sienas un noslīpējusi grīdas, ir novāktas visas gleznas, piekāršu pilnīgi citas, tikai rāmji jāatrod īstie, jo rāmis man ir 80 procentu no mākslas, nav iespējams paskatīties uz slikti ierāmētu darbu sliktā apgaismojumā. Neviens pat nezinās, ka tas ir mans dzīvoklis.

Tagad, kad manas lielās istabas griestu augstums ir apmēram 12 metru un virs tās izbūvēts arhitekta lofts, uz kuru ved spirāliskas kāpnes, blogeri varētu radīt fotostāstu, uzņemot stūri, kur, kontaktā iesprausta, lādējas mana planšete, blakus puspierakstīts blociņš un parasta pildspalva. Sapņa iespaidā es nolēmu izīrēt balto istabu ar Airbnb starpniecību, jo Rīgas piedāvājumā nav neviena gaumīga dzīvokļa, paskatījos, ka arī Tartu un Kauņā nav labāk, Liepājā vienīgais glītais dzīvoklis jau aizņemts, savukārt Pērnavā viss ļoti dārgs. Vispār diezgan šmucīgi mēs te dzīvojam, starpkaru gaume, pēc kuras tā tiecamies, skatoties angļu seriālus un projicējot to uz senču mantojumu, gaume, kas bija pa spēkam pat okupācijas laika modernistiem, lielo tekstildarbu, stilīgo kafejnīcu un vasarnīcu autoriem, pārvērtusies par gaumi, kas vērojama atjaunotajās un par lauku brīvdienu mājām iekārtotajās muižās, kurās pasniedz karbonādes, ko sauc par hercoga ligzdām.

Es jau drīz kļūšu veca, katru gadu rakstot vienu un to pašu, taču tas ir tik mīļi, ka nekas nemainās, mēs visi tik lepni uz skatuves pēc balvām kāpjam, jo esam tie labākie sportā, teātrī, būvniecībā, mūzikā, popkultūrā, modē, dizainā, it visur mums ir ko apbalvot, bet realitāte ir tāda kā tā izgāztuve Lielupes krastā, kuru redzēju Facebook, – kur dubļiem pa virsu var mest plēves un pudeles, un tad vēl vienu kārtu, un vēlreiz to pašu, jo tik un tā būsim zaļākā valsts pasaulē ar visātrāko internetu.