Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +7 °C
Skaidrs
Otrdiena, 26. novembris
Sebastians, Konrāds

Jā vai nē

Ko tik neizdarīsi efektīga virsraksta dēļ! Žurnāla Ir redaktrise Nellija Ločmele intervē Labās gribas manifesta līdzautoru mācītāju Juri Rubeni, kur viņš dalās savās pēcreferenduma domās. Domas, kā jau pie domājošiem cilvēkiem nākas, interesantas, pretrunīgas, juceklīgas, gudras – visādas. Bet, izlasot virsrakstu – Drosme būt “nodevējam” –, apjūku. Skan iespaidīgi, vien prasās pēc skaidrojuma jeb, tā sakot, konteksta, kurā visai nesen arī radās žurnāla nez kādēļ pēdiņās liktais vārds nodevējs.

Citādi sanāk, ka Juris Rubenis ir tik drosmīgs, ka referendumā atļāvies nobalsot “par” krievu valodas atzīšanā par otru valsts valodu (tos, kas būs Latvijas valstij nelojāli un balsos par otru valsts valodu, režisors Alvis Hermanis LTV raidījumā 100 grami kultūras nosauca bez aplinkiem – par valsts nodevējiem). Rubenis šādu Hermaņa izteiksmi intervijā dēvē par “radikālu neiecietību un vienkāršošanu”, no kuras viņam “kļūst tiešām neomulīgi”.

Paga, paga. Kā saka, “patīsim filmu” drusciņ atpakaļ.

Pirmkārt, Ir redaktores N. Ločmeles trīs dienas pirms referenduma tapušajā spožajā esejā tika pausta doma, ka “Neaiziet uz referendumu nozīmē nepateikt savas domas. Aiziet līdz iecirknim un tad izsviest savu balsi miskastē, nobučojot biļetenu - drošs veids, kā palielināt "par" balsu īpatsvaru un palīdzēt referenduma autoriem sasniegt viņu mērķi (nav dzirdēts, ka Vladimirs Lindermans vai Nils Ušakovs aicinātu savus atbalstītājus doties pie urnām ar lūpukrāsām, nevis pildspalvām). Referendums nav par visu, kas ir noticis, nav piepildīts vai ir pazaudēts divdesmit neatkarības gados. Referendums sestdien ir par vienkāršu, svarīgu un ļoti konkrētu jautājumu - vai Latvijā ir jābūt vienai vai divām valsts valodām? Manuprāt, vienai. Kādaprāt, divām. Nesarežģījam, nobalsojam!”

Tātad, turpinot šo domu – arī Ločmele šajā “vienkāršajā, svarīgajā un ļoti konkrētajā jautājumā” domā līdzīgi kā Hermanis, kurš, būdams, paldies Dievam nevis politiķis, bet mākslinieks atļāvās pateikt šo domu citiem, spēcīgākiem vārdiem – tie, kas balsos “par”, viņaprāt, ir Latvijas nodevēji. Punkts. Vai, kā raksta Nellija Ločmele: “Ir absurdi balsojumu pret spēkā esošas Satversmes grozīšanu nosaukt par radikālismu vai naida izpausmi. Tāpat kā likumīgi rosinātu pilsoņu iniciatīvu pasludināt par pretvalstisku. Vai arī palaist garām iespēju mierīgi un nepārprotami pielikt punktu jautājumam, kas skar katra ikdienu un valsts pamatus - ja reiz šis jautājums ir radies un mēs esam samaksājuši, lai to noskaidrotu.” Izrādās, nav vis absurdi. Hermanis ir neiecietīgs radikālis, jo atļaujas “krievvalodīgos”, kas balsos “par” un pārējos “citādi domājošos” nosaukt par valsts nodevējiem.

Bet jautājumā par Latvijas šodienas realitāti Labās gribas manifesta samierināšanās un piedošanas idejas autora Jura Rubeņa domas ir visai ekstravagantas. Piemēram: “(..) tiklīdz latvietis saka – pag, ne visi krievi ir tādi kā Lindermans –, tā uzreiz tiek pasludināts par nodevēju. Atmodas laikā, ja tevi nosita, bija viegli mirt kā varonim, bet neviens tagad negrib mirt kā nodevējs. Cilvēki aiz gļēvuma klusē. Tikmēr informatīvo telpu piekliedz ekstrēmisti (..)”  un “Taču mēs varam vienoties par lielām un skaistām lietām, varam šeit veidot saskanīgu politisko nāciju”.

Es nezinu, kādā sabiedrībā apgrozās Rubeņa kungs, bet vismaz man nav zināms, kur un kad kāds cilvēks būtu izpelnījies šādu nievāšanu un nolamāšanu par nodevēju, atļaujoties pateikt acīmredzamo – ka visi krievi nav Lindermans (kurš, starp citu, tak nemaz nav krievs – ja runa par nacionalitāti, ne valodas telpu, kurai viņš sevi pieskaita). Un, atvainojos, bet šo teikumu es vienkārši nesaprotu: “Atmodas laikā, ja tevi nosita, bija viegli mirt kā varonim, bet neviens tagad negrib mirt kā nodevējs”.

Ja Atmodas laikā divi dzērāji sakāvās un viens no traumām mira, viņš “viegli mira kā varonis”? Vai kā?

Tieši pret šādu “ezotērisku muldēšanu”, manuprāt, iestājās Alvis Hermanis, izlasot Labās gribas manifestu un 100 gramos kultūras nosaucot to par “Blavatskas līmeņa” literatūru, kuru atteicās parakstīt. Madam Blavatska, kā zināms, XIX gadsimta beigās dīki dzīvojās starp Parīzi un Indiju, rīkoja spiritisma seansus un, citstarp, ar okultiem rituāliem, “attīrot garīgās čakras”, palīdzēja dzimtenē mītošajiem revolucionāriem gatavot sarkano teroru. Jā, un Helēnas Blavatskas galvenie spēka vārdi bija – piedošana un samierināšanās.

Vai tik ezotērijas izpratņu nesaderība attiecībā uz dzīvi Latvijā nebūs īstais iemesls, kādēļ piedošanas speciālists Rubenis režisoru Hermani dēvē par neiecietīgu radikāli?

Bet referenduma jautājums tiešām bija vienkāršs – atbildēt ar jā vai nē Latvijas valstij. Tie, kas teica nē, tie ir valsts nodevēji. Jā, tik radikāli un neiecietīgi.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja