Varētu domāt – tas tāpēc, ka jāņubērni vēl nav atjēgušies no līgošanas, bet šaubos. Neteiksim, ka es regulāri Līgo vakarā staigāju apkārt un lūru citu mājās pār sētu, bet, cik gadījies, svinētāju ir samērā maz. Šķiet, visi, kuri grib līgot, pametuši pilsētu. Jāsaka – svētku ģeogrāfija ir iezīme, kas atšķir mūsdienu un sendienu Jāņus. Tie nav mājas svētki. Mājās svin Ziemassvētkus, Jaungadu sagaida ciemos, bet Jāņiem ir atvēlēta samērā plaša teritorija bez precīzas lokalizācijas. Tāpēc tradicionālais pirmssvētku jautājums: "Kur svinēsi Jāņus?" Jo to nekad nevar skaidri zināt. Taču atbilde: "Braukšu kaut kur uz ārzemēm" ir izaicinoša, jo Jāņi ir jāsvin Latvijā. Tie ir nacionālie svētki.
Mēģinājumi saprast savu laikmetu neglābjami noved pie vispārinājumiem un vienkāršojumiem. Kaut vai varam atcerēties bēdīgi slaveno "vēstures beigu" tēzi – apgalvojumu, ka ideoloģiskā cīņa starp marksismu un liberālismu ir beigusies un pasaulē pamazām iestājas liberālo demokrātiju laikmets. Vai "civilizāciju sadursmes" tēzi, ka bipolāro pasauli nomainīs konkurence starp dažādiem kultūrā un reliģijā balstītiem pasaules skatījumiem.
Tagad tiek runāts, ka vecos ideoloģiskos un politiskos pretstatus ir nomainījis jauns – sadursme starp nacionālisma un globālisma ideoloģiju (skat., piemēram, Tomasa Edsola rakstu Kreisie un labējie, kādus mēs tos pazinām, vairs nepastāv, The New York Times 22.06.2017.). Pēdējā laika "lielos" politiskos notikumus patiešām var mēģināt klasificēt ar šo kategoriju palīdzību, teiksim, Tramps – nacionālists, Makrons – globālists, tomēr jebkurš mēģinājums iedziļināties notiekošajā, manuprāt, ved tikai pie apziņas, ka arī šis pretstats ir daudz par vienkāršu. Vienlaikus šis nošķīrums patiešām ir viena no dimensijām, kurā cilvēku vērtības un priekšstati par pasauli dalās.
Arī Latvijas sabiedrībā šī ideoloģiskā nodalīšanās pastāv, bet, es teiktu, pieklusinātā veidā. Cilvēki nav apmierināti ar savu situāciju un ir zemās domās par politiķiem, taču vismaz pagaidām nevienam nav izdevies to izmantot, lai sakūdītu "vienkāršos cilvēkus" pret "liberālo eliti". Latvijas sabiedrības atvērtība pasaulei ir ierobežota, bet arī vēlme norobežoties vai atgriezties pie "tradicionālajām vērtībām" vismaz darbos, ja ne vārdos, manuprāt, nav pārāk kvēla. Varbūt nacionālisma un globālisma konflikts vēl mums ir priekšā, bet varbūt arī nav.
Atļaušos izteikt savu vienkāršoto vispārinājumu, kāpēc tas varētu arī nesaasināties Latvijā. Proti, šis konflikts, šķiet, iet rokrokā ar sadursmi starp «pilsētu» un «laukiem». Latvijā šīs attiecības ir īpatnējas. Rīga, protams, ir (vietējā mēroga) monstrs, un resursu sadale starp Rīgu un pārējo Latviju nešķiet taisnīga, tomēr tai ir arī spēks. Šis spēks sargā ideju par moderno, liberālo un globālo Latviju. Tomēr "lauki" nav tālu. Visādās nozīmēs. Tāpēc rezultāts ir ideoloģiju kompromiss, ko var saukt par provinciālismu, bet var arī par sadzīvošanas mākslu.