Vai man tikai likās, ka visiem, kas bija iesaistīti nesenajās diskusijās par Krievijas TV kanālu retranslāciju Latvijā, bija drusku kauns? Viņi runāja mazliet par daudz daiļrunīgi, brīnījās mazliet par daudz izbrīnīti, šaubījās mazliet par daudz šaubīgi. Kā aktieri runā tekstus, kam paši netic. Vieni bija tik cīnīties kāri īsi pirms vēlēšanām, it kā būtu aizmirsuši, ka informatīvajā kaujas laukā nav nekādi jauniesauktie.
Uzvaru gan pa šo laiku bijis maz. Varbūt šādu iespaidu radīja skaņu fons, kas nepārtraukti raidīja pacilājošas reportāžas par Krievijas jaunuzcelto tiltu uz Krimu. Otri dikti grozīja galvu, viņi nemaz nezinot, ko paši uzrauga, neesot laika skatīties, trūkstot kapacitātes! Divus likuma pārkāpumus esot saskaitījuši, trešo nevarot sagaidīt... Kaut gan pietiek ar piecām minūtēm Solovjova kunga šova, lai izdzirdētu vismaz piecus uzbrukumus ja ne tieši Latvijai, tad NATO un ES, kurās mēs it kā sastāvam. Vēl daži meta juridiskas cilpas, lai pierādītu, ka melus pašas par sevi izplatot mums visnotaļ draudzīgas valstis, kas tomēr nav čaklas sadarboties.
Tomēr laikam visgrūtākajās pozīcijās nonāca tie, kas mēģināja uzstāties pārliecinātu demokrātu un vārda brīvības aizstāvju lomā. Nav viegli to izpildīt, izliekoties neredzam, ka masīva uzpirkta satura klātbūtne informatīvajā telpā ir demokrātijas lielākais drauds, nevis sastāvdaļa. Kas to būtu domājis, ka aizstāvamie būs cilvēki, kam Latvijā nav atļauts iebraukt fiziski, bet nedrīkstot liegt grozīties virtuāli. Ka jārūpējas par Latvijas iedzīvotāju tiesībām ik dienas uzzināt par Krievijas prezidenta labajiem darbiem un Ukrainas ļaunprātībām. Grūti ieturēt mediju eksperta stāju, runājot par internetu kā joprojām neizbrienamiem džungļiem, nevis tikpat pārraugāmu saziņas vidi kā visas citas.
Vieglāk bija saprast tos, kuri ļoti raizējās, vai melīgu TV kanālu ietekmes mazināšana, kaut vai pārceļot paaugstinātas maksas piedāvājumā, kur līdz šim nīkst neatkarīgie krievu mediji, likšot viltus ziņas meklēt skatītājiem pašiem un pat vairošot kontrabandu. Lai nu kas, bet viņi zina, ka skatītājiem informāciju visvieglāk iebarot, ja tā neprasa nekādu piepūli un pati maisās pa vidu jautrām dziesmām un dejām. Vienkārši tāds bizness. Pavisam kaunīgi izskanēja priekšlikumi ražot vairāk kontrpropagandas, par ko varētu paprasīt sabiedrībai papildu naudiņu.
Bet varbūt nekāda kauna nebija, tikai intereses un vājības. Arī tiem kungiem un dāmām, kas, labi kopti un frizēti, cīnās par savu stāvokli, vietu un algu, lojalitāti priekšniecības acīs, mīl savus bērnus un droši vien arī dzimteni. Bet ko viņi darītu, ja kādā brīdī pazustu iespēja pēc smagas darba dienas atkrist dīvānā un ar vienu pogu pārlūkot visus jaunumus Galkinu ģimenē, vecmāmiņas ar milzu lūpām un apkopējas, kas apprec miljonārus? Tā ir daļa no mūsu dzīves, vismaz līdzšinējās, kuras dēļ var arī mazliet paliekuļot – kas tur ko kaunēties.