Ko jūs neizdarījāt nākamajā vasarā?

Droši vien visas 1. septembra gladiolas, asteres un dālijas jau ir nopļekušas un latviešu valodas un literatūras skolotājas ir paspējušas jaunajā mācību gadā uzdot bērniem uzrakstīt rituālo sacerējumu Kā es pavadīju vasaru. Nolēmu arī es pārdomāt savu vasaru. Biju apņēmusies... labi, ko nu tur, neizpildīju nevienu savu apņemšanos.

Toties apņēmos to visu izdarīt nākamvasar (kā gadu no gada) – apmeklēt visus neiespētos festivālus, nopeldēties vairāk par vienu reizi, aiziet vismaz uz vienu brīvdabas kinovakaru, vismaz vienreiz pazvilnēt kaut kur, pašūpoties kā kūniņai šūpuļtīklā, aiziet vismaz vienu reizi pasēņot un paogot, noteikti savārīt melleņu zapti, svētceļojums uz Aglonu, Dabas koncertzāle, dārza ballītes... Es varētu uzskaitīt visu, ko nepaguvu. Vai nu mums tās vasaras par īsu, vai kā... Kādā sprediķī mācītājs runāja par to, ka nevajag plānot un raizēties, jo Radītājs parūpēsies par sevis radītajiem. Un piemetināja, ka mūsdienu cilvēkam, ikvienam reāli domājošam cilvēkam tā varētu šķist neiespējamā misija. Neiespējamā misija kā ezītim ļauties straumei, kaut kam, kas to nes, līdz spēcīga mugura to iznes krastā, lai satiktos ar lācīti. Neplānojiet un neatlieciet uz nākamo vasaru to, ko šovasar neizdarījāt. Tā jau būs pavisam cita vasara un pavisam citas neizdarīšanas vai izdarīšanas. Tas būs cits karstums un cita zūdīšanās par spiedīgo gaisu, pavisam cita apņemšanās tomēr beidzot pagādāt kondicionētāju, pavisam cits «oficiālais» saldējums, pavisam citi no ūdeņiem neizpeldējušie, varbūt tā vairs nebūs tik karsta vasara, varbūt tā būs jau aukstā kara vasara, un tad kādi tur festivāli un pestivāli, kādi šūpuļtīkli, tad varbūt tikai maize un zārki. Vai jūs šovasar pateicāt visiem to, ko plānojat viņiem pateikt pirms nāves? Pajautājāt 30 jautājumus, kurus cilvēki neuzdod viens otram, piemēram šos: «Vai tev šodien nenomira kāds tuvs cilvēks? Vai tev šodien ir tik daudz prieka, ka pietiktu arī man? (..) Vai tu redzi, cik šodien es izskatos dzīvs? (..) Vai tev nevajadzētu mazliet mazāk naudas? Ko tu paņemsi līdzi, kad aiziesi prom? (..) Kad tu beidzot iesi prom no tā ne tavējā darba? Vai tu šodien esi pateicis kaut vienu godīgu teikumu? (..) Vai tu kādreiz domā par savu mazbērnu likteni? (..) Vai varat man maksāt mazāk? (..) Kā tu zini, ka šī nav pēdējā diena? Kam jānotiek, lai tu saņemtos darīt, ko gribas? Kam jānotiek, lai tu saņemtos darīt to, ko vajag? Vai tu lūdzies arī par mani šai svētdienā? (..)»1 Ja nevarat uzdot nevienu no šiem jautājumiem pat pats sev, aizejiet uz grandiozo ikgadējo Dzejas dienu festivālu, kur dzejnieki šos jautājumus uzdod mūsu visu vietā. Tagad ir septembris, esam iesoļojuši rudenī. Esam sākuši jaunās sezonas – TV, skolās, darbos; rokassomiņā vairs nav jānēsā peldkostīms visādiem gadījumiem, bet varbūt Ē. Kestnera Dzejas mājas aptieciņa2, un jāuzdod sev jautājums, vai nav laiks dzīvot tieši šajā rudenī, bez plāniem to atlikt uz nākamo vasaru, rudeni, ziemu, vasaru, rudeni, ziemu, vasaru, ziemu vasaru vasaru ziemu... 1 Fragmenti no Ingas Gailes dzejoļa 30 jautājumi, kurus cilvēki neuzdod viens otram. Migla. Rīga: Mansards, 2012. 2 Kad rakstīju šo sleju, manās rokās nonāca Ē. Kestnera dzejas izlase Doktor Erich Kästners Lyrische Hausapotheke.