Latvijas māksla: arvien tālāk un labāk

3. Izglītības un kultūras budžeta sakarā. Varbūt Mākslas un Mūzikas akadēmijas tomēr varētu pievienot Latvijas Universitātei. Ietaupītos rektoru algu un administrācijas izmaksas. Un varbūt, studējot kopā ar nākošajiem ārstiem, latviešu valodas skolotājiem un vēsturniekiem, izdotos radīt kaut ko vairāk par čuru pudelīti uz postamenta.

viss ka psrs laikos- cenzura darbojas - manu repliku par so kolorito personu - dzesa / un tik un ta paliek optimistisks karjerists - janis sipkevics

Nevaru nepiekrist: "Māksla diemžēl kļuvusi par dārgu vaļasprieku pat Latvijas atzītākajiem, veiksmīgākajiem māksliniekiem - vai esam gatavi samierināties ar to, ka drīz vien mākslas vērtības radīs nevis talantīgākie, bet finansiāli labāk nodrošinātie autori?" (S.Hirša. Latvijas māksla 2010-2019: maz un vēl mazāk. Satori. 16.01.20.)

Nezinu, vai "ArtForum, ArtNews, The New Yorker un līdzīgos izdevumos" kritiķu viedoklis (no jebkuras valsts) var tik viegli iekļūt kā KD Jāņa Šipkevica viedoklis. Bet ieteikums pats par sevi par kaut ko liecina.

aņuks: kāpēc mūsdienās par mākslu atzīst jebkuru neprofesionālu mēslu? - tāpēc, ka pasaule baidās no hitlera fenomena atkārtošanās.

Jānis Šipkēvics Jaunākais: "... joprojām jūtams padomju laika traumatiskais mantojums... " 1) Vai jaunēklis ir dzīvojis padomju laikos? 2) Ja ir dzīvojis, tad, vai ar "padomju laika traumatisko mantojumu" viņš (līdzīgi kā Džemmas Skulmes dēls Juris Dimiters) domā padomju laika māksliniekiem garantētās privilēģijas un (jo treknos) valsts iepirkumus??? Vai pašam gadījumā tā nebija laikmetīga trauma saņemt 17 tūkstoš eiro honorāru par vienu koncerteli Daugavas krastmalā, ko tā laika kultministre noformēja kā algu 11 mēnešu garumā strādājot trīs maiņās??? - Tādas "traumas" pat padomju laikā nebija sastopamas... Ir, par ko aizdomāties.

Līdz šim bija iespaids, ka KD ļoti izvēlas autorus, ko publicē, notikumus, par ko raksta. Acīmredzot, kaut kas mainījies.

patiesiba par makslu - musdienu makslu ir gluzi preteja. es gan to sauktu par pseido - makslu kam nav pec globala skaijuma nekada sakara ar makslu. maksla ka tada ir pazudusi un ir visdzilaka tas dekdences posma. un nozelojami ir tas ka pasaules makslas kritiki to atbalsta un raksta aizkustinoshas recenzijas pashi nesprotot par ko runa makslai nav vairak nekadu vertibu un jebkursh to var radit. maksliniekiem pat nav jastude un jasaprot jegpilna darbiba un merki. par sho temu varetu runat stundam ilgi maksla nevar but labaka ta var but savadaka un suudigaka un patreiz ta ir pilnigos meslos

dalītas jūtas par šo rakstu. Kritiķis ir kritiķis, nevis cilvēku iedvesmotājs. Un lasot dažādu mākslas kritiķu tekstus, var pamanīt, ka Santa Hirša ir prasīga un labas mākslas alkstoša un neteiks katram, ka viņš ir malacītis tikai tāpēc, ka kaut ko uztaisījis. Kamēr liela daļa citu kritiķu nepamatoti slavē visus pēc kārtas. No kura kritiķa teksta māksliniekam ir lielāka jēga - kas parāda māksliniekam vājās vietas, kas jāuzlabo, vai kas tikai to slavē? Tāpat, ja Latvijas kritiķi rakstītu recenzijas par ārvalstu mākslu un publicētos ārvalstīs, tas nekādā veidā nepadarītu Latvijas mākslu labāku. Vai bija doma, ka kritiķis tad lobēs latviešu māksliniekus ārzemju presē? Bet vai tad no tā māksla paliks labāka? Latvijas mākslu labāku var padarīt izglītība! Gan mākslai piesaistīto cilvēku, gan sabiedrības.