Ļaunuma banalitāte

"Ļaunuma banalitāte" ir Ārentes izgudrojums. Ja kāds plānā galdiņa urbējs to padarījis par dežūrfrāzi, tā nav viņas vaina. Kā arī tas, ka šeit par viņu izpaudies bieži vien vārdplūdīgais un pareizkonjunktūriskais NN. Iesaku tomēr šo filmu noskatīties. Jo tā pilnīgi noteikti nav neviena no minētajām 8000, ne Šindlera saraksts, ne kāds cits raudamgabals. Īstenībā filmā tiešā tekstā tiek pateikts gan tas, ka holokausta upuri sadarbojušies ar bendēm, gan - netieši, garāmejot - tiek parādīts, ka upuri, jūdu priekšvadoņu personā, ir bijuši tik pat banāli gļēvi un birokrātiski, kā "nezvērs" Eihmanis, tikai katrs savā pusē. Trūkst vienīgi secinājuma, ka, mainoties ārējiem apstākļiem, lomas varētu būt arī mainītas. Tādēļ Ārentes galvenais secinājums ir, ka cilvēku iekš cilvēcības kritiskos brīžos notur patstāvīga domāšana un neļaušanās bara/bezpersoniskuma rīcībai.

es jau nu gan teiktu, ka beigu galā viss tomēr reducējas uz dzīvību un navi, uz izdzīvošanu vai neizdzīvošanu. ja mans vīrs neražos krāsniņas/ieročus/ķimikālijas vai jebko citu, man un bērniem nebūs ko ēst, un mēs nomirsim badā. bet visu to saražos tāpat kāds cits, un viņš izdzīvos. advokāts aizstāv slepkavu, un nopelna sev iztikai naudu. tas ir ētiski vai nav? cilvēki atver zvēraudzētavas, kas apriori ir ciešanu fabrikas - tāpat kā cuku fermas, vistu fermas utt. tas ir ētiski vai nav? un vai ļaunuma izpausmes attiecināmas tikai uz cilvēku ciešanām, jeb arī uz dzīvnieku? visa finālā kādam tomēr IR jācieš, un jāmirst, un drīzāk būtu jārunā par sistēmas necilvēcību, nevis atsevišķu indivīdu atbildību. kamēr ražos ieročus, tikmēr kāds strādās rūpnīcās. savukārt ražos, kamēr būs pieprasījums pēc viņiem, kamēr cilvēki paši gribēs viens otru slepkavot. tas ir apburtais loks, no kura patiesību sakot nav izejas. un nebūs, kamēr vien pastāvēs cilvēce, tā es domāju.

Par ko skaļi nerunā - jebkuram karavīram jebkurā armijā ir jābūt gatavam jebkurā brīdī nogalināt jebko, uz ko norādīs komandieris. Tā ir karavīra būtība. Hannas tautieši tieši tāpat ir slaktējuši arābus - lai košera kundzīte neliekuļo.

vārdam "banāls" ir noteikta izpratne Hannas darbos. Proti, tas nav īpašs, kādam "ļaunam ģēnijam" piemītošs (piemēram, Hitleram), bet tikpat labi tas notiek arī parastās vidēs ar parastiem cilvēkiem un pie parastām izvēlēm. Var teikt, ka Hitlers parakstīja rīkojumus nokurināt miljoniem cilvēku, taču krāsniņas izgatavoja, tās apaklpoja, cilvēkus nogādāja u.tml. ne jau Hitlers vienpersoniski. Lūk, par šiem cilvēkiem un šīm 'ikdienišķajām' darbībām, kas katra pati par sevi varbūt nav ļauna (jo darbinieks metāllietuvē tikai izlej metālu formā, darbinieks nometnē tikai nospiež rokturi krāsniņas durvīm), bet kā kopums rada traģiskas sekas, var teikt, ka tās ir "banālas". jo katrs jau var teikt: "es jau neko. Man lika. es tikai ielēju tēraudu. es tikai aizvēru durvis. es tikai pieskatīju, lai neatpaliek no ierindas. man lika."