Filmas kodolu veido kāda slīpēta viltnieka – Zemfiras kunga – darbība. Viņš slepus pāri robežai ved videokasetes ar aizliegtajām filmām, pagrabā pārkopē un tirgo pusnomērdētajiem līdzcilvēkiem. Tā vakaros aiz aizvilktiem aizkariem sarīkotajos filmu seansos rumāņi saņēma nāvējošas indes devas, kas līdz galam noslāpēja komunisma bacili viņu sirdīs. Filmā plaši izpaužas uz melna fona sasēdināti četrdesmitgadnieki, kuri ar skaļiem izsaucieniem atceras pirmo redzēto bojeviku un leģendāro frāzi, teiktu izšķirošā sižeta pavērsienā.
Pirms sešiem gadiem dokumentālo filmu forums piedāvāja vēl vienu filmu par šo tēmu – kā filmas izraisa mutācijas padomju cilvēku prātos. Tā bija igauņu filma Disko un atombumba. Zemfiras kunga vietā darbojās centīgi onkulīši, kuri savās paneļmāju virtuvēs ar kūpošiem lodāmuriem pārveidoja TV antenas, kas ļāva noķert aizliegtos viļņus un caur švīkām pavērot somu diskomūziku vai hamburgeru reklāmas. Arī šajā filmā bieži pieminētas atmiņas par pirmo lielo, slepeno piedzīvojumu pie TV kastes, un tas man lika atcerēties savu pirmo videofilmu.
Juglas dzīvokļu ekspluatācijas pārvaldes ēkā kāds vietējais Zemfirs bija atvēris videosalonu ar padsmit krēsliem un televizoru uz podesta. Atmiņa grib liecināt, ka šo aktu es veicu savā dzimšanas dienā, taču, iespējams, kļūdos, vienkārši šis notikums ir licies tik svarīgs kā dzimšanas svētki. Par filmu šaubu nav – ar trafaretiem uz afišas bija rakstīts Krasnaja žara/Sarkanā tveice ar Arnoldu Švarcenegeru. N-tās kopijas kvalitāte bija briesmīga, kadrs peldēja, švīkas traucēja saprast sižetu, un, kad Švarcenegers – padomju milicis – sāka runāt krieviski, savos trīspadsmit sapratu, ka tā var runāt tikai sliktā komēdijā, turklāt Švarca varonim bija tik nejēdzīgs vārds, ka atceros to pēc ceturtdaļgadsimta, – Ivans Danko. Pirmā videofilma vienmēr paliks pirmā, un es varētu pievienoties rumāņu un igauņu filmu varoņiem, kuri aizgrābti stāsta par dīvainām detaļām, ko viņi ievērojuši pirms 30 gadiem redzētā, grubuļainā kopijā.
Šajā sakarā iedomājos, kāda šodien būtu atklāsmi sniedzošā pieredze, kas satricina uzskatus par lietu kārtību. Banālās frāzēs runājot – šajā straujajā laikā, kad viss ir atļauts un, iespējams, uztvere un prāta asums notrulinās. Šķiet, nekas tamlīdzīgs nav iespējams. Var noskatīties jebkuru filmu un, dīvānā graužot riekstiņus, pārsātināt sevi līdz šļupstēšanai, tomēr uztveres centri galvā strādā sarežģītāk.
Pirms dažiem gadiem, skriedams starp darbu darbiem un skaitot neatbildētās e-pasta vēstules un zvanus, ielidoju LNSO sezonas atklāšanas koncertā. Apsēdos. Ievilku elpu. Klusums. Sāka spēlēt orķestris. Es apraudājos. Vibrējošā orķestra skaņa pēkšņi apliecināja, ka esmu dzīvs, pulsējošs radījums – tāds, kuru skaņa var novest līdz baltkvēlei.
Izrādās, ka atklāsme var ķert kā zibens no skaidrām debesīm un tas var notikt brīžos, kad pašam kauns. To nevar paredzēt, taču rudens sezonas notikumu blīvums rada visas iespējas.