Tieši bārdu tēma gada izskaņā ir kļuvusi aktuāla agrāk nekā parasti. Šajās dienās neatrast tādu filmas Zeme, kas dzied apskatu, kurā radošā formā nebūtu aprakstīta šī stila iezīme. Lasām par nopietno vīru "vairāk vai mazāk dabīgo sejas apmatojumu", par aktieri, kuram paveicies, jo "viņam nav pielīmēta bārda", ir apcerējumi par filmas plakātu, kurā jauna sieviete ielikta pa vidu diviem pusmūža vīriešiem ar nedabīgām kūšbārdām, katrā ziņā līmētās matu kārtas apraksti ir tik krāšņi, ka pilnīgi sagribējās šo drāmu noskatīties.
Matu segas nozīmi mūsu saziņā sapratu tajā brīdī, kad pēc atgriešanās no mākslas rezidences Apvienotajos Arābu Emirātos satiku savu pirmklasnieci meitu. Svelmainā tuksneša mākts, kādā tirgus dienā sēdos zem šķērēm un tiku vaļā no rotas, kas naudas taupības nolūkos pirms divdesmit gadiem bija kārtīgi sazēlusi uz galvas virsas. Tā īpaši netraucēja, un, kad piedzima meita, bija pat labums – kad nēsāju viņu uz pleciem, meita ar pirkstiem iegrābās krēpēs, un pēc to tvēruma varēju noteikt: viņa tur, augšā, ir aizmigusi vai ne. Kad atgriezos ar frizūru, kāda ir normāli cirptiem cilvēkiem, meita atteicās mani atzīt par savu radītāju. Tas bija cits cilvēks. Pat cepuri dabūju vilkt, lai viņa vispār paskatītos uz tēti. Nekas cits neatlika kā audzēt atpakaļ pinkas un atjaunot normālas attiecības ar bērnu. Tāpēc es ticu dabīgi matainiem cilvēkiem – viņiem noteikti ģimenē kāds neļauj tos griezt īsākus. Ticu tādiem, kam tikvien kā aste ir palikusi – gluži kā rēta vai tetovējums, tā atgādina par mežonīgo jaunību. Savukārt ūsainiem cilvēkiem nevar ticēt, saka intuīcija. Redziet, ūsains cilvēks ir kā divdabis, sēž uz diviem krēsliem. Viņš ir gan skuvies, gan neskuvies. Zods ir gluds, bet zem deguna dabiskas šķipsnas aug. Šo formulu mazliet gan hipsteri izjauca, viņu ūsas ir atsauce uz astoņdesmitajiem, ar Fredija Merkurija melno strīpu virs lūpām kā etalonu. Hipsteriem arī nevar ticēt – tur nekas nav pa īstam un no sirds, tikvien kā noskatīts instagramā no Kalifornijas influenceriem.
Tiktāl par vīriešu rotu, bet kā ar sieviešu apmatojumu? Nesen apmeklēju fotomākslas klasiķa Gunāra Bindes izstādi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Pie ieejas ir šilte ar brīdinājumu, ka apmeklētāju sagaida karsti skati. Dzīvē daudz kas redzēts, un platām acīm šāvu zālē iekšā, bet tikpat ātri pie pirmajām bildēm galva atsitās atpakaļ. Tādi spalvu kušķi un mežonīgas vāveres gadiem nebija redzētas! Es pat biju aizmirsis, ka fotogrāfijās sievietes šādi drīkst izskatīties! Ja tā būtu mūsdienu latviešu filma, domātu – noteikti pielīmēts ar pārspīlējumu, bet, redzot uzrakstos bildēšanas gadu, jāpieņem, ka tāda toreiz bija mode. Ja vispār tāda bija. Mammai mazliet neērti to prasīt.
Kā jau sākumā teicu – decembris ir atļauto dīvainību laiks. Mugurā velkam muļķīgus džemperus, skatāmies filmas ar kūšbārdām, nežēlojam krustnagliņas ne ēdienos, ne dzērienos un atlaižam kušķus un vāveres klasiskās fotogrāfijas tradīcijās! Galvenais, lai silts ziemā!