Savakcinējos un daļu vasaras pavadīju Itālijā. Pirms tam biju Parīzē un varu apstiprināt, ka jocīgā sajūta, kas līdzinās pasaules gala vai kādu citu lielu pārmaiņu sajūtai, nepiemīt tikai jums, bet arī man un arī viņiem, lai kur viņi arī dzīvotu. Pēc gada un vairāk, kas pavadīts tādā kā biezā miglā, kurā ir izdarīts daudz, bet nobeiguma sajūtas nav, nav bijis īstu svētku un mijiedarbošanās ar citiem, nodoties laimes un brīvības, savstarpējo kontaktu, apskāvienu un laimīga bariņa sajūtai nemaz nav iespējams, tomēr šie izbraucieni un mājās atvestās domas, blociņā pierakstītas, izskatās pēc tādas kā izdzīvošanas padomu grāmatas, tāpēc padalīšos ar tiem arī ar jums, ja nu noder, ja ne, nelasiet, aizmirstiet, bet vēl labāk – pastāstiet par savu stratēģiju, jo daudziem tā var palīdzēt elpot, izrauties no apātijas un tikt galā ar aizvien jauniem darbiem un projektiem, kas iesākas, bet nekad nebeidzas vai ievelkas un pārvelkas, vai izčākst onlainā.
Pirmais punkts, un varbūt arī tālāk nemaz netikšu, jo tik daudz par to varētu rakstīt, – ir kārtīgi paēst. Lūdzu, atcerieties kārtīgi paēst! Florencē, kur dzīvoju ap 300 gadu vecā mājā ar dārzu, par kuru norvēģu pāris priecājās, cik veca, bet saimnieks, florencietis vairākās paaudzēs, atmeta ar roku un teica, ko jūs, Florencei tā ir pavisam jauna, brokastīs ēdu augļus ar jogurtu, radziņus no beķerejas un saimnieka pašcepto kūku. Ceļas viņi agri, publiski kafiju var iedzert no kādiem 6.45 pie letes vai ārā, Itālijas brokastis visur smaržo pēc kafijas un kaut kā salda. Lūk, pēc tādām saldām brokastīm, kas, pieņemsim, ka ir darbadiena, beidzas starp astoņiem un deviņiem, var dažas stundas kārtīgi pastrādāt.
Tagad pats svarīgākais – pulksten divpadsmitos ir jāaizver dators, nē, nevajag pabeigt vai sākt zvanīties apkārt, jo beidzot ir brīvs. Nē, pusdienas nav ekstra laiks vēl kādiem nebeidzamiem darbiem, tas ir laiks pusdienām, un jādodas tās ēst vai jātaisa pašam. Visātrāk un vienkāršāk būtu taisīt pastu. Ar tomātiem, ķiplokiem, kādiem zaļumiem un pēcāk virsū uzrīvētu sieru. Atsevišķā bļodā ir jāsagatavo salāti. Mēs mājās arī to varam, jau tagad vasarā jāsāk trenēties un pusdienas jāpavada tieši tā – pusdienojot vai gatavojot pusdienas. Ja mēs visi vienotos, ka ir svarīgi kārtīgi paēst, neviens pusdienlaikā nezvanītu, nesūtītu it kā steidzamas lietas čatā un neņemtos līdz sarkaniem vaigiem un no izsalkuma sāpošai galvai.
Pēcpusdienā var turpināt darīt, kas nu darāms. Kādā brīdī var arī nosnausties un apēst saldējumu, svarīgi, ka dienai ir šis ritms, ko piešķir maltīte noteiktā laikā un kārtībā, tāda kā mantra, kā rituāls, kā tradīcija, kuru pārvēršam diētās un uztura plānos nevis pieņemam to, kā iespēju pavadīt mierīgu, harmonisku, ne mazāk dinamisku un produktīvu dienu.
Vakariņas viņi ēd mazliet vēlāk, pie tā ir jāpierod, un vakariņas vienmēr ir mazi svētki, pat tajās dienās, kad sarunājam, ka neko sevišķu netaisīsim un nekur tā īpaši neiesim. Tik un tā ir divi ēdieni un, protams, saldais. Man patīk, ka itāļiem tas joprojām ir saldais, tāpat kā agrāk mums, nevis kaut kāds deserts. Saldais katrā vietā, katrā reģionā būs citāds, nu, piemēram, es nevaru aizmirst Mantujas cepumu ar dzeltenu olu krēmu. Kā to man tagad ēst, es jautāju? Vienkārši ņemiet rokās, mērcējiet krēmā un ēdiet!