Mirkli es apstājos un pārlieku šos skaitļus savā prātā. Pirmās asociācijas par trūkumcietējiem man saistās ar Āfrikas nabadzīgajiem iedzīvotājiem, Rīgas bomžiem un Latvijas pensionāriem. To, ka mana iztēle un zināšanas ir ierobežotākas, nekā varētu domāt, es apjaušu, devusies uz literāru festivālu Indijā – uz šo apgaroto vietu, kur visi ēd, lūdzas un mīl.
Pasauli satricinājušo filmu Graustu miljonārs pārtraucu skatīties brīdī, kad zēns iekrita sausajā tualetē. Turpinājumu noskatījos Indijas ielās. Sausās tualetes, lai gan vēl tagad ir lietošanā arī Latvijā, tomēr nu jau tiek uzskatītas par historismu. Tāpat kā, ja vēl atceraties, dzelzceļa staciju tualetes caurumi grīdā. Indijā atejas apmeklēšana miljoniem cilvēku ir pieredze, ar kuru tie nekad nav saskārušies. 19. novembrī tiek svinēta Pasaules tualetes diena – cilvēki tiek izglītoti par sanitārajām nepieciešamībām un vedināti atbrīvoties no ikdienišķās masveida urinēšanas ielu renstelēs, kurās pieņemts arī izliet mazgājamos ūdeņus, izsviest ēdiena atliekas un iešvirkstināt citus atkritumus. Turpat notiek arī mazgāšanās un vešerēšana.
Par spīti grūstošajai koloniālajai greznībai un graustu kultūrai, kas aptver visu publisko telpu, indiešu autori atšķirībā no latviešu kolēģiem spēj pārtikt no sarakstītā. Oficiālajā valsts valodā hindi sarunājas gandrīz 500 miljonu cilvēku. Līdz ar to, pat ja autors saņemtu tikai pa vienai rūpijai (0,01 eiro cents) no katras savas pārdotās grāmatas, viņš/ viņa kļūtu par miljonāru. Tāpēc tik dabiski izskanēja festivāla noslēguma runas vēlējums grāmatu radītājiem, izdevējiem un pārdevējiem – lai jūsu pārdošanas rādītāji ir mērāmi miljonos! Mēs, mazie eiropieši, ar grāmatu tirāžām no 500 līdz 4000 eksemplāriem pie sevis nosmīnējām, bet šos smīnus aizskaloja fanu pūļi, kas lauzās pie iemīļotajiem indiešu rakstniekiem, lai lūgtu autogrāfus un iespēju uzņemt selfijus.
Vēl trakāk gāja tikai Bolivudas scenāristam, kurš nespēja pamest uzstāšanās telpu, jo tas apdraudēja viņa dzīvību – skatītāji vēlējās nonākt tik tuvu šim cilvēkam, lai pieskartos un, kas zin, varbūt pēkšņi brīnumaini iedziedātos vai mestos dejā, tikpat neloģiskā, kāda tā izskatās Indijas filmās. Mēs uzelpojām, jo ar mums ikdienā nekas tamlīdzīgs neatgadās. Autors Indijā tiek uztverts kā sava veida viedais – cilvēks, kurš dalās ar savu stāstu. Indijā joprojām ļoti augsti tiek vērtēta stāstniecība, jo tieši no paaudzes paaudzē nodotie mīti padara pieejamas cilvēkiem zināšanas par citādi neaptveramā skaita dievībām. Cilvēka stāstam piešķirto vērtību apliecināja uzaicināto autoru plejāde – ja vēl šad tad savu aktualitāti meklē jautājums, vai autoram ir jābūt sociālpolitiski atbildīgam, tad šie literārie sarīkojumi Indijā un izvēlētie runātāji – piemēram, irāniešu autore, kuras grāmatas tēvzemē ir aizliegtas un sadedzinātas, tulkotājs ieslodzīts aiz restēm, savukārt autore, kurai pārdabiski laimējies izbēgt no Ziemeļkorejas un vairāk nekā pēc desmit gadiem palīdzēt savai ģimenei no tās izšmaukt, – sniedza izšķirošu apliecinājumu autora stāsta nozīmībai.
Turpat līdzās notika Bukera balvas laureātu un neskaitāmu citu balvu ieguvēju diskusijas par rakstniecības mākslu. Visas šīs sarunas caurvija bažas par Trampu. Šis satraukums vienotā elpā atbalsojās kā runātājos, tā klausītājos. Rūpju otrs lielākais iemesls – aizvien Brexit un tā neiedomājamās konsekvences. Šīs un citas aktualitātes, kas skar arī ekonomiskās tendences pasaulē, bija pasaulē lielākā literārā festivāla oficiālie temati. Autori nerada tikai "kailu" literatūru, "kailu" mākslu, viņi rada stāstus, kas vieno pasauli. Varbūt komforts, kādā mēs šeit dzīvojam, liedz mums saskatīt vērtību stāstos, ar kuriem dalās mūsu pašu autori, un novērtēt kultūras nozīmību Latvijas politiskajos, sociālajos un ekonomiskajos procesos?
elab