Franču modes kompānija La Redoute atklājusi jaunu paņēmienu, kā cilvēkiem likt iegādāties vēl vairāk tās radīto apģērbu: modeļu bildes uz reklāmu stabiem pielāgojas reālajiem laikapstākļiem. Ja ārā pēkšņi sākusies atvasara, arī modele attēlā gozējas īsos, košos svārciņos, nevis ietinusies biezā rudens mētelī. Turpretim gadījumos, kad gaisa temperatūra strauji krītas, bet tu, karstgalvis, esi izskrējis laukā plānā krekliņā, modelis jau paspējis ietīties kārdinošā pūkainā šallē. Tas ir viltīgs veids, kā panākt, lai aktuālākās vēlmes materializējas acu priekšā, radot šo cilvēciski tik pazīstamo materiālās dabas apskaidrību – man arī tādu vajag! Taču tikmēr Latvijā uzliesmojis kāds cits skandāls, atklājot, kādus apģērbus mūsu tautai patiešām nevajag. Runa, protams, ir par somu kompānijas Halti ražotajiem oranži brūnajiem ziemas olimpiešu tērpiem.
Ļoti tēlaini jau izklausās, kad noskaidrojas, ka, izrādās, oranžā krāsa tērpos ir dzintara, saules un vēlmes pēc zelta medaļas simbols, savukārt brūnais simbolizē zemi un jebkura trimdā dzīvojoša latvieša sapni – rupjmaizi. Nav gan jābūt īpaši apdāvinātam, lai šādas asociācijas piemeklētu ikvienai tērpa detaļai vai krāsai. Piemēram, iespaidīgā kapuce neatklāj pretiniekam, kur slēpjas latvieša – Lāčplēša – brašais spēks (tātad ausīs), bet tas, ka to ražojuši tieši somi, rāda, kurp mēs tiecamies – pretim labklājībai, paši uz savu Nokia!
Ja tērpi būtu izrādījušies zaļi, mēs varētu piesaukt sevi kā mežu zemi, otro zaļāko pasaulē, ja balti – lepoties ar savu sirdsskaidrību un tikumu. Un pat ja tie būtu melni, varētu atcerēties tumšās un garās ziemas naktis, kurās esam krājuši spēkus, spītējot spelgonim un no katra piesnigušā stūra uzglūnošajai depresijai. Tikai nav skaidrs, kāpēc, ja tā lepojamies ar savu modi, kura jau sen spērusi pirmos pārliecinošos soļus arī starptautiskajā apritē, nevarējām lūgt palīdzību viņiem – latviešu radošākajiem un stilīgajiem prātiem! Esmu droša – kā jau visos gadījumos, kad latvieši kaut kam ķeras klāt no/pie sirds, taptu kaut kas tāds, kas kā tādus senču garus izsauktu tautas apziņā nacionālas jūtas pat tad, ja šoreiz netiktu nopelnīta neviena medaļa.
Ja reiz par apģērbiem, jāpiemin, ka pārmaiņas diktē ne tikai mode un reklāma, bet arī inovācijas. Gan jau nav nemaz tik tāls tas brīdis, kad visu nepieciešamo varēsim ar dažām vienkāršām darbībām izdabūt laukā no personīgā 3D printera, bet tikmēr jau tagad apģērbu ražošanā un tekstilrūpniecībā tiek izmantots kaut kas šķietami tikai robotiem piederīgs kā nanotehnoloģijas. Ar šīm tehnoloģijām tiek izgatavoti pret traipiem, burzīšanos un citām nepatīkamām auduma kaprīzēm izturīgi apģērbi, kas pagaidām gan ikdienas lietošanai ir pietiekami dārgi. Bet, tā kā ir atsevišķas lietas, kurām, kā rāda pieredze, mums taupīt galīgi nepatīk, kāpēc gan šī nevarēja būt tā reize, kad mēs atļautos kaut ko pa īstam šiku – tādu sarkanbaltsarkano, kura baltums, tāpat kā mūsu tikums, ir mūžam tīrs un spožs?!