Britu tēlniece Helēna Mārtena, pagājušā gada nogalē saņemot Tērnera balvu, izteica cerību, ka tā viņas dzīvē neko nemainīs un viss turpināsies tāpat kā līdz šim. Šī reakcija ir vērā ņemama, jo tieši Tērnera balva ir visskaļākais apbalvojums laikmetīgajā mākslā, pēc kura parauga darināti daudzi citi visā pasaulē: Tērnera balvu pavada trokšņaina publicitāte, tās mērķis ir sacelt jezgu ap balvas ieguvēju un pašu notikumu. Šīs godalgas prestižu veido leģenda par to, cik daudz tā mainījusi saņēmēju dzīvē, – laureāti kļuvuši par superzvaigznēm, viņu darbu cenas daudzkārt pieaugušas, bet vārdus lieku reizi piesaukt jau skaitās bezgaumīgi.
Tiesa gan, 31 gadu vecā Helēna Mārtena nebija nekāda nabadzīte jau pirms Tērnera – mēnesi iepriekš viņa bija saņēmusi Hepvortas balvu tēlniecībā. Jau tad māksliniece raisīja apbrīnu, soloties saņemto prēmiju – 30 000 mārciņu – sadalīt starp visiem finālā iekļuvušajiem kolēģiem. Pēc otrās balvas saņemšanas tāda pati rīcība tika jau gaidīta. Jāpiebilst, ka Tērnera balvas apjoms ir 25 000 mārciņu (laureātam) un prēmēti tiek visi fināla dalībnieki (5000 mārciņu trim pārējiem nominantiem). Vai, vienreiz paužot uzskatus ar skaistu žestu, autoram ir pienākums to atkārtot atkal un atkal?
Atbilde ir skaidra – nē. Mākslinieka tiesības uz izvēli nekas nevar ierobežot, vismazāk – publikas gaidas. Tomēr Helēna Mārtena ir radījusi precedentu, kad mākslinieks ir vienīgais, kurš uz sava rēķina mēģina ieviest vairāk taisnīguma situācijā, kurā tā, viņaprāt, ir stipri par maz.
Latvijā tuvojas vairāku gadskārtēju apbalvojumu ceremonijas, un, vērojot, cik "balvu ticīga" ir mūsu kultūras sabiedrība, likās svarīgi atgādināt, ka attieksme pret tām pasaulē nav viennozīmīgi atbalstoša. Nav vērts atkārtot visas asprātības, kuras apbalvojumiem mākslā veltīja, piemēram, krievu kurators Viktors Miziāno Purvīša balvas sakarā 2013. gadā (viedoklis atrodams arterritory.com arhīvā), tomēr, strādājot vairāku balvu žūrijās, arī mani ir pārņēmušas dalītas jūtas. No vienas puses, saprotot, cik atsevišķas balvas ir lietderīgas mākslinieku popularitātes veicināšanai un ka kritiķis nevar izvairīties no vērtējuma tāpat kā mākslinieks – no vērtēšanas, jāatzīst, ka balvas veido īpašu spēles situāciju, kurā nekas nav tā kā dzīvē.
Dzīvē jūs, apskatot vairāk mākslas, kļūstat tikai bagātāks. Jums nav jānodala viens autors no pārējiem, kur nu vēl jāpretstata tiem. Vairāk mākslas sniedz vairāk izpratnes par katru atsevišķu darbu, nevis padara pārējos nevērtīgus. Skatītājam ir privilēģija censties saskatīt mākslā unikālo, nevis jānodarbojas ar hierarhijas būvēšanu. Dzīvē nav plaisas starp balvai izvirzītajiem un visiem pārējiem – taisnību sakot, tieši šajā šaurajā vietā notiek vislielākā drūzmēšanās. Mākslinieki, strādājot radoši intensīvā vidē, sasniedz vairāk, nekā kuļoties vieni paši. Un tā tālāk. Tomēr, kad svētku runas ir pateiktas un balvas sadalītas, to atceras lielākoties tikai paši mākslinieki.