Pasaule nepieredzētā varenībā piedzīvoja propagandas un baiļu divvaldību. Baidījās tie, kurus slaktēja, baidījās arī tie, kam nācās slaktēt. Stindzinošs patiesīgums dveš no Osipa Mandelštama vārdiem: „Kad rodas primitīvas bailes no vardarbības un terora, izzūd galvenās un noslēpumainākās – esības bailes”. Stindzinoša ir arī apjausma, ka – jo vairāk par notikušo domā, jo iespējamāks un skaidrojamāks tas kļūst.
Norunas princips jocīgi darbojas arī šodien, un tepat – mūsu degungalā. Nešaubos, ka šodien 9. maija „uzvaras” svinētāji kopā ar ziediem būs atstiepuši arī padomju simboliku un skanēs kaismīgi vārdi, slavinot zaudēto režīmu. Norunas noturību kara veterānos var puslīdz saprast: agresīvā un meistarīgi manipulētā ideoloģiskā vidē nodzīvojot visu dzīvi, kuras laikā – lai cik dīvaini – pat vissīvākajiem „stingrās rokas” mājieniem krievu tautai un brālīgajām tautām kara veterāni ir raduši, acīmredzot, ticamu nepieciešamības un lietderīguma skaidrojumu, piepeši kardināli mainīt savu uzskatu pamatus būtu pārāk spēcīgs satricinājums, jo vecajos vīros sagrūtu ne jau kāda abstrakta vēsturiskā netaisnība, bet tā patiesība, kas viņu dzīvei devusi diženuma piegaršu.
Tomēr daudz nesaprotamāka man šķiet Latvijas politiķu un tautas dīvainā noruna samiernieciski nolūkoties uz pasākumu, kurā gadu no gada akcents nebūt nav uz upuru pieminēšanu, bet uz „uzvaras” svinēšanu ar visām svētku pasākumam piedienīgajām izpausmēm. Turklāt daži mūsu valstij ārkārtīgi „draudzīgi” politiskie spēki tur atrod dzirdīgas ausis teiksmainām apcerēm par labajiem padomju gadiem un postošo Latvijas neatkarību, kas sagrāvusi režīma sagādātās kultūras vērtības un labklājību un nežēlīgā kārtā Latvijas krievu minoritāti ir nometusi no troņa un atņēmusi tai priviliģētās nācijas un valodas statusu.
Mani mulsina šī rimtā noruna – necienīt pašiem sevi. Mani mulsina nekaunēšanās – ja ne pašiem sevis, tad vismaz no tiem upuriem, kuriem ar bravūru un lepnumu tiek uzspļauts šajos svētkos. Pat Staļintētiņš uzvaru nesvinēja – viņam gan, protams, sāpe bija pavisam cita, vistiešākajā nozīmē – globāla. Bet šādu svinību pieļaušana pie mums Latvijā, kur maz ir tādu ģimeņu, kam pirms vai pēc „uzvaras” šeit palikušais režīms neatnesa sēru un posta vēstis, ir nepieļaujama un necienīga.
Tiem, kas mēģina iecietīgi saprast dažu ļaužu nesapratni, vēsturisko paviršību vai vienas patiesības izvirzīšanu citas patiesības priekšplānā, tomēr gribas atgādināt, ka runa nav par to, vai kāds vakar aizmirsa pabrokastot un šodien noliedz, ka tā bijis, bet gan par šaušalīgiem notikumiem, kas savā masveidībā šķiet tik neaptverami, ka cilvēku dzimuma šķietamā diženība joprojām paliek stipri iedragāta un aptraipīta. Mēs nevaram norunāt „mīļā miera” labad klusēt un to pieņemt, jo neizrunātās vēstures sarunas mūs turpina pazemot vēl šodien. Referendums, kurā t.s. krievvalodīgie izmisuši kliedza par savu apspiestību un diženās valodas aizskarošo nevienlīdzību, nekad nenotiktu, ja manipulatoru rīcībā nebūtu ļoti padevīgā un irdenā pustaisnību un puspatiesību augsne, kurā „uzvarētāju” nācijai ir ļoti viegli iedvest aizvainotu sašutumu, ka atbrīvotājiem tiek liegts pienācīgs gods un bijība.
II. Pasaules karš Latvijā nudien nav beidzies. Nacisms – vēl viena šausminoši zemiska un asiņaina sabiedrības norunu izpausme – tika uzvarēts, tiesa gan, arī šo faktu apēno fakts, ka padomju armijas varonīgo centību ar dažādām nāvīgi ietekmīgām metodēm uzkurināja vadoņi, kuru patiesie nolūki nebūt nebija altruistiska pasaules atbrīvošana no ļaundara. Bet Latvija šo karu joprojām nav uzvarējusi. Acīmredzot, mūsos joprojām runā pakļauto, verdzināto noruna, ka mums jābūt piesardzīgiem, ka mums jābūt pateicīgiem „uzvarētājiem” par latviešu pilnīgu nenoslaucīšanu no zemes. Bet mēs nedrīkstam pieļaut šaubīgu divdomīgumu tajā, kur nav nekā apšaubāma – sabiedroto spēku uzvara pār nacismu Latvijai atnesa otru padomju okupāciju, kas turpināja mūsu cilvēku, tautas gara mantu un intelektuālo resursu iznīcināšanu, mūsu nacionālo pamatu graušanu un valodas mērķtiecīgu apspiešanu. Man nav datu par Latviju, bet Igaunijas pētījumā par okupācijas sekām norādīts šokējošs fakts – sākoties otrai padomju okupācijai, Igaunijā nebija palicis neviens no tiem Igaunijas Zinātņu akadēmijas (IZA) biedriem, kas IZA bija 1940. gadā.
Bailes ir inertas. Bailes arī prātu padara inertu, un, lai gan šobrīd tās netiek samērītas ar cilvēku asinīm, starp mums joprojām pastāv norunas, ko dzemdējušas bailes un kas neko nespēj radīt – tās grauj. Kad es redzu padomju atribūtiku un jauniešus, kuros ir pārdēstīta akluma sēkla, es redzu sagruvušu pasauli, kas atkal un atkal pārdzimst izaugt nespējīgā bērnā. Tāpēc mums ir nepieciešama noruna sarunāties – smagi un saspringti, nebīstoties no sašutušas neizpratnes un aizvainojuma, lai mēs spētu aizvērt durvis uz to pagātni, kurā gan noklusēto, gan pateikto izkropļoja visaptverošu baiļu „patiesības”. Partizānu un mežabrāļu laiks ir beidzies, un mums nav jābaidās atklāti un bez vainas apziņas cienīt pašiem sevi.