Paldies, ka esi

Es domāju tikai zīmējuma informatīvo daļu.

Dumjais, nedomāju, ka svaigums ir problēma, tieši otrādi. Vispirms gribēju rakstīt,ka glezniecība ir kā paralēlā pasaule, kurā dzīvojam, bet tad uzreiz atcerējos nesen FB skatīto - par to, kā ir veikti pētījumi un apstiprināts, ka smadzeņu impulsi notiek nevis mūsu gribas akta rezultātā , bet gan pirms. Cik varēju saprast - stāstītāja bija augstskolas pasniedzēja. Tas nav tas pats,kas lasīt zinātnisku pētījumu, bet - pārdomu rosinoši tik un tā. Un tad tā doma par pasauli kā hologrammu. Un tad - kas notiek mūsu prātos un kas - ārpus mūsu prātiem un kā tas sasaistās kopā ... Bet ja par mākslu. Lūk, tikko Tbilisi NG varēju skatīties Pirosmani gleznas. Starp citu, tās stundas laikā, ko es pavadīju tai zālē - mēs bijām 3 cilvēki - nešpetni smēķējošs apsargs un vēl viena kundzīte - dienas laikā! Un kas mani savaldzināja visvairāk - tā izteiksme, tas stāsts , ko šis ģēnijs spējis ielikt gelznoto būtņu acīs. Piemēram, lauva, man tā bija Katrīne Denēve un viss tas informācijas mākonis , kas man ir par šo būtni. Vai žirafe - es tajā redzēju skaistas -ļoti slaidas , ļoti garas un ļoti vientuļas sievietes pasaulīgās skumjas un vilšanos. Vakariņas mums bija kopā ar manu draugu draugiem un es tā kā rosināju sarunu , jo man bija interesanti - kā citi - kā tagad ir aktuāli teikt - jūtās par Pirosmani , bet ... pēc darbadienas, cilvēki bija gatavi vien standartfrāzēm - cik liels, cik izcils ir Pirosmani. Starp citu, Ceretelli muzejā apskatīju Meraba Abramišvili izstādi - viņam ir daudzkārt dekoratīvākas, izsmalcinātākas , skaistākas lauvas, brieži un žriafes , kā Pirosmani , bet - bez acīm , bez dvēseliskuma. Un tad tas mans nākošais lielais jautājums pašai sev - par gleznām, par neskaitāmajām ikonām baznīcās utt. - vai tas ir skaistums, kas pastāv mūsu apziņā un katram ir savs, vai tas ir skaistums, kas ir neatkarīgs no mums- mūsu domu enerģijas, mūsu sajūtām un izjūtām. Lūk, Semba baznīcā skatījos ikonas ar īstām pērlēm un dārgākmeņiem un vienā brīdī es sapratu, ka man ir lielāka sajūsma par šiem dārgumiem , nevis par attēla vēstījumu, ko šie dārgumi ietver. Un šī ikona -it kā nedzīvs priekšmets - uztver un patur katra sava apbrīnotāja domas un no tām veido savu enerģiju. Labi - sajūta, ka es nupat ar vārdiem, gribu karuseli palaist. Bet tas tikai tāpēc, ka visu nedēļu man bija iespēja būt vienai ar savām domām un tās laikam prasās - ārā ...

Skaisle, vienīgā problēma, ka foto un kino cilvēces vēsturē ir ļoti "svaigs" informācijas avots un tāpēc visam pāri ir zīmējums, kas šo to pastāsta jau par akmens laikmetu.

Jā, senā fotogrāfija neviļus skatītāju rosina "pieslēgties", nezinu, kā lai to nosauc, varbūt informatīvai laiktelpai. Vai tā brīža, tās vietas, to cilvēku kolektīvajai apziņai. Cita lieta, ka skatītājam jābūt pietiekoši atvērtam un jūtīgam.