Nebraukt dzērumā un pilnībā izmantot priekšrocības, ko sniedz mašīnas spogulīši, nemēslot mežā, maksāt nodokļus, nelietot nelegālās narkotikas un alkoholu – tās ir vienas no pirmajām kampaņām, kas nāk prātā (pēdējās no minētajām ir apritē pašlaik). Vēl ir tādas kampaņas, kas netiecas aizliegt, bet gan izskaidrot, kā tieši kaut ko vajadzētu darīt. Piemēram, pagājušajā gadumijā Veselības ministrija uzskatīja par nepieciešamu sabiedrību izglītot, kuros veselības pasliktināšanās gadījumos ir jāsauc ātrā palīdzība un kad cilvēks mierīgi var iztikt bez tās, tāpēc sāka informatīvo kampaņu ar saukli "Jūties švaki? Nav tik traki!".
2013. gada kampaņas gods noteikti ticis eiro ieviešanai, kad ne tikai uzņēmēji cītīgi līmēja uz savu rūpalu durvīm godīgā eiro ieviesēja uzlīmes, bet vaiga sviedros pūlējās pat UgunsGrēka aktieri, integrējot atbildes uz dažādiem būtiskiem jautājumiem seriāla sižetā.
Oktobrī SKDS veiktās aptaujas dati uzrāda, ka eiro atbalstītāju skaitam ir tendence samazināties – kopsummā par četriem procentiem. Var jau būt, ka tas saistīts ar tieši šajā laikā plašu popularitāti guvušās grupas Ārzemnieki emocionālo dziesmu Paldies latiņam, kas pamodināja šajos četros procentos siržu patriotiski sentimentālas jūtas un lika lieku reizi izvilkt no atvilktnes visus sakrātos jubilejas latiņus, lai tos pārskaitītu, paglāstītu, un ar vēl lielāku prieku reaģēt, ja tādu veikalā kā atlikumu laipni izsniegusi pārdevēja. Tomēr rodas likumsakarīgs jautājums – vai no šādām kampaņām vispār ir kāda jēga?
Skaidrs, ka ar šādām kampaņām iespējams uzrunāt to sabiedrības daļu, kas jau tā ir visai sociāli atbildīga, piemēram, var aicināt ziedot bērnunama bērniem vai patversmes dzīvniekiem, un tie, kuri jau tā jūt līdzi visiem dzīves pabērniem, savās ikdienas gaitās ieraugot skumju attēlu ar telefona numuru vai bankas kontu apakšā, nebūs spējīgi nereaģēt. Brīnišķīgu kampaņu (te gan sanāk novirzīties no valsts pasūtītajām kampaņām) gada beigās sāka fabrika Laima: svaigi uzceltajā mājiņā pie joprojām leģendārākās satikšanās vietas Rīgā varēja sastapties divas ieinteresētas puses – trūcīgie bērni, kuri varēja uzrakstīt vēstulīti, ko vēlas saņemt Ziemassvētkos, un kaut cik finansiāli nodrošināti pieaugušie, kuri varēja vēstulīti izlasīt un nodrošināt mazā sapņa piepildīšanos.
Noteikti kaut kādus rezultātus sasniedz arī Rīgas pašreklāma, kas aicina visus, kuri vēlas braukt sabiedriskajā transportā lētāk, daudz nekavēties un deklarēties, jo konkrētā rīcība sniedz cilvēkam saprotamu un tūlītēju taustāmu labumu – atlaidi. Turpretim pēdējais salmiņš, pie kā ķerties, lai uzrunātu sabiedrības bezatbildīgāko daļu, ir iebiedēšana, to apliecina gan CSDD visumā, šķiet, veiksmīgus rezultātus sasniegusī kampaņa Dzer. Brauc. Pievienojies, gan arī aktuālā nelegālo narkotiku antireklāma, kurā redzams pavisam reāla Anglijas jaunieša līķis, kura fotogrāfiju uzņēmusi un ļāvusi izmantot citu glābšanai jaunieša māte.
Var jau būt, ka kāds jauns cilvēks arī nobīsies un tieši tā iemesla dēļ nepamēģinās, taču vai tiešām kāds nelegālā alkohola lietotājs izvēlēsies mainīt savus ieradumus, ieraugot vides reklāmu, kas vēsta, ka vispār šī dzira ir ļoti ļauna un var atstāt diezgan šaušalīgas sekas uz cilvēka veselību? Es domāju, ka ne. Tāpēc nav skaidrs, vai dažkārt šīs reklāmas nav tikai formalitāte, lai izliktos, ka kaut kas tiek darīts, tā vietā, lai sasāpējušo problēmu risinātu.