Pirms pagājušonedēļ klubā Palladium Rīga notikušā savas grupas Laika suns koncerta Arnis Račinskis intervijā KDi apcerēja tuvāko gadu nākotni, kad gaidāmā tehnoloģiju attīstības lēciena rezultātā mobilās ierīces, balstoties uz algoritmiem, ģenerēs katram indivīdam vispiemērotāko saturu, arī mūziku. Nav jābūt gaišreģim, lai kaut ko tādu prognozētu, bet katram cilvēkam pieder tiesības uzskatīt, ka laiks, kurā dzīvo tieši viņš, ir vissvarīgākais un izšķirošākais civilizācijas attīstības vēsturē.
Droši vien par mums kā šādu uzskatu paudējiem pasmīkņās tie, kuri dzīvos vēl pēc simt gadiem, atceroties, ka arī elektrības, fotogrāfijas, telefona, kino un televīzijas parādīšanās no mūžības skatpunkta neko būtisku nav mainījusi. Gandrīz jebkuras mūzikas brīva pieejamība, nemeklējot kontaktus ar tās autoriem un pat neizkustoties no vietas, dod iespējas ar to darīt jebko, kas vien ienāk prātā, un šo procesu var piebremzēt, bet apturēt vairs ne. To, ka dziesma izskanēšanas brīdī vairs nepieder tikai autoram, jau teicis ne viens vien izcils skaņradis, pie viena arī pieticīgi atzīstot, ka viņi ir tikai instrumenti, kurus kāds – iespējams, Dievs – izmanto, lai dziesma izskanētu.
Nupat asas diskusijas izpelnījās 1. jūnijā Mežaparka estrādē gaidāmajam latviešu populārās mūzikas lielajam koncertam sagatavotā Raimonda Paula dziesmas Nepārmet man jaunā versija, kurā piedalās dažādu paaudžu vokālisti – Normunds Rutulis un Patrisha plus vēl minētā koncerta programmas veidotājs Gustavo. Man lielākajā daļā gadījumu arī nav patikušās vecu dziesmu jaunās versijas – jo vienkārši interesē un kaut cik ir zināma vēsture –, tomēr 2024. gadā ir jānovērtē fakts, ka šeit mūzikas ierakstīšanā vismaz vēl ir piedalījušies dzīvi cilvēki.
Jāatzīst, ka arī no Gustavo un citu šīs versijas tapšanā iesaistīto puses šis ir kā lēciens aizejoša vilciena pēdējā vagonā, jo drīz arī tas vairs nebūs nepieciešams – jau tagad ir iespējams palūgt mākslīgajam intelektam uzģenerēt pat pavisam jaunu mūziku, ņemot vērā jebkura lūdzēja izraudzītā autora vai izpildītāja rokrakstu. Pēdējos mēnešos sanācis noklausīties gan latviešu pankgrupas Pidari dziesmu Jura Kaukuļa (Dzelzs vilks) izpildījumā, gan "pavisam jaunas" pasaulslaveno angļu grupu Queen, Oasis un Depeche Mode dziesmas, katru no gadījumiem novērtējot ar interesi un saskatot šajā rezultātā gan plusus, gan mīnusus.
Vēl pēc neilga laika vispār vairs nebūs iespējas atšķirt, kas ir īsts un kas ne, un jau tagad cilvēki nebeidz sajūsmināties par ABBA Voyage virtuālajiem koncertiem Londonā, kur slavenā zviedru kvarteta mūziķu vietā pēc viņu labāko gadu parauga uzstājas avatāri. Izpārdotie ABBA koncerti ik dienu notiek jau divus gadus, un interese nemazinās. Ja būs pieprasījums – noteikti būs arī citi līdzīgi projekti, tikai jautājums, vai vēl būs vajadzīgs brauciens uz Londonu un zāle koncertam, ja tehnoloģijas spēs nodrošināt vēl iespaidīgāku un neaizmirstamāku pieredzi, nevienam no mums neizkustoties no vietas. Visa ierakstu industrijas un šovbiznesa pēdējos simt gados būvētā pils jeb sargātā svētnīca ar visām tās autortiesībām pakāpeniski kļūs lieka, bet vai lieks kļūs arī cilvēks?
Diez vai, jo kādam taču tās nākotnes tehnoloģijas būs jāizmanto, līdz arī tās apniks, un tad nekādiem audio, foto, video vairs nebūs jēgas un visdrīzāk cilvēki atgriezīsies pie akustiskās mūzikas mazos koncertos, kuros mākslinieks uzstājas dažiem desmitiem cilvēku, redzot katru klausītāju un viņa reakciju. Publika vēros, kā mūzika top acu priekšā bez jebkādiem procesu uzlabojošiem filtriem. Un tad arī elektrību beidzot varēs atslēgt un aizmirst kā vairs nevajadzīgu.