Raiņa rudens

2 Iepriekš rakstītais sakarā ar Raiņa un Aspāzijas raksta autora (Atis Rozentāls) izteikto sentimentu šauro perspektīvi un ierobežoto izpratni par latviešu teātra vēsturi. Kaut arī neesmu teātra vēstures eksperts un par tādu neuzstājos, tomēr, kad pāris gadus atpakaļ uzgāju kādu pārplēstu Raiņa kopoto rakstu grāmatu, kuru izsvieda pagasta biblioteka, un kuru mans kaimiņš lietoja savām vajadzībām—tīt pīpes tabaku un ... uzgāju grāmatas beigu lapās, Raiņa vēstuļu sarakstā citējumu kas izteica Raiņa nepatiku par ‘Benjamiņu’ atbalstu Jaunā Rīgas Teātra aktieriem. Kuri tolaik bija pieteikuši streiku par zemo atalgojumu. Atgadījums, deva atcerēties, ka Antona Benjamiņa luga „Miglā” (1895) autors izmanto šo žanru, lai vērstos pret plāši izplatīto alkoholismu. Tas nekādi nelīdzinājas Raiņa elitāram uzskatam par teātri, kas savos pamatos atspoguļo pilsētnieku ‘fufi’. (skat turpinājumu)

3 Antona Benjamiņa (AB) luga ir amerikāņu ‘Do It Yourself’ gaumē (dari un mācies pats). To rīdzinieki izbrāķēta par neveiksmīgu, kaut brāķētāji atsakās atcerēties, ka luga ir domāta zemkopju tautai, ne Rīgas sabiedrībai; un tās autors nāk no pirmām hernhūtiešu paaudžu (1729) aprindām Valmierā un apkārtnē, un viņa dzīves novērojumi un izpratne nāk no sievas (dz. Jurjāne, Ērgļos) un tā laika skolēnu ģimenēm Madliena. Protams, AB var vainot, ka neiedomājās, ka Latvijā turpmākos gados valdīs pilsētnieku, nevis mežaļaužu vai zemkopju aprindas (Raiņa māsas vīrs Pēteris Stučka atteicās pildīt lauku ļaužu velmi Rīgu badināt-vārdzināt). Toties, te varam redzēt paralēles starp mūsdienu jaunaudzi, tā saukto ‘tranīšu’ kultūru Rīgā, un Latvijas lauku iedzīvotāju patieso smagi demoralizētos apstākļus laukos, kur alkoholism joprojām ir milzu problēma. (skat turinājumu)

4 Ne jau ka Rainim un Aspāzijai nav sava vieta latviešu kultūras dzīvē, bet šo vietu viņi guva aizstājot tautas patieso stāvokli ar fantāziju un sociālistisku (pilsētniekiem—protams visi ir strādnieki-proletārieši—vis pienākas pa brīvu) ideoloģiju. Šāda ideoloģija valda pār PēcPadPaLatviju joprojām, kaut ir daudz liecību, ka tā ir novecojusi, un latviešu patiesais stāvoklis ir tuvāks lugas „Miglā” izteiktam, ka Raiņa „Uguns un Nakts” fantāzijai, kura savukārt ir tuvāka Alvis Hermaņa ‘teātrim’ kā latviešu tautas pieredzei.–EAB