Šis vakars šķita tik maigs, salīdzinot ar iepriekšējās dienas skaudro vēju, no kura neglāba pat Daugavpils cietokšņa biezie vaļņi. Zēģelēja nežēlīgi, vējā raustījās lāpu liesmas un Daugavpils teātra aktieru baltie, trūcīgie tērpi. Vējš tā vien pūlējās aizraut pārplūdušajā Daugavā papīra lapas no oficiālo runu teicēju rokām, it kā atgādinot, ka mākslu nevar ne iepriekš uzrakstīt uz lapas, nedz arī paredzēt. Toties Artilērijas arsenāla biezās sienas šķita jau iesildītas, it kā no zirgu elpas, kas te kādreiz esot mitinājušies.
Kad Marka Rotko istabā cilvēki gleznu oriģinālus centās aplūkot tuvāk, arvien ieslēdzās signalizācija, nelabi gaudojot un pāršķeļot paredzēto klusuma meditāciju. Gleznas šķita skumjas, brūni pelēcīgie toņi disonēja ar to, kas bija iepriekš lasīts un redzēts mākslinieka reprodukcijās, tāpēc gribējās domāt, ka tieši šā vakara saulrieta oranžīgā atblāzma ir īstais Rotko, piesātināts un spilgts, dziedinošs un uzmundrinošs tiem, kuriem asinīs oranžās gaismas un mīlestības deficīts.
Pasaulslavenā mākslinieka Dvinskā 1903. gadā dzimušā Marka Rotko centrs ir kļuvis par realitāti, Daugavpils ir kļuvusi par vienīgo pilsētu Austrumeiropā, kurā atrodas Marka Rotko oriģināldarbi. Ir jau sagaidāms, ka vieni tos noliegs, otriem – un tādu būs krietni vairāk – Daugavpils kļūs par tādu kā svētceļojumu vietu, par savdabīgu Meku, un ar to daugavpiliešiem ir jārēķinās. Tas prasīs daudz – attiecīgu infrastruktūru, ceļus, vietu, kur apmesties, kur paēst –, savukārt viesi atstās naudu, kuras otrai lielākajai Latvijas pilsētai – taču, pasaules mērogā skatoties, nelielai provinces pilsētiņai – Daugavpilij nenoliedzami trūkst.
Rotko centrs ir zelta atslēga, ar kuru ir jāprot rīkoties, lai tā varētu atslēgt durvis uz lielo pasauli arī tām mūsu izcilajām mākslas personībām, kam līdz šim tās tomēr bija slēgtas. Es negribētu šķirt Rotko krāsu piesātināto klusumu no Latgales keramikas glazūru košuma, no Franciska Varslavāna un Vilhelma Purvīša, no Jaņa Rozentāla un Maijas Tabakas. Jā, Rotko nedzīvoja Latvijā, viņš piedzima Vitebskas guberņā, taču viņa dzimtā Daugavpils ir brīnumaina vieta Latvijā ar spēcīgu enerģētisko lauku, ko stiprinājušas dažādas etniskās grupas.
Nav nejaušība, ka Daugavpilī dzimušas tādas fenomenālas personības kā Marks Rotko, pasaulslavenais aktieris un režisors Solomons Mihoelss, mākslinieks, Marka Šagāla līdzgaitnieks Solomons Geršovs, komponists Oskars Stroks un daudzi citi.
Marks Rotko ir atgriezies Daugavpils kartē, taču viņam ir jāatgriežas arī daugavpiliešu sirdīs kā savējam. Artilērijas arsenāla mūriem nevajadzētu būt pārāk biezai sienai, kas šķirtu vienkāršos pilsētniekus no Rotko un viņa līdzgaitniekiem un sekotājiem. Varbūt viņa gleznas kļūs tuvākas, ja daugavpilieši tajās redzēs ne tikai miljoniem dolāru vērto gleznu autoru, bet desmit gadu veco Dvinskas zēnu, kurš vietējā skrodera šūtajā uzvalciņā, bēgot no briesmām, aizbrauc uz milzīgu, nepazīstamu kontinentu un iekaro to. Viņam uz krūtīm toreiz bija uzkarināta plāksnīte ar uzrakstu "Es nerunāju angliski". Varbūt tagad mums līdz ar Rotko ir jāmācās pasaules valoda, lai pārkāptu soli pāri provinciālajām bailēm un nedrošībai un ieietu pasaules apritē kā Rotko dzimtenei.