Pirms deviņiem mēnešiem, kad tikām iespundēti mājās, pirmajam vilnim pieņemoties spēkā, pie sevis prātoju par dzimstības līknes izmaiņām nākotnē. Iztēles acīm redzēju smuku pumpu gada beigās, kas nozīmētu to, ka istabās nosprūdušie cilvēkpāri koncertu un izrāžu vietā izspēlējuši mazas, skaistas etīdes savās guļamistabās. Tā domāt rosināja drauga pieredze, kurš nesen bija salauzis kāju un kādu brīdi nevarēja aizklibot uz darbu. Istabas režīms vainagojās ar meitas piedzimšanu. Ja tas palīdz, es viņam novēlētu salauzt staigājamos kaulus vēl pāris reižu, bet vīruss iedzina atpakaļ dzīvoklī ātrāk.
Nupat saņemtie dati par dzimstību liecina – pērnā gada decembrī tā ir bijusi zemākā simts gados. Acīmredzot auglības vecuma pāriem uztveres lokā nav bijuši pareizie kairinājumi. Ja atceramies ziņu raidījumus, tiešām – parasti sižeti sākās ar mediķiem kosmonautu tērpos, pēc tam montāžisti pievienoja kadrus ar zārkiem. Sākumā tie vēl bija tādi skaisti, ar brūno toņu pārejām un misiņa rokturīšiem. Nedēļām ejot, kad miera laika krājumi sāka izsīkt, TV redzamie zārki pārsvarā bija pārpalikumi, ko neviens labprātīgi neizvēlētos. Kad tie beidzās, parādījās saplākšņa kastes, un maijā ziņās mēs pieradām pie stīviem ķermenīšiem, ietītiem baltos palagos.
Šīs ainas nav uzbudinājušas pārus reproduktīvajā vecumā, katrā ziņā toreiz vēl nebija radusies imunitāte pret tām. Nu jau masu kapu bedres raisa mazāk emociju nekā kurmju rakumi dārzā un psihe atgriežas normālā stāvoklī. Tagad pāriem palīgā nāk mājtupe un ir pat ierobežota grāmatu tirdzniecība (grāmata rosina vēlmi ierauties sevī). Brīvdienās pat ciemiņi ir aizliegti, viņi varētu iztraucēt romantiskas atmosfēras veidošanos, varbūt tagad pusītes pievērsīsies seksiņam ar rezultātu?
Šajā kontekstā kārtējo reizi atceros igauņu dokumentālo filmu Disko un atombumba, kas veltīta Somijas TV staciju translēšanai PSRS laikā. Filmas stāsts tiek būvēts ap erotisko filmu Emanuela, ko plānots rādīt TV. Doķenes intervijās var noprast, ka šim notikumam gatavojas visa republika, un, noteiktajam vakaram tuvojoties, patukšie ceļi pārvēršas mašīnu straumē Tallinas virzienā. Dzīvokļu mehāniķi jau laikus bija saregulējuši antenas, un, kā liecina kāda intervija, naksnīgais brīdis pēc filmas noskatīšanās esot bijis viens no iespaidīgākajiem skatiem: izejot uz balkona, varēja redzēt neskaitāmas kvēlojošas cigarešu actiņas visā blokmāju rajonā. Lieki piebilst, ka pēc nepilna gada debesis kļuva tumšas no stārķu bariem ar bebju tīstoklīšiem knābjos.
Atgriežoties pie zārku tēmas un iespējas pabeigt zemes gaitas kartona kastē vai laminētā skaidenes draņķī, ko apbedīšanas kantoris gadiem nav spējis pārdot, – atkal sāku apsvērt domu par savas mūža mājas pagatavošanu. Bēniņi ir pieejami, turklāt manas dizaina skolas kādreizējais direktors ir radījis izcilu piemēru. Viņa lakoniskās, ar bērzkoku finierētās un koka skaidām pildītās "mūža mājas" bija izvirzītas gada balvai dizainā.
Ja reiz ar dzimstību netiekam galā, varbūt varam kļūt par valsti ar visskaistākajiem zārkiem?!