Rudens tūlīt būs klāt, par to liecina gan draudīgie saukļi «atpakaļ uz skolu» pilsētvidē, gan nenovēršamie dabas mājieni. Rudens sezonu sāk arī gada otrās puses kinofestivāli, kas pie mums parasti ir saistīti ar pamatīgu filmu gāzienu Rīgā notiekošajos festivālos (Baltijas pērle – septembrī, Rīgas Starptautiskais kinofestivāls – oktobrī). Arī lielajos kinopasaules ritmos nekas nav mainījies, rudens starptautiskajā mērogā ir Venēcijas kinofestivāla laiks. Leģendārais Venēcijas festivāls, kas tika atklāts 30. augustā, šogad risinās 80. reizi.
Der atcerēties, ka tieši Venēcijā 1932. gadā dzima kinofestivālu fenomens – tika radīts filmu sacensību formāts, kas XX gadsimtā ir nostiprinājies un kļuvis par būtisku kvalitatīva kino un autorkino popularizēšanas instrumentu. Arī mūsdienās nekas īpaši neliecina par festivālu formāta nogurumu, par spīti faktam, ka pasaule ir tik ļoti mainījusies – arī filmas, to izplatīšana un publikas ieradumi. Vai tiešām vairs ir svarīgi, kuras filmas tiek parādītas kādā smalkā pasaules vietā un kuras no tām tiek atzītas par izcilām? Lai kā virtuālu baudu un kustīgu bildīšu pārbāztā pasaule mudinātu apgalvot, ka festivālu loma ir mazinājusies, tas neatbilst patiesībai. Konkurence un starptautiskajām skatēm pieteikto filmu skaits strauji aug, mediju interese par festivāliem saglabājas, tāpat kā filmu veidotāju vēlme gūt atzinību. Festivāli uztur kvalitātes kritērijus, uztausta aktuālās kinomākslas tendences, un stratēģiski veiksmīgākie no šiem forumiem veiksmīgi adaptējas "jaunajā pasaulē".
Paradoksāli, bet tieši vissenākais kinofestivāls bez histērijas spēja adekvāti novērtēt kompānijas Netflix un citu straumēšanas gigantu ienākšanu kinoindustrijā. Atšķirībā no pasaules kino nabas – Kannu festivāla – Venēcijas festivāls pēdējos gados regulāri ir iekļāvis programmā filmas, kuras finansējušas straumēšanas platformas. Šogad Venēcijā ir pat piecas Netflix filmas, kas drīzumā būs pieejamas šajā platformā. Vairākas no tām ir iekļautas konkursa programmā. Piemēram, aktiera Bredlija Kūpera režisētā filma Maestro par komponistu un diriģentu Leonardu Bernsteinu, kurā viņš pats nospēlējis galveno lomu, kā arī Čīles režisora Pablo Larēna filma El Conde par diktatoru Pinočetu, kurš kļuvis par vampīru.
Ārpuskonkursa programmā tiek piedāvāta manierīgā virtuoza Vesa Andersona īsfilma Brīnišķīgais stāsts par Henriju Cukuru/The Wonderful Story of Henry Sugar, kas veidota pēc Roalda Dāla darba, un Holivudas klasiķa Deivida Finčera trilleris Slepkava/The Killer. Arī šī filma pretendēs uz Venēcijas Zelta lauvu. Venēcijas festivālu 9. septembrī noslēgs Netflix filma Sniega brālība/Society of the Snow, kas stāsta par 1972. gada aviokatastrofu, kurā cieta Urugvajas regbija komanda.
Protams, Venēcijas festivāla piedāvājums ir daudz plašāks, kaut gan presē, domājams, visvairāk tiks locīti jau minēto filmu nosaukumi, kā arī skandalozo klasiķu Vudija Allena un Romāna Polaņska vārdi. Viņu jaunākie darbi tiks izrādīti Venēcijā, gluži tāpat kā režisores Sofijas Kopolas biogrāfiskā drāma Priscilla, kuras varone ir Priscilla Preslija. Skaļi vārdi, kas intriģē.