Pirmais marts ir īpašs ar to, ka var sākt iesniegt ienākumu deklarācijas. Uzreiz pēc pusnakts tūkstošiem pilsoņu liek cipariņus stabiņos un dara valstij zināmu savu stāvokli. Šoreiz 1. marta rīts bija īpašs ar vēl vienu starta šāvienu: ir atļauti friziera un manikīra pakalpojumi. Jau deviņos no rīta mani sirmie, pinkām noaugušie vecāki sāka zvanīties pa kantoriem, bet ātri aplauzās: vairāki griezēji ir metuši mieru šim rūpalam un visdrīzāk kopā ar indiešiem braukā pa centru ar ēdienu piegādes kastēm, savukārt tie, kuri vēl vicina šķēres, piedāvāja atnākt pēc mēneša. Noaugušo pilsoņu nieze pēc apšņikāšanas ir bijusi lavīnveidīga, un man bail pat iedomāties par apmatojuma kaudzēm uz salonu grīdas.
Kā garmatains vīrietis es būtu priecīgs redzēt savu tēvu gariem, balti sirmiem matiem – ja izdodas izvairīties no prātā sajukuša hipija tēla, kam zvani 1968. gadu tā arī nav izzvanījuši, var iemiesoties vieda enerģiju pavēlnieka tēlā. Normālā dzīvē tas varētu labi noderēt, atsitot uzmācīgu konsultantu uzrunas veikalos. Vai atceraties – miera laikos bija tā, ka, ieejot veikalā, no tumša kakta parasti iznira uzbāzīgs cilvēks ar piedāvājumiem palīdzēt un nevarēja saprast, ar kādiem paņēmieniem no tāda tikt vaļā.
Vēlmi pēc vieglākas galvas tagad varēs piepildīt, bet var kļūt vai traks, mēģinot īstenot citus sapnīšus. Gandrīz līdz histērijai sniega mēnešos mēģināju tikt pie iespējas paslēpot Latvijas kalnos. Vienmēr kādi veiklāki ļautiņi paspēja izpirkt biļetes pirmajā minūtē pēc rezervāciju atvēršanas, atstājot iespēju brīvdienās pašļūkāt uz padirseņa pa apkaunojošiem pauguriņiem kopā ar citiem neveiksminiekiem. Un mazliet nelabi kļūst, redzot, ka Kultūrkapitāla fonda pirmajā konkursā iesniegtais finansējuma pieprasījums ir divreiz lielāks nekā viss gada budžets. Manā izpratnē tas nozīmē divas lietas: viena – citas iespējas piesaistīt finansējumu projektiem ir katastrofāli sarukušas; otra – daudziem tieši radošais darbs ir tas, kas notur pie veselā saprāta, dzīvokļa ieslodzījumā pēc vakara ziņām dauzot galvu pret sienu.
Normāli VKKF ir instruments, ar kuru "valsts atbalsta radošā procesa nepārtrauktību un kvalitatīvu attīstību profesionālajā mākslā un kultūrā", bet šobrīd tā ir skābekļa maska, ar ko noņemt zilo sejas krāsu visai nozarei. Līdz rozā ģīmim paelpināt nevar, bet vismaz daļa klientu nenomirs. Nemaz nevēlos iztēloties, kādas traumas šī asiņainā ciršana atstās fonda ekspertiem – smilšu terapijas kurss psihologa pavadībā noteikti nenāktu par ļaunu.
Tikmēr es sapņoju par miera laiku atgriešanos un teātri. Visvairāk gribu starpbrīdī skriet uz bufeti, iespiesties rindā pēc ķilavmaizītēm un sotaciņa, runāt ar paziņām līdz trešajam zvanam vai līdz brīdim, kad zālē jau dziest gaisma, un tad spraukties cauri skatītāju rindai, tumsā sasveicinoties ar sen neredzētiem kadriem, gar kuru pierautajām kājām noteikti jāpaberzējas. Apsolos skaļi un ilgi aplaudēt jebkādas kvalitātes izrādē, es taču vispār vairs nespēju atcerēties, kā tas bija – aplaudēt.