Nav daudz īpašību, ar ko cilvēki atšķiras no pārējiem dzīvniekiem. Atmiņu saglabāšana nākamajām paaudzēm varētu būt viena no šādām iezīmēm, rakāšanās zemē un visādu štruntu pētīšana – no dinozauru kauliem līdz bezcerīgām lauskām – arī varētu ietilpt atšķirībās, lai gan vārnas arī rakājas kultūrslānī un velk ārā sev vajadzīgās lietas.
Pēdējā laikā esmu sapratis, ka nesātīga apaugšana ar mantām ir viena no tām retajām īpatnībām, kas mūs atšķir no pārējās kustoņu pasaules. Jā, ir dzirdēts, ka žagatas uz ligzdu aiznes spīdīgus grabuļus, bet nav novērots, ka pašām beigās nav vietas ligzdā un tālāk grabuļi tiek nesti uz radu žagatu mitekļiem, tā ka jaunie putni sēž uz čaukstoša plastmasas kalna.
Cilvēkbērns, tāpat kā rāpuļi un zīdītāji, nāk pasaulē kails un bez nekā, bet gandrīz vienmēr, kad atstājam šo pasauli, radiniekiem par šausmām paliek dzīvoklis, piedzīts pilns ar kastroļiem, lupatām, salauztām iekārtām un – ja laimīgā kārtā paveicas – ar dažiem zelta gredzeniem un zelta zobiem slepenā kastītē. Mūsu reģionā apaugšana notiek divās versijās: pirmajā variantā aizaug sava istaba dzīvoklī, tad izaugušo bērnu atstātā teritorija, turpinājums ir uz balkona, un, nedod die’s, lietošanā ir savs šķūnītis pagrabā. Otrajā variantā visa mūža garumā mantas tiek vestas uz laukiem. Mūsu tautas īpatnība ir tāda, ka gandrīz katrai ģimenei ir savs stūrītis ārpilsētā ar klēti un bēniņiem, tieši tur apaugšana notiek visintensīvāk.
Pavērojiet, kādas ir maģistrālās ielas ārā no Rīgas piektdienas vakarā! Tā ir bezgalīga mašīnu kolonna, pielādēta ar ģimenēm un mantām, pilniem bagāžniekiem, iegrimušām atsperēm, ar matračiem un salauztiem galdiem uz jumta. Katras normālas ģimenes moto pavasarī, kad sākas ārpilsētas sezona, ir: visu nevajadzīgo – uz laukiem! Izļurkātas kurpes, televizori, veļasmašīnas – tas viss sestdienās tiek uztūcīts bēniņos un iebakstīts klētī starp grābekļiem un veciem skapjiem.
Viena no lielākajām nelaimēm ir padomju laikā izdotās grāmatas. Visi tie Raiņa, Jaunsudrabiņa un Balzaka kopotie raksti, dzejas grāmatiņas milzīgās tirāžās, klasiķi uz dzeltena, rupja un nepatīkama papīra… Ko iesākt ar šiem simtiem vienību, kas mūs atšķir no pārējiem zīdītājiem? Plauktos skaisti eksponēt nevar, rokās turēt un lasīt negribas, dedzināt vēl neļauj sirdsapziņa. Rīgas šaurībā turēt visu šo brūngano papīra blāķi arī neviens normāls cilvēks negrasās. Risinājums ir grēda laukos, tad jau nākamā paaudze vai mājas pircējs varēs mocīt savu sirdsapziņu. Esmu reizēm cīnījies ar šo mantojumu – ņēmis padomju bērnu bilžu grāmatas, centies rast sajūsmu izcilo mākslinieku sniegumā, pētot ar akvareļiem plūdinātos, stilizētos kokus, bet nekādu prieku no duļķainās drukas nav izdevies izvilkt. Bērni šīm grāmatiņām met līkumu līdzīgi kā kūpošam ķirbju biezenim.
Šī ir nebeidzama cīņa – dedzināt savesto un vest uz metāllūžņu punktiem, bet lavīna ir lielāka par maniem spēkiem. Garāžā parādījušās divas palietotas veļasmašīnas, katli, kuros Rīgā kauns gatavot ēst, un maiss ar padomju laika veļas ziepēm. Ir pavasaris, tuvojas 4. maijs, un šis ir lielisks iemesls vēl vienam atbrīvošanās ugunskuram. Stumjot tajā mirušās tantes gultu un zinot, ka divas citas būs vietā, skaitīšu pie sevis: "Apaugu ar lietām, tātad esmu cilvēks."