Svētki un paģiras

Latvijas simtgades pasākumus šonedēļ Rīgā sāk skaņu, gaismas un kustības piedzīvojums Gaismas raksti Latvijas Nacionālajā bibliotēkā – multimediāla izrāde, kuru mūzikā, dejā un gaismu spēlēs diriģenta Kaspara Putniņa vadībā vēstīs Latvijas Radio koris, Jānis Šipkēvics, Miķelis Putniņš, Asnate Rancāne, Guntars Prānis, Ieva Nīmane, Anda Eglīte, aktieri un dejotāji. Mūziku komponējuši Jānis Šipkēvics un Mārtiņš Viļums. Izrāde būs arī skatījums uz Latvijas kultūras elpu, kas saņemta no iepriekšējām paaudzēm un tiks nodota nākamībai, tāpēc līdzās pārlaicīgajām, dziļi simboliskajām latviešu dainām par mītisko garo pupu likta filosofa Ilmāra Šlāpina dzeja. Scenogrāfiju – audiovizuālu instalāciju meditatīvas atmosfēras radīšanai – veidojis Voldemārs Johansons, bibliotēkas pirmā stāva plašumos izvietojot kinētiski pārvietojamus objektus. Vidi pārvērtīs arī gaismas stari, attēlu projekcijas un aktieru kustība. Katrs pats varēs izvēlēties, no kura punkta vērot iestudējumu, un brīvi pārvietoties LNB ātrija telpā.

Izrāde iecerēta kā laikmetīgs stāsts par to, kur mūsdienīgam latvietim smelties spēku, un par valsti, kuru ar katru nodzīvoto brīdi rada tās iedzīvotāji. "Gaismas raksti būs laikmetīgs skatuves darbs par spēju saprasties ar savām saknēm, tautu un sevi," par izrādes virsuzdevumu izteicies tās režisors Viesturs Meikšāns. Tas būšot veltījums tam, kādu mēs vēlētos redzēt Latviju un tās iedzīvotājus nākamajos simt gados. Cilvēkus, kas dzīvo multikulturālā vidē, kurā apvienojas gan latviskā dzīvesziņa tradicionālajā un folkloras gaismā, gan atvērtā pasaules kultūras telpa ar mākslu visplašākajā izpausmē. Žēl tikai, ka mums nebūs iespēju personiski pārliecināties, kāda un vai vispār pēc simt gadiem būs īstenojusies ideālā Latvija.

Piezemēsimies vien tagadnē. No šodienas skatpunkta redzams, ka Latvijas simtgade ir iespēja. Top ambiciozi, sarežģīti un dārgi projekti, kurus diez vai varētu īstenot kultūras un tās institūciju ikdienas darba un rocības situācijā. Pateicoties simtgades finansējumam, beidzot atdzīvojies latviešu kino. Vilkme ir pārsteidzoša, jaunas latviešu filmas rodas cita pēc citas. Tāpat arī trīspadsmit latviešu rakstnieku vēsturisko romānu sērija Mēs. Latvija, XX gadsimts.

Projektu Latvijas gredzens jaunajās reģionālajās koncertzālēs pērn atklāja Latgales un Kurzemes vēstījums, šogad tiks godināta Zemgale un Vidzeme. Top un taps vērienīgi oratorijas tipa lielopusi – tādi kā Artura Maskata Baltijas dziesma, kuras visaptverošajā muzikālajā viļņojumā ietverta visu triju kaimiņvalstu dzeja un solisti. Rudenī izzinošos ceļojumus sāks izglītības programma Latvijas skolas soma. Ja ne simtgade, būtu bail par ko tādu pat sapņot, lai gan jaunas filmas, romāni, skolēnu ekskursijas vai tikšanās ar interesantām kultūras un zinātnes personībām būtu pašsaprotamas pilnvērtīgai izglītībai un dzīvei. Jā, cik no paveiktā izrādīsies paliekošs vai vērtīgs, atkārtotas uzmanības vērts? Un kā mēs dzīvosim pēc tam? Cerēt uz brīnumu? Visvairāk negribētos, lai svētkiem sekotu paģiras, kad atjēgsimies pie tukša galda un svētku dāvanas būs beigušās.