Pirms kāda laika pie manis ciemos atnāca kaimiņš, lai parunātu par sadzīviskām lietām. Sarunas nobeigumā, mazliet ieklausījies no dzīvokļa nākošajās skaņās, viņš bažīgi apvaicājās: "Klau, tev kaut kas ar radiatoriem nav kārtībā? Tur tāda kā svilpšana nāk no atgaisotājiem…" Pirmajās sekundēs īsti nesapratu, kas tie par, ellē ratā, svilpjošiem atgaisotājiem, bet tad man pielēca! Pirms kaimiņa klauvējiena klausījos vienu no saviem iemīļotākajiem mūzikas... khm… trokšņu mākslas ierakstiem, kurus mēdzu iegādāties festivālā Skaņu mežs. Tie neliek vilties. Sātaniski krekliņi mani interesē mazāk, bet ierakstus, kas izklāti uz galdiņa, ņemu uzreiz. Tā doma vien, ka vakara izpildītājs ir stūķējis vinila plates un kompaktdiskus čemodānos, ar tiem kratījies cauri lidostām un kā garšvielu tirgotājs nolicis uz galdiņa piparoti audiālam piedzīvojumam, mani uzbudina. Cauri gadiem ir sanācis ievērot, ka pie šī galdiņa regulāri pulcējas tādi paši svilpjošo radiatoru skaņu cienītāji ar identisku mērķi – iegādāties kaut ko tādu, kas liek ģimenes locekļiem aiziet citās istabās un cieši aizvērt durvis.
Senāk, kad dzīvoju tālākā Jūrmalas galā un uz Rīgu bija jābrauc ar vilcienu vienā un tajā pašā rīta reisā, laika gaitā ievēroju pasažierus, kuriem tāpat kā man centrā ir jābūt deviņos. Es braucu otrajā vagonā un jau zināju, kurš iekāps Mellužos, kurš – Pumpuros. Ja kādurīt ierastais līdzbraucējs nebija klāt, jutu tādu kā vilšanos: skat, es atkal kratos rīta tumsā, bet tu, ķēms, noteikti esi laimīgi aizgulējies.
Vairs nezinu, cik desmitgades notiek Skaņu mežs, bet arī šajā festivālā ir izveidojies pastāvīgo apmeklētāju pulciņš, kurus satieku reizi gadā, līdzīgi kā radinieki reizi gadā satiekas kapusvētkos. Ja kāds no šī pulciņa nav ieradies, izjūtu vilšanos. Piečakarējis. Sieva nelaida vai kovids nogāzis. Jā, cenas ir cēlušās, bet šiem apsēstajiem tas nav šķērslis. Lai paklausītos nenormāli pastiprinātu bojātas veļasmašīnas kratīšanos, šī publika būtu gatava atdot lombardā vecmāmiņas sudraba karotes. Tas nav joks – lai mājās pieklājīgā skaļumā atskaņotu šos ierakstus, pats pārdevu zelta zobu kolekciju no protēzēm, kas sazin kā bija gadījušās omītes mantojumā. Ar šiem apsēstajiem satiekos mūsu "kapusvētkos" – pie Skaņu meža "merča" jeb suvenīrprodukcijas galdiņa –, un izpildām rituālu. Pa kādai platei, varbūt kāds aliņš un baudkāra, uzmanīga klausīšanās pieredze.
Kā ikkatru gadu, tur plaši kursē "svētdienas" publika, "tūristi", pelēkā masa, kas dabūjusi bezmaksas ielūgumus un vienkārši notriec laiku. Mēs, vecajie, uz tādiem pat neskatāmies. Īstā publika sēž klusu, tumsā – ja pavelkas, ar elkoņiem traktorē uz pirmo rindu un, sirmajiem matiem plandot, metas vājprātīgā dejā. Nu gluži kā tas vecais metālists, kurš The Body & Dis Fig ekstātiskās uzstāšanās laikā aizlauzās līdz skatuvei un īstajā brīdī metās skūpstīt dziedātājai kāju. Mākslinieces reakcija liecināja, ka viņš nav pirmais, kurš tā dara.
Tagad es došos. Iešu paklausīties, kā skan metāla zāģis, ja to švīkā ar lociņu. Skaņdarba nosaukums ir Mirušo cilvēku lietas. Vislabākais fons, krītot lapām un veļu laikam iestājoties.