Ar muzejiem ir tāpat kā ar veselības aprūpi, publisko transportu un izglītību – mēs zinām vājās vietas un vēlamies pārmaiņas, taču tās kārtīgi ieviest dzīvē izdodas varbūt tikai somiem un vēl kādiem veiksmīgiem kaimiņiem.
Mēs gribētu arvien vairāk nacionālo bagātību meklēt, aplūkot un pētīt internetā, bet tik un tā miljoniem darbu glabājas krātuvju kastēs, mapēs un atvilktnēs un nekad nav redzēti. Savulaik likās, ka tam visam varēs piekļūt daudz ērtāk ar arvien jauniem un plašākiem muzejiem. Likās, tieši tas ir mūsdienu arhitektūras lielais uzdevums – radīt vietu, kurā nacionālās bagātības mijiedarbojas ar cilvēkiem un ir katrā laikā visiem pieejamas. Arvien lielāki apmeklētāju rekordi un jaunas pilsētas globālā kultūras tūrisma kartē it kā apstiprināja, ka šī pieeja bijusi pareiza, bet te viens vīruss mums jaunos trendus iemet tieši sejā.
Daudzas skolas pasaulē jau ir slēgtas, un bērniem ir jāmācās mājās. Jāmācās virtuāli, uzdevumus un norādījumus saņemot savā telefonā, planšetē vai datorā. Pēc mācībām jāprot sevi izklaidēt, jo arī apkārt braukāt nedrīkst, jāiet pagalmā spēlēties ar to, kas nu tur ir atrodams. Pamazām tiek atceltas konferences un pārcelti tādi globāli kultūras rauti kā Venēcijas arhitektūras biennāle. Nekas, ka biļetes nopirktas, maijā paliksim Rīgā un elposim jasmīnu smaržu. Arī muzeji ir aizslēgti. Lielās uzbūvētās telpas kādu brīdi var palikt tukšas. Beidzot tās būs tādas, kādas tās patīk fotografēt pašiem arhitektiem, – bez neviena cilvēka. Ja kāds vēl neticēja, ka jaunā pasaule ietver arī faktu, ka arhitektūra vairs nebūs mūsu dienaskārtībā, tagad to jau var redzēt vēl labāk.
Par to, ka daļa no muzeju pieredzes jāpārnes virtuālajā vai kādā citā pagaidām vēl neizzinātā vidē, domās ir vienojušies visi. Ir virkne muzeju, kuros apmeklētāju pieaugums ir nevis veiksme, bet apgrūtinājums un problēma. Cilvēku visur ir par daudz, notiek nemitīga pārvietošanās, iespaidu un pieredzes grābšana, kas nes līdzi nevis arvien izglītotāku sabiedrību, bet lielākus muzeju veikalus un restorānus, kas jau atgādina milzu ēdnīcas, kur cilvēki cits citam spiežas virsū ar paplātēm, uz kurām sakrautas plastmasā sasaiņotas maizītes un gāzēts dzēriens no automāta. Labi paēduši un padzēruši, viņi spiežas zālēs, filmē un fotografē, skaļi sasaucas un nosvin bērnu dzimšanas dienas ar torti.
Tagad daudzi paliks un ēdīs mājās, viss būs citādi, galdus varēs izvākt, telpās varēs darīt kaut ko citu un kolekciju beidzot kārtīgi parādīt mākonī. Visi tie cilvēki, kas strādāja apmeklētāju apkalpošanā, varēs digitalizēt un izvietot ēterā, un es beidzot visu, visu varēšu apskatīt, netrakojot pa lidmašīnām, nemīcoties pilnās telpās, netērējot naudu un laiku. Tas viss nav tik vienkārši, jūs teiksiet, bet kaut kur te ir patiesība, un tagad mēs to beidzot sapratīsim.