Nedēļas būtiskākais kino universa notikums – 75. Kannu kinofestivāla atklāšana. No otrdienas līdz nākamās nedēļas izskaņai kinoindustrijas darboņi atgriezīsies laikā, kāds bija pirms kara un pandēmijas. Cilvēka dabā ir meklēt stabilitāti, tverties pie inerces un rituāliem. Un Kannu festivāls – tā ir gan kino vēsture, gan tradīcija, gan mitoloģija, gan rituāli. Viss liecina, ka jubileja norisināsies tā, kā tas pienākas pasaules ietekmīgākajam festivālam, kura oficiālajā programmā savu filmu cer ieraudzīt jebkurš filmdaris. Eiropā vien ik gadu tiek saražots ap 1800 pilnmetrāžas filmu, un Kannās "noklāj" ne tikai Eiropas, bet arī pasaules autorkino – tikai iezīmēju konkurences spriedzi.
Lai kā Kannu festivāla veidotāji būtu vēlējušies izvairīties no Krievijas kara Ukrainā radītās nestabilitātes, patveroties mākslas templī, ko šajās nedēļās iemieso festivāla pils, spriedze bija. Atgādināšu, ka franču režisora Mišela Hazanaviča filma, kas nu jau ir atklājusi festivālu, tika pieteikta ar nosaukumu Z. Pēc asas kritikas un mērķtiecīgas Ukrainas kino veidotāju darbības filma ieguva citu nosaukumu – Final Cut/Gala montāža. Uz balvām tā nepretendē, jo demonstrēta ārpus konkursa. Režisoram Hazanavičam, kura filma Mākslinieks/The Artist (2011) savulaik ieguvusi piecus Oskarus (unikāls fakts Francijas kino!), nav labas atmiņas par citas savas filmas pirmizrādi Kannu festivāla konkursā. Tā bija šokējošā Meklēšana/The Search (2014) – filma par Krievijas armijas brutalitāti Čečenijas karā 90. gadu sākumā. Rietumu, arī franču, kritika savulaik iznīcināja šo darbu kā tendenciozu pārspīlējumu.
Festivāla pirmajās dienās tiek rādīta krievu režisora Kirila Serebreņņikova filma Čaikovska sieva. Filmas iekļaušana konkursā izsauca asus protestus – daudzi uzskatīja, ka festivālam ir jāatsakās no krievu filmu izrādīšanas. Tomēr Čaikovska sieva palika programmā. Arguments – mākslas neitralitāte, turklāt Serebreņņikova gadījums ir sarežģīts un īpašs. Tiesvedība, aizbraukšana no Krievijas, arī Kannu festivāla iecienīta autora statuss – divi viņa iepriekšējie darbi ir bijuši oficiālajā programmā (gan filma par Viktoru Coju – Vasara (2018), gan sirreālā drāma Petrovi ar gripu (2021)). Daudzi, gatavojoties Čaikovska sievai, būs atsvaidzinājuši atmiņā skandalozā britu režisora Kena Rasela darbu Mūzikas mīļotāji/The Music Lovers (1971; atrodams YouTube) – patētisku, skarbu, juteklisku filmu par komponistu Čaikovski un viņa dzīvesbiedri, kura nespēja pieņemt vīra seksuālo neieinteresētību. Nenoliedzami Serebreņņikova filma uzkuls kaislības – dažādu iemeslu dēļ.
Kannu festivāla plakātam šoreiz ir izvēlēts kadrs no ASV filmas Trūmena šovs/The Truman Show (1998) fināla, kurā pa kāpnēm debesjumā no sava mākslīgi konstruētā universa rāpjas ārā realitātes šova zvaigzne Trūmens (Džims Kerijs), kurš nekad nav nojautis, ka dzīvo mākslīgā, ļaužu izklaidei radītā pasaulē. Precīzi laikā, kurā ir tik daudz atšķirīgu pasauļu, informācijas telpu un visumu.