Jā, tā pati Kaija, kuru zinām spēlējam nu jau vairāk nekā simts gadu. Tad nu visai droši varam spriest, ka dramaturgs bijis izcili izveicīgs privātā PR speciālists, kas spējis savu tekstiņu teātriem tomēr iesmērēt, turklāt tā, lai tas pēc inerces kļūtu par klasiku. Šāds skatījums gan nesaskan ar A. Čehova cilvēciskajām kvalitātēm – zināms, ka ar īpašām caursišanas spējām viņš nav izcēlies. Tomēr gribas apgalvot, ka nedz laikabiedri, nedz vēlākie Zemes iedzīvotāji vienkārši to nav pamanījuši. Tad nu par leģendu – pēc izgāšanās dramaturgs uz lugas priekšlapas ņēmis un uzrakstījis vienu vienīgu vārdu, un Kaija jau nākamajā iestudējumā uzlidojusi augstu debesīs. Un šis jaunais vārdiņš bija "komēdija". Iepriekš tur, visticamāk, stāvēja rakstīts "drāma", bet varbūt pat "traģēdija", jo, kā zināms, stāsta beigās galvenais personāžs ņem un nošaujas. Traģiski. Bet Čehovam komēdija. Un viss notiek.
Te nāktos paskaidrot, ka Kaijas uzrakstīšanas laikā režisors tradicionālajā teātra hierarhijā līdzinājās mūsdienu izrāžu vadītājam – sadzīt visus kopā, noskaidrot, kāda šovakar izrāde, un pārbaudīt, vai spēlētāji zina vārdiņus. Jo skaidrs, ka aktieris teātrī ir galvenais. Bet aktieri ir tik dažādi – kaprīzi, iedomīgi, pavirši, pārgudri utt. Kā gan lai šo raibo pūlīti piespiež spēlēt aptuveni vienā toņkārtā? Tad nu beidzot esam pie saknes – to noteica dramaturga dotais izrādes žanrs. Ja traģēdija, tad skaidrs, ka no sākuma līdz beigām jāmirkst puņķos un asarās, ja drāma, šīs pašas vielas aktieru arsenālā aizstāj sarauktas pieres un garas nopūtas, ja komēdija... nu pareizi – visi skrien palēkdamies. Aptuveni tā. Un Kaija kļuva par komēdiju, ko gan skatītājs joprojām bieži pat nenojauš. Skatītājs redz vien pilnasinīgu, patiesu stāstu par dzīvi, kas tērpts viegli uztveramā, nenogurdinošā formā. Mums priekšā ir likts īstens spogulis, kurā redzam sevi visā cilvēciskajā krāšņumā. Tai pašā laikā stāsts mūs nesagrauj, bet gan sāpīgi iekustina, spiež apstāties un ielūkoties tur, kur ikdienā lūkoties nemaz negribas, bet vajag. Dvēselē, ja gribat, un tas nav par skaļu teikts. Jo tikai tas, kas tur ielūkojies, spēj tālāk iet ar stipri skaidrāku atjautu par savu vietu zem šīm zvaigznēm.
Tad nu vienvārdsakot – esmu par Satversmes preambulu. Rakstītu? Gribētu teikt – nē, bet nekad un nekas netiks izrunāts, izspriests līdz galam, ja mums nebūs mērķa to izlikt uz papīra. Esmu par valsts žanra maiņu – no traģiskas drāmas uz dramatisku komēdiju, teiksim, tādu, kurā nekas netiek vienkāršots un piemirsts, bet kurā fiksēts ideālais žanrs – kā mums, šīs valsts pilsoņiem, būtu vērts spēlēt šo kopdzīvi tālāk. Kādus paši sevi vēlamies redzēt. Mazāk svarīgi gan šķiet, kādus mūs redzēs no malas, jo nedzīvojam taču skatītājiem, bet paši sev. Varbūt šī ir vienīgā neatbilstība teātra tēmai, ar ko sākts šis raksts. Negribētos rakstīt kā drāmā: "Nezin kā būs, un vai tikai tas viss nav kāds papildu smagums mūsu jau tāpat bezgala grūtdienīgajai dzīvei..." Traģēdijas teksta paraugu nerakstīšu – lai nepiepildās! Bet žanrs ir jāmaina.