Otra tēma, no kuras šomēnes nav glābiņa, ir hokejs. Spēle dabiski un nenoliedzami ir būtiska daudziem, tāpēc man šo sacenšanās aģitāciju gribētos paciest.
Droši vien šie nebeidzamie atkārtojumi standartos veidotiem prāta uzstādījumiem sanāk noderīgi cilvēku pašapziņai. Tas arī rādās saprotami, pat neatceļami politkorektā skatījumā. Saprātīgie pieņem citu uzskatu atšķirību. Taču vienlaikus man tomēr jāatzīst, ka maijā ikdienišķos sabiedriskos portālus gribas apmeklēt arvien retāk.
Es dodos rakstīt tekstus, kuros meklēju atbildes uz ritošas dzīves jautājumiem. Atveru grāmatas un izjūtu, kā tās mani uzrunā. Jutos mājīgi arī raidierakstā Pīpētavas sarunas, kurā teātra ļaudis Rasa Bugavičute-Pēce un Gatis Maliks Liepājas teātrī apspriež savas mākslas un eksistenciālos jautājumus un uzaicinātie viesi brīvā sarunā dalās ar atmiņas un pieredzes stāstiem. Nepiespiestas, atklātas izpausmes, lai tajās vērptos īpaši tuvplāni. Tieši tādās vietnēs man interesanti pabūt. Jo tieši radošu cilvēku saziņas lokā šķiet svarīgi klātbūt ikvienam autoram, kurš nevis cenšas kopēt īstenību, bet meklē atbildes uz sevī jau izmaiņām skarto, bet vēl droši nesaprotamo. Sekošu: kāpēc reaģēju šādi, kāpēc kaut kas notiek vai izskan tik netverams vai tieši otrādi – ir pazīstams utt. Patiesais tuvumā saskatāms labāk, bet, vēršoties tikai uz ārpusi, bieži rādās gatavos priekšstatos sakrauts. Tad viegli par patieso pieņemt sev izdevīgāko vai standartos jau iekonservēto.
Šajās raidieraksta sarunās ļoti svarīga tēma man šķita tā, ka "mācīties nekad nav par vēlu", un es piebildīšu no savas puses: meklēt jaunas zināšanas nekad nedrīkst pārstāt! Bezgalībā uz visām pusēm – no iedomāta centra uz iekšējo un ārējo – vērstā pasaule ap mums ir tik mainīga un formulā ar grūtībām izvēršama, ka pieņemt tikai vienu simbolizējumu par pareizo būtu vienkārši padošanās žēlabainai atziņai: "Kas atliek, ja šeit viss tik bezgalīgi neaptverams, labāk palikt pie pagatavotā!"
Tas droši vien nozīmētu padoties saukļu ticībai bez jautājumiem. Atgādināšu sev, ka Freids tekstā Īgnums kultūrā kādreiz izteica pieņēmumu, ka kultūras jausma un paštīksmes agresija vērpjas neatšķetināmā mezglojumā.
Tā daži pieņem, ka standarta domāšana atvaira bailes, jo to balsta kopējās atziņas. Bet ja nu būtu otrādi? Ja nu stress ceļas no gatavā priekšstata apdraudējuma?
Realitātē pieredzes kopiju vairošanās dēļ viss rādās skaidrs: ejam pa veciem maršrutiem, sastopam ierastas attieksmes ļaudis... Iedziļinoties tā gluži nav. Jo laiki mainās, uzskati pārveidojas, kaut kam tiek pievērsta citāda uzmanība nekā pirms gadiem. Šajā pārplūsmā ir interesanti iejukt un pie tās piedomāt. Noticēšanai vērtai atklāsmei izceļoties, nekad nekam nevajadzētu sastingt shēmās – to ir visbūtiskāk apzināties.
Un aplausi Tautumeitām, Eirovīzijas fināla uguņos buroties!