Nekas nav tik plūstošs un mainīgs kā vēsture. Jūs taču zināt gleznu Melnais kvadrāts – ikonisko krievu mākslinieka Kazimira Maļeviča prāta vingrinājumu pirms simt gadiem. To pašu gleznu, kas tiek uzskatīta par pirmo darbu mākslas vēsturē, par kuru nav skaidrs, kas tajā uzgleznots. Pag, kā es teicu – krievu mākslinieka? Tāds viņš ir bijis visu manu mūžu, lasītajās grāmatās un muzejos, bet šogad kļuvis par ukraiņu mākslinieku. Muzejs Stedelijk Amsterdamā var lepoties ar ievērojamu Maļeviča darbu kolekciju, un šī autora izstāde muzejā bija Krievijas un Nīderlandes sadraudzības gada kulminācija… 2013. gadā. Šogad Stedelijk pie visām Maļeviča gleznām nodīrāja uzrakstus un pielika jaunus: tagad autors ir ukrainis, kurš dzimis poļu vecākiem. Patiesi, gleznotājs savu pirmo brēcienu laidis vaļā Kijivā, pavadījis tur bērnību un sevi ir identificējis kā ukraini. Mēs viņu pazīstam pēc darbiem, kuros gaisā karājas lidojoši kvadrāti, bet tajos, kuros redzami cilvēki, teorētiķi šodien sāk saskatīt nevis krievu, bet ukraiņu zemniekus.
Man mācītā mākslas vēsture turpina grūt. Dižais krievu gleznotājs Iļja Repins vairs nav krievs, Ņujorkas Metropoles muzejs ar jaunām acīm pārskatīja viņa biogrāfiju un palūdza asistentiem izdrukāt jaunas šiltītes zem viņa darbiem. Ukrainis – tur rakstīts. Tāpat ir noticis ar visu laiku un tautu satriecošāko jūras skatu gleznotāju un manas mammas mīļāko mākslinieku Ivanu Aivazovski. Dzimis pie jūras, Krimā, kur nodzīvojis visu mūžu. Pārlasot viņa dzīves gājumu, Metropoles muzeja kuratori vēlreiz pakasīja galvu un arī pie šī autora darbiem pasūtīja izdrukāt jaunas šiltītes – ukrainis. Var gadīties, ka tāds viņš nebūs ilgi: dzimis Aivazjans, kristīts armēņu baznīcā un no šīs baznīcas arī izvadīts, nebrīnīsimies, ja pēc pāris gadiem viņš vēlreiz mainīs tautību un kļūs par armēni.
Ir tāds latvietis – Morics Eduards Zilbers –, kurš krietnu mūža daļu dzīvojis Maskavā. Esot slavējis komunistus, rakstījis maznozīmīgus, deklaratīvus darbus par padomju dzīves aktualitātēm un jaunās varas diženumu. No šīsdienas skatpunkta raugoties – gatavais nelietis. Agrāk vēsturē bija ierakstīts, ka viņš ir Sudrabu Edžus, kurš sarakstījis Dullo Dauku, bijis brīvdomīgs un cīnījies pret vergu jūga turētājiem 1905. gada revolūcijā. Kā sirms onkuliņš ar bereti galvā viņš miegojas kanālmalas apstādījumos un nemaz nenojauš par to traktoru, kas šobrīd snauž kādā garāžā un drīz varētu viņu noslaucīt. Savu traktoru vēl nejūt cits onkuliņš turpat kanālmalā. Viņa čoms Andrejs Upīts ar pavērtu mētelīti vēl caur pieri skatās; ja viņa acīs būtu lāzeri, viņš šo traktoru saspridzinātu lupatu lēveros. Kā brīdinājumu citiem traktoristiem, kuri jau klusībā asina kausus Ļeņina prēmijas laureātam, proletariāta simbola Spartaka izdejotājam Mārim Liepam un LPSR Valsts prēmijas turētājam Ojāram Vācietim. Ir saņemta informācija par Brēmenes muzikantiem pie Pēterbaznīcas. Jaunākie dati liecina, ka viens dalībnieks – ēzelis – ir bijis komunists un ir atrasta viņa biļete braucienam uz Maskavu, lai prasītu svaigus burkānus savam aizgaldam. Pārējie ēzeļa piedziedātāji lai stāv, bet pašam visdrīzāk būs jāpazūd. Un lai tas kaķis kūkumā uz torņa nemaz nedomā, tas visu redzēja! Pienāks laiks demontēties arī viņam! Viss mainās.