Latviešiem savs Kristofers Paolīni

Tik tiešām: ak, vai... Tā vien šķiet, ka komentāra autoram ir psihiatra diploms, ja reiz spēj noteikt tik nopietnas diagnozes. Nezinu gan. Kad pagājušajā vasarā ciemojos pie radiem ASV, veiksmīgi sagadījās tikt uz K. Paolīnī tikšanos ar lasītājiem un apmēram piecas minūtes patērzēt ar nu jau 29 gadus veco rakstnieku. Ne daunisma, ne autisma pazīmes viņā nepamanīju. Komentāra autora zināšanai: tās ir ļoti uzskatāmas. Jo īpaši autisms. Un sevi par mironi gluži neatzīstu, tādēļ varu droši apgalvot, ka Paolīnī kontaktē ar dzīviem cilvēkiem. Bet tādi jau mēs esam. Ja kāds mēģina darīt to, kas lielai daļai nav pa zobam, tad viņš tūlīt pat ir jānoliek, lai citi nemēģina to pašu. Starp citu, "ak vai", kur šajā rakstā kaut ar vārdu ir minēts, ka jaunais rakstnieks atdarina Paolīnī? Lai šādu secinājumu izdarītu, vispirms ir jāizlasa grāmata. Ak, vai! Literatūrzinātnē ir tāds jēdziens "epigonisms". Tas nozīmē, ka viens autors iedvesmojas no cita autora darba, taču tā nav atdarināšana. Taņa Gotere bija nožēlojams atdarinājums. Buratīno ir atdarinājums (lai neteiktu - plaģiāts) no Pinokio. Personīgi es ļoti priecājos, ka mūsējie sāk aizpildīt Latvijas grāmatnīcu plauktu. Ražots Latvijā arī šajā nozarē ir labāks par ārzemju surogātiem, kuriem bieži vien saturs ir zem katras kritikas, un vienīgais iemesls tam, kādēļ to drazu tulko, ir viņu aģentu prasme pārdot. Lai Tev veicas, Visvaldi Voldemār!