Iecere par figūru kompozīciju, kuras centrā ir meitenīte uz maza zirdziņa, milzīgu, mazliet baisu cīkstoņu ieskauta, tēlniekam Ivaram Drullem radās pirms pusotra gada, pārdzīvojot Covid-19 pirmo vilni. Tā iemiesojusies izstādē Sevišķi svinīgs vakars Latvijas Nacionālās bibliotēkas 1. stāva izstāžu zālē.
Izstāde turpina 2020. gadā aizsākto izstāžu ciklu, kurā mākslinieki piedāvā jaunu skatījumu uz Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājumu. Ivars Drulle savā telpiski emocionālajā vēstījumā interpretē apjomīgo bibliotēkas sīkiespieddarbu kolekciju, precīzāk – XX gadsimta 30. gadu efemeros izdevumus – cirka programmas.
Mākslinieks priecājas, ka izstādei iedots ilgs termiņš. Tā bez maksas skatāma līdz 24. septembrim, un Drulle sola cīkstoņu figūras laika gaitā pamainīt un pievienot jaunas.
Jau pašlaik skatāmajiem cīkstoņiem ir iztērēti 18 kilometri visādu aukliņu, un tie ir augumā virs diviem metriem.
Jūsu slejām KDi ir izveidojies savs fanu pulciņš. Arī šīs izstādes ievadstāsts ir kā izstādes mākslinieciskā satura daļa. Vai pats rakstīšanu un mākslas radīšanu uztverat kā vienu radošo izpausmi? Ko jums nozīmē burti un ko – citi materiāli?
Rakstīšana sākās jau 2011. gadā ar manu pirmo personālizstādi Balstīts uz patiesiem notikumiem galerijā Alma, kur jau parādījās tādi kā mazi stāstiņi. Daži bija paņemti no preses. Bija manas atmiņas par lasīto, redzēto. Pēc tam sāku to vizualizēt. Par šo izstādi man piešķīra Gada balvu kultūrā, un man vajadzēja pateikt īsu paldies. Nolēmu, ka negribu teikt visus plakanos "paldies mammai, tētim", sapratu, ka gribu izveidot jēgpilnāku uzrunu. To publicēja kā pirmo manu KDi sleju, un tā tas ir aizgājis. Jau labu laiku ir raksturīgi, ka cilvēki nāk pie manis un saka: "Ivar, ļoti patīk, ļoti patīk", – un es domāju, ka viņi saka par manu izstādi, bet izrādās, to viņi saka par kaut kādiem maniem tekstiem. Un tad es sev jautāju – un mana māksla? Jā, šīs izpausmes ir savijušās, reizēm pats vairs nesaprotu, kas ir primārais.
Jūsu slejas un izstādes iedarbojas līdzīgi. Tās iziet cauri prātam un sirdij pa visiem stāviem, taisot negaidītus jēgas un emociju kūleņus. Ko jūs pats piedzīvojat darbu ieceres periodā un to radīšanas procesā? Vai jūs savus darbus varat pārdzīvot tāpat kā mēs, skatītāji?
Jau labu brīdi pirms izstādes veidošanas ir laiks, kad jāstaigā kā ar noberztu ādu no pirkstgaliem. Tas ir superjūtīgs periods. Viss ļoti stipri ietekmē. Ir ļoti trausla sajūta. Sūkļa sajūta, ka tu visu ļoti stipri uzsūc un pārdzīvo. Tas ir brīdis, kad man pašam ir grūti iet uz teātri vai kino, kur jau ir paredzēts spēcīgs emocionālais pārdzīvojums. Es to nevaru izturēt. Tajā laikā man pat ir grūti televizorā skatīties reklāmas. Tas izsit no līdzsvara. Tas ir brīdis, kad noķeru lielo sajūtu sabiedrībā vai sevī. Pēc tam no šīs sajūtas pamazām sāk veidoties izstādes koncepts – kas tur varētu būt. Ar šo izstādi bija līdzīgi. Man bija kaut kāda lielā sajūta. Nacionālā bibliotēka deva iespēju dzīvoties pa saviem fondiem. Tie bija instrumenti, ar kuriem es varēju atspoguļot savu lielo pasaules sajūtu.
Dabūt iespēju brīvi dzīvoties, kā sakāt, pa bibliotēkas fondiem, tas ir kā stāvēt pie okeāna. Kādi atlases principi jūs vadīja? Kā nonācāt tieši līdz sīkiespieddarbu un XX gadsimta 30. gadu cirka programmu interpretēšanai?
Šis ceļš bija pilns ar kurioziem. Bibliotēka deva man iespēju būt visos fondos, uzlikt rokas faktiski uz jebkuras grāmatas, uz vislielākajām vērtībām, pašiem dārgākajiem retumiem. Ja šīs vienības ir miljonos, nav nemaz iespējams sākt. Tu jau esi apmaldījies mežā pašā sākumā. Izdomāju stratēģiju, ka darbošos pēc nejaušības principa, – vienkārši iešu uz kaut kuru stāvu, pie 8. plaukta un ņemšu 7. grāmatu, izlasīšu pirmo teikumu, un, kas būs, – tas būs. Taisīju šādus šāvienus ne vienreiz vien. Kad man bibliotēkas darbinieki piedāvāja – ko tu, Ivar, gribi šodien skatīties? – un nosauca visas iespējas – retumi, katalogi un tulkojumi –, viņi minēja jocīgu vārdu – sīkiespieddarbi. Tas man vispār neko neizteica.
Tās ir afišas, programmiņas, ielūgumi un plakāti?
Jā, teicu – labi, ņemam sīkiespieddarbus. Tie nav numurēti, tās ir kastu kastes. Viņi paši īsti nezina, kas tur ir iekšā. Gāju cauri. Mani aizķēra divas tēmas – restorānu ēdienkartes un cirka programmiņas. Tie bija finālisti manā izvēlē (smejas). Bet nekādi nevarēju salikt kopā ēdienkartes ar cirka programmām. Tur bija ļoti daudz dīvainu vārdu, nosaukumu un izteicienu. Cirks kaut kādā ziņā atspoguļo mūsu kultūru, un tāpat arī ēdienkartes, bet stila tīrības labad atstāju tikai cirka programmas. Izstādes sākums ir nejaušības princips.
Vai tad jau bija pandēmijas fons?
Jā. Tas bija 2020. gada rudens. Tas bija viens brīdis rudenī, kad bibliotēkā varēja tikt iekšā. Katra vienība, ko es apskatījos, tika dota karantīnā uz trim dienām. Savukārt es nevarēju saņemt neko, ko kāds ir skatījies pēdējo dienu laikā. Manas iespējas beidzās 2020. gada novembrī vai decembrī, kad bija totālā mājsēde un mani izdzina ārā. Jau tad, pa šiem stāviem staigājot, es biju sasūcies tik daudz, ka materiāli bija sakrāti.
Tagad, izstādes atklāšanas brīdī, laiks ir radījis jaunu kontekstu. Attiecības starp kailu fizisku spēku un bērna neaizsargātību Ukrainas kara asiņainais cirks ir izgaismojis griezīgi spilgti. Interesanti, ka bērnam uz ponija vienīgajam nav roku. Tomēr viņš šajā kompānijā izskatās, protams, vissakarīgākais. Kāda ir jūsu ideja?
Jā, viņš ir vissakarīgākais. Tas, ka viņam nav roku, iespējams, ir saistīts ar zināmu viņa neaizsargātību, jo rokas ir tās, kuras liec priekšā, kad gribi aizsargāties. Palūdzu, lai draugi man atsūta bildes, kurās viņi kā bērni sēž ponija mugurā. Skatījos arī bildes, kurās mana meita ir uz ponija. Kad viņus uzsēdina, viņi īsti neturas pie pavadas vai neieķeras krēpēs. Viņus uzsēdina, un tad viņi tādi ļengani sēž un skābi smaida.
Rokas nekādi netiek izmantotas, tāpēc tās šeit bija jāņem nost.
Ievadā rakstāt, ka viens no izstādes impulsiem ir paša bērnībā piedzīvotais brīdis, kad jūs pēc cirka izrādes uzsēdināja ponija mugurā: "Ir jāsmaida, lai gan gribas raudāt, pēkšņi sajūtu, ka man salst." Ir redzētas fotogrāfijas ar Lieldienu zaķiem un Salatētiem, kuriem klēpī ir iespiesti bērni izmisīgā panikā. Kāpēc, jūsuprāt, pieaugušie aizmirst, kā paši mazi jutušies, un domā, ka bērnam tas sagādās prieku?
Vecāks skatās no sava skatpunkta. Viņš ir pieaudzis un iztēlojas – ja es tagad būtu bērns, man tas noteikti patiktu, es noteikti raustītu aiz bārdas un priecātos, nu tik dotu vaļā! Noteikti pat izspertu kādu joku, paprasītu končas un naudiņu. Bērnam tas ir kaut kas jauns, svešs, liels, nezināms, cita smarža, tas izsit ārā visus drošinātājus. Atceros, padomju laikā mums uz jaukto latviešu un krievu bērnudārzu nāca Salavecis un Sņeguročka, un tad Sņeguročka mani paņēma rokās, un manas rokas sapinās viņas matos. Man bija kādi trīs vai četri gadi. Tā bija vienīgā sajūta, ka manas rokas ir sapinušās matos, apvijušās kā čūskas riņķī un žņaudz vai es esmu apmaldījies tajos matos un man ir neērti. Tās ir vienīgās atmiņas par to visu. Vecāki skatās no sava pieaugušā, viltīgā, jau drošā skatpunkta. Viņi zina, ka Salavecim un Sņeguročkai ir samaksāta nauda un viņi ir atnākuši izklaidēt, un tā iztērētā naudiņa ir kaut kā jāatpelna.
Cīkstoņu spēks līdzās šim bērnam izskatās muļķīgs un pompozs. Vai jums pašam arī?
Cirkā neapšaubāmi viss ir teatrāls. Arī spēks. Zinām, ka spēkavīri ceļ milzīgās dzelzs bumbas, liek tās uz vēdera, publika noelšas un tad viņi taisa kaut kādus metienus, un pretinieks ar būkšķi nokrīt uz arēnas paklāja. Tas viss ir izrādīšanās, teatrāli uzspēlēts un notiek orķestra pavadībā. Lielajā pasaulē nelaime ir tāda, ka šai spēka demonstrēšanai ir tendence pāraugt traģiskās sekās pārējiem. Cirkā mēs visi aplaudējam, izrāde beidzas, paņemam cukurvati un priecīgi aizejam mājās, bet lielajā pasaulē, kur notiek tādi paši teatrāli spēka demonstrējumi, sekas ir pavisam citādas.
Zinu, ka jūs pats kaislīgi nodarbojaties ar kalnu velobraukšanu. Kā izjūtat sevī fiziskā un garīgā spēka mijiedarbību?
Ir kaut kāds ķermeņa nemiers. Es jūtu sevi kā vīrieti. Ja no rīta esmu piecēlies un stundu neesmu skaldījis malku vai izbraucis kādas divas stundas ar riteni pa mežu, es nespēju piesēsties un padomāt. Pat tad, kad man ir jāraksta KDi sleja un piesēžos uzreiz no rīta, man liekas, ka man sāk lauzt kaulus. Muskuļi prasa aktivitāti. Ķermenis prasa, lai kaut kas ar to tiktu darīts. Tajā ir arī meditācijas daļa. Divas stundas mežā ar riteni ir domu sakārtošana. Sakārtojas kaut kāda puzle. Atbraucu atpakaļ, un tad jau viss ir skaidrs.
Sākumā figūriņas bija paredzētas diezgan mazas, kādi 30–40 centimetri. Procesa laikā sāku taisīt mazliet lielākas. Man ir liela darbnīca laukos, liela teritorija. Visi dzelži ir uz vietas riņķī. Man ir ļoti viegli iziet no rīta ārā pagalmā un ar traktoru sākt tos dzelžus vilkt no viena gala uz otru. Fiziskais man ir absolūti vajadzīgs, citādi mani vienkārši sarautu mezglā.
Kādu materiālu izmantojāt?
No sākuma ņēmu metāla armatūras stieņus. Brīvi improvizējot, liku kopā kā karkasu. Pēc tam karkasu notinu ar lina auklām, kuras pārklāju ar dzelzs pulveri. Tas ir sajaukts kopā ar sveķiem, bet turpina rūsēt. Izskatās, ka tas viss ir metināts no dzelzs gabaliņiem, bet tie ir armatūras stieņi un lina auklas ar dzelzi. Interesanti, katra no šīm figūrām rūsē mazliet savādāk, it kā tām būtu personība, lai arī metāla pulveris ir viens un tas pats un ķīmija ir viena un tā pati. Viens norūsēja lillā, otrs – dzeltenīgs, cits – sarkanīgs, un es nesaprotu, kāpēc.
Vai jūs viens pats to visu darāt?
Viens pats taisīju visas figūras. Bija paredzēts, ka tās būs izbūvētā arēnā. To gan pasūtīju citiem, jo vienam tas ir par daudz.
Varējāt saukt palīgā savus studentus no Rīgas Dizaina un mākslas skolas. Vai jūs gribētu, lai jums būtu mācekļi? Būtu, ko viņiem nodot?
Sagadījies, ka man ir studenti, ar kuriem ir spēcīgs kontakts, kuros jūtu, ka viņi spēj uzsūkt vai pieņemt to, ko dodu. Vienlīdz spēcīgi un jaudīgi dot visiem daudzu gadu garumā – tas nav iespējams. Ar citiem man pat vēl pēc skolas beigšanas ir kontakts, dodu kaut kādus padomus un virzu dzīvē. Zinu, ka nespēju strādāt ar desmitiem cilvēku. Man drīzāk der princips – meistars un māceklis, kad es kādam cilvēkam atdodu visus savus noslēpumus un trikus.
Tas ir ļoti abstrakts jautājums, bet tomēr – vai un kā izjūtat paaudžu atšķirības? Jūs no 1975. gada un jūsu studenti, kuriem vēl nav divdesmit. Kas jūs vieno un šķir?
Mana jaunība ir skarbie 90. gadi. Sevi uztveru kā vienu no izdzīvotāju paaudzes. Man bija 16 gadu, kad iestājos lietišķajos, tas bija 1991. gadā. Viss bruka un krita, sistēma mainījās. Visa desmitgade bija kārpīšanās. Esmu runājis ar 90. gadu laikabiedriem. Lielāko daļu tas ir traumējis, viņi to ļoti pārdzīvo. Deviņdesmito skarbā realitāte viņos ir atstājusi neizdzēšamas pēdas. Manā gadījumā tas ir devis milzīgu rūdījumu un spēku. Ja esmu izgājis cauri deviņdesmitajiem, mani vairs nekas nevar nobiedēt. Arī tagad, darbojoties mākslā, ir sajūta – ja esmu izdzīvojis tos laikus, par spīti visam, esmu spējīgs darboties. Mani nekas nevar nobiedēt un apstādināt. Vienkārši daru šīs lietas, lai arī nav viegli.
Juris Podnieks 1986. gadā uzņēma dokumentālo filmu Vai viegli būt jaunam?, kas izgaismoja tā laika jauniešu vērtības un apjukumu. Kā jums šķiet, ko jūsu studenti atbildētu uz šo jautājumu? Vai esat kādreiz atklāti no sirds parunājušies, kas ir viņu lielākās grūtības un pēc kā viņi ilgojas?
Jā, esmu ar studentiem par to runājis. It īpaši tad, kad tuvojas skolas beigšana. Tad, kad viņiem ir kaut kur tālāk jādodas. Tagad viņi var doties uz visām četrām debess pusēm. Viņi var iestāties Latvijas augstskolās, bet krietna daļa dodas mācīties arī uz ārzemēm. Kad skola beidzas, mums ir diplomdarbu aizstāvēšanas vakars, sēžam kopā, un kāds no studentiem pienāk un uzdod retorisku jautājumu – skolotāj, ko man darīt ar savu dzīvi? Parasti ievelku elpu un saku – nu ko, šī būs garāka saruna. Skaidrs, ka viņi ir milzīgas izšķiršanās priekšā. Viņu problēma, ko redzu, ir sarežģītā lieta, ko saucam par mediju pratību. Viņi ir dažnedažādos sociālajos tīklos, redzu, ka viņu burbulis – Instagram, Facebook vai TikTok, kas nu kuram ir, – viņus ļoti spēcīgi ietekmē. Redzu, ka ļoti bieži viņu sociālo tīklu realitāte ir daudz spēcīgāka par dzīves realitāti. Viņi aizvelkas dīvaino subkultūru ietekmē, nonāk reliģisku sektu vai kopienu ietekmē, jo šī realitāte ir spēcīgāka. Uz jautājumiem viņi ļoti ātri atrod atbildes, vienkārši uzgūglējot. Kas ir tas? Vai var darīt to? Vai ir labi lietot alkoholu? Vai var lietot narkotikas? Vienkārši uzgūglē: Is it good to use drugs? Un gugls atbild, un viņi tam tic neapšaubāmi daudz vairāk nekā jebkam citam.
Atgriezīsimies pie jums paša. 2012. gadā Beļģijā jūs jūras krastā radījāt instalāciju I can hear it/Es varu to sadzirdēt. Tagad šis darbs šķiet gluži gaišredzīgs. Vai kādreiz iedomājaties par saviem bijušajiem darbiem un pasekojat, kā tiem klājas?
Jā, tas joprojām stāv Ziemeļjūras krastā. Es to bieži redzu, jo cilvēki tīklos liek bildes un ietago manu vārdu, un man pienāk ziņa. Vai citreiz kāds grib šo darbu publicēt žurnālā vai grāmatā, un tad man jautā atļauju. Prasu, lai atsūta man bildes, ko viņi grib publicēt, un es redzu, kā šis darbs dzīvo. Šī darba ideja arī bija saistīta ar sarežģītu vēsturi. Tieši tajā vietā Beļģijā jūras krastā notika ļoti sīvas Pirmā pasaules kara kaujas. Tajā laikā sāka attīstīties aviācija. Beļģijas pusē gaidīja Lielbritānijas aviācijas ierašanos un bumbošanu. Toreiz nebija nekādu radaru un tehnisku veidu, kā noteikt lidmašīnas. Bija izdomātas klausīšanās ierīces, ar kurām varēja dzirdēt lidmašīnu tuvošanos. Tās bija speciālas milzīgas mehāniskās ausis. Bija militārās vienības, kas sēdēja jūras krastā un klausījās lidmašīnas. Kad cilvēki dzirdēja dūkoņu, tad telegrafēja savām karaspēka daļām, un tās ieņēma pozīcijas. Nosaukums I can hear it bija atsauce uz to, ka viņi klausījās, vai ienaidnieks nāk vai nenāk, bet liriskā daļa bija – ka vienam cilvēkam otrs ir jūrā – toreiz nebija ne e-pasta, ne saziņas –, viņš gaida otru pārrodamies mājās, un viņam šķiet, ka viņš ir sadzirdējis šī cilvēka atgriešanos, ka kuģis ar mīļoto cilvēku nāk, un viņš viņu sagaidīs. Taisot šo darbu, skatījos militāro kuģu un tehnikas toņus. Pelēkzilais bija tonis, ko šīs valstis izmantoja savā militārajā ekipējumā.
Jā, šī vēstījuma divdabība ir viena no skaistākajām jūsu darbu iezīmēm. Milzīgās klausules var uztvert gan kā kara tehniku, gan vēl vairāk – kā patafona taures. Rodas sajūta, ka sievietes skulptūra belle époque kleitā tūlīt sagaidīs savu mīļoto un abi dejos jūras krastā.
Jā, mēģināju salikt kopā šīs divas lietas, ka ir patafona taures vizuālais tēls un liriskā līnija. Zinot vietu, kontekstu un vēsturi, ka blakus vēl stāv lielgabali un cementa nocietinājumi, var nolasīt arī otro līniju.
Šobrīd piedzīvojam, ka ikdienas dzīves notikumi var kļūt nesalīdzināmi stiprāki par jebkuru mākslas vēstījumu. Ļvivas centrā notika sociālā akcija Kara cena – laukumā tika izvietoti 109 bērnu ratiņi, pieminot karā nogalinātos bērnus. Šobrīd jau skaits ir lielāks… Kā jūs varat turpināt savu mākslinieka darbu pēc šādas instalācijas? Kādas ir jūsu pārdomas, ko vēlaties darīt ar savu mākslu – izaicināt, urdīt vai mierināt, dziedināt? Vai – visu kopā?
Manu izstādi atklāja 18. martā. Karš sākās februāra beigās. Tobrīd ar izstādi biju finiša taisnē. Lielākā daļa darbu bija izdarīta, bija jāpieslīpē un jāsaliek īstie punkti un komati. Karš, protams, izsita no normālā ikdienas darba. Nespēju vispār pastrādāt. Mums visiem bija šoks. Bija grūti. Tu taisi savam cilvēkam pirkstiņus un pucē pēdiņas, tajā pašā laikā fonā skan ziņas, un nevari saslēgt kopā. No otras puses – sapratu, ka tas ir vienīgais, ko šajā brīdī normāli un loģiski spēju darīt. Kā fiziska persona varu ziedot, bet kā domājošam cilvēkam man laikam ir pienākums darīt to, ko es daru, – taisīt mākslu un ar to parādīt, ka mēs esam cilvēki.
Cīkstoņu vārdi ir īstie, dokumentālie?
Jā, cirka publika bija izdomājusi viņiem iesaukas – Melnais Karuzo, Poliglots, Dzelzskaralis vai Mazrunīgais Milzis.
Samulsināja Mīlīgais Putnukopis.
Tas ir viens no iemesliem, kāpēc izmantoju programmiņas. Milzīgs divmetrīgs tēviņš, kurš plēš kopā savu pretinieku, bet līdzās ir uzrakstīts, ka brīvajā laikā viņš nodarbojas ar putnkopību, mīl zvēriņus vai ir labs tenors. Par vienu no Latvijas čempioniem Jāni Leskinoviču, kurš iesaukts par Lielo Jāni, bija rakstīts: tiklīdz kā viņš pēc saviem cīņu turnīriem ierodas Latvijā, pirmā lieta ir aiziet uz Centrāltirgu un nopirkt dārzeņus. Un tas rakstīts cirka programmā kā speciāla iezīme.
Un nevis uz gaļas paviljonu, kā pēc mūsu stereotipiem gribētos domāt.
Jā, tas ir tas jocīgais. Par vienu no viņiem rakstīts, ka viņš runā deviņās valodās. Kad tu skaties, kā viņš cīnās, tev, protams, tas nenāk prātā.
2017. gadā jūs saņēmāt balvu Gulbenes novada gods. Par kādiem nopelniem tas bija?
To man piešķīra par darbu Manai dzimtenei. Tas bija ilgs projekts, kurā pētīju pamestās mājas, fotografēju un dokumentēju. Nu jau traktori ir pārgājuši pāri, tās ir nojauktas, un palikusi tikai aramzeme. Tā ir ļoti izplatīta tendence. Toreiz šis darbs bija gan Purvīša balvas finālistu izstādē, gan ceļoja uz Valmieru, Rēzekni un Gulbeni. Tas aizskāra vietējo novada iedzīvotāju stīgas. Daudzi cilvēki atpazina savas senču mājas, kuras aizaug un sagrūst. Vienlaikus man bija gaišā līnija, ka pieturā stāv bērni košās jakās. Mājas sabrūk, bet tomēr ir kaut kāda dzīvība – krāsaini bērni oranžā skolas autobusā brauc uz skolu. Tas svaru kausos bija otrā pusē. Toreiz izstādei bija tik liela rezonanse, ka šī Gulbenes novada mazā vietiņa tika uzlikta uz lielās kartes. Tas laikam bija spilgtākais notikums, kas novadā toreiz gadā bija noticis. Sagadīšanās pēc šajā gadā Gulbenes novadā iedzīvotāji bija izdomājuši novadniekiem veidot goda vai slavas aleju kā Holivudā. Viņi uzrunāja mani, vai es varu izdomāt, kā to risināt. Teicu, ka nevajag mums nekādas goda alejas un atspiestas plaukstas, nevajag mums kokus ar dižo cilvēku lapiņām un ka mēģināšu kaut ko izdomāt. Man ienāca prātā ideja, ka centrālajā laukumā varētu izveidot milzīgu grāmatplauktu. Katrs šī novada dižais cilvēks ir viena grāmata grāmatu plauktā. Bija tikai viens noteikums – nevienu grāmatu neņemam ārā, liekam tikai klāt. Šis projekts ļoti izdevās. Goda bibliotēkā katru gadu tiek liktas klāt četras piecas grāmatas. Man diezgan bieži zvana no vietējās novada avīzes Dzirkstele un jautā, ko es domāju par dažādām sadzīves lietām. Tad stāstu, kā es redzu. Ceru, ka no veselīga skatpunkta un mazliet noskaņojumu ietekmēju.
Vai jums pašam ir dzimtas mājas šajā novadā?
Jā, man ir dzimtas mājas Druvienas pagastā. Mans uzvārds ar to vietu ir saistīts jau vairāk nekā 200 gadu. Man bija izšķiršanās brīdis, kad atbraucu no studijām Amerikā, vajadzēja kā māksliniekam kaut kur nobāzēties. Sapratu, ka man ir daudz izdevīgāk nevis īrēt telpas Rīgā un būt visu laiku Rīgā kā pilsētniekam, bet attīstīt darbnīcu dzimtas mājās. Tur es varu trokšņot jebkurā diennakts laikā. Tur es varu ārdīties, un mani neviens netraucē. Tur ir arī vieta, kur glabāt darbus. Tas neapšaubāmi ir atstājis milzīgu ietekmi uz visu radošo darbību. Pusi nedēļas esmu Rīgā un pusi – laukos. Ir viena lieta, kas mani joprojām pārsteidz tā, ka mute vaļā. Bieži, kad esmu noņēmies un nomalies pa Rīgu, vakarā ielecu mašīnā, man ir divu stundu brauciens, iebraucu pagalmā, atveru mašīnas durvis, un ir pilnīgi melna debess un zvaigznes virs galvas. Un tas ir tik jocīgi… Kad ieraugu tās zvaigznes un Piena Ceļu, ir tāds apstulbums, ka stāvu pie mašīnas, skatos un neeju iekšā mājās.
Kādu nospiedumu jūsos ir atstājušas studijas Montānas Universitātē? Vai nebija tolaik domas palikt Amerikā?
Tajā laikā es mācījos Mākslas akadēmijā, un mēs par mākslas kritiku un komunikāciju daudz nerunājām. Tad, kad aizbraucu uz Ameriku, man uzreiz uzklupa pasniedzējs – kas tas ir, ko tu dari? Kam tas ir vajadzīgs? Kam tas ir domāts? Kāpēc pasaulei jāskatās uz tavu darbu? Tas mani no sākuma tā izsita no sliedēm, ka es vienkārši nesapratu, ko iesākt. Biju pieradis, ka mani darbi runā paši par sevi. Pasniedzējs konfrontēja, lai mākslinieks varbūt nonāktu pie domas, ka viņam nemaz nevajag to darīt. Kad es kaut ko izdomāju, uzreiz sev pavaicāju – vai pasaulei tas vispār ir vajadzīgs, vai ir vērts tam tērēt laiku. Ja spēju atbildēt uz šiem jautājumiem, tikai tad taisu savus objektus vai izstādi. Latvijā ļoti bieži mākslinieki nejautā sev, kāpēc šādām lietām vajadzētu eksistēt pasaulē un kāpēc vispār jātaisa kaut kas jauns. Kāpēc atgriezos? Nodzīvoju piecus gadus, un jau maģistrantūras otrajā pusē man kļuva skaidrs, ka esmu Eiropas cilvēks. Man likās, ka Latvijā man ir daudz brīvākas iespējas strādāt, jo zinu, ka varu atļauties lielu darbnīcu laukos, taisīt lielus darbus un izdarīt to, ko vēlos. Man šeit ir milzīgas iespējas.
Jūs kā frakcijas Par!/Progresīvie pārstāvis esat arī Rīgas domes deputāts un darbojaties Sociālo jautājumu un Pilsētas attīstības komitejā. Tā nav tipiska rīcība māksliniekiem. Pastāstiet, lūdzu, par saviem iemesliem un mērķiem.
Ļoti ilgi Rīgas domē valdīja Saskaņa un Nils Ušakovs. Toreiz, kad izlēmu piedalīties, bija brīdis, kad normāli eiropeiski liberāli spēki varēja nākt pie stūres un Rīgu iegriezt citā vektorā. Ir ļoti grūti ar saņemto mantojumu. Kultūras dzīvē nebija nekādas loģikas un koncepta. Nebija nekādu ideju, kā redzam Rīgu kā kultūras pilsētu. Rīgai nebija nekāda stila un vīzijas par kultūras attīstību. Tagad, kad sākam to visu darīt, saprotam, ka tas ir milzīgs un smags darbs. Varu izmantot savu lauku māju līdzību. Tu esi iebraucis vecā, pamestā lauku mājā un sāc ar to, ka ir jānomazgā logi…
…un beigtās mušas no palodzes jānotrauc.
Jā, visi šie darbiņi. To mēs tagad darām. Kaut vai šie pretrunīgi vērtētie plakāti Ziemassvētkos un 18. novembrī. Tas tomēr bija jauns un svaigs skatījums. Skatos uz politiku kā mākslinieks. Man kā māksliniekam ir ļoti interesanti redzēt, kā šīs sistēmas zobrati strādā, kā sadalās spēki un kas nosaka izvēli. Esmu diezgan drošs, ka nākamajos projektos un izstādēs zināšana, kā striķi raustās un kustas, savā veidā nāks ārā.
Esat runājis par to, ka Rīgā būtu nepieciešams izmantot vienotu dizaina kodu. Pastāstiet, lūdzu, ko īsti ar to saprotat.
Vienotais dizaina kods ir elementu kopums, kas visas pilsētas vizuālo tēlu ietur vienotā stilā. Līdz šim, ja taisīja krēsliņus, pieturvietas vai atkritumu urnas, bija vienkārši iepirkums, un, ko iepirka, to arī uzstādīja. Pašlaik notiek nopietns darbs pie vienota dizaina vadlīnijām. Ir speciāls katalogs, un visi pasūtījumi būs saskaņoti noteiktā krāsu kodā un stilā.
Laba ziņa. KDi galvenais redaktors Jegors Jerohomovičs lūdza apvaicāties arī par vecmodīgajām betona miskastēm pieturās, kas ir pārbāztas jau dienas pirmajā pusē. Vai varam sagaidīt kādu labāku risinājumu?
Tas ir lielisks jautājums, jo tieši ar miskastēm un atkritumu urnām esmu pavadījis jau nez cik stundu, rokoties un meklējot, kā tas būtu sakārtojams. Kaut arī esmu dizainers un varētu piedāvāt idejas, kādām šīm miskastēm vajadzētu būt, man kā deputātam to tomēr nevajadzētu darīt. Man vajadzētu radīt sistēmu, kas darbojas, un tā pati piedāvātu labas miskastes. Tas ir grūtākais un sarežģītākais ceļš. Šo cīņu mēs veicam.
Daugavpils 2027 komandas rīkotajā lekcijā Jaunais Eiropas Bauhaus un mūsu padomju mantojums pilsētvides pētnieks Mārtiņš Eņģelis ieskicēja, kā redz laikmetīgu Rīgas attīstību, proti, ir jāattīsta nomales, vietējās iedzīvotāju komūnas, lai viss nenotiktu centrā un cilvēks visu, kas viņam ir nepieciešams, varētu piedzīvot savā dzīvesvietā vai 20 minūšu gājiena rādiusā. Kā jūs modelējat ideālo Rīgu tuvākajās desmitgadēs?
Eņģelim ir jāpiekrīt. Ilgi ir bijis tā – ja notiek Staro Rīga, visi lec iekšā tramvajā un brauc uz Vērmanes dārzu un bulvāru loku. Viss, kas ir labs un skaists, vienmēr ir bijis pašā centrā. Piekrītu, ka labā pilsētā vajadzētu būt tā, ka sasniedz prieku un gandarījumu 20 minūšu gājienā. Tu izej ārā, un tev ir sava Staro Rīga un savi mazie kultūrsvētki, vai tā ir Teika vai Berģi. Lai cilvēkiem būtu sava identitāte un viņi turētos pie tā. Lai nav tā, ka ir izgaismots centrs un tad – guļamrajoni un nomales, kur neviens īsti negrib ieklīst. Mēs jau zinām, ka Āgenskalnā ir Kalnciema ielas tirdziņš, ir dažādas vietas, kas veidojas. Esmu pārliecināts, ka tas ir viens no instrumentiem, kas cilvēkus varētu ieinteresēt pilsētā, lai viņi ietu nevis uz kaut kādu vietu, kur ir uzbūvēta tikai māja, bet uz vietu, kur kūsā kultūras dzīve.
Vai jūs sevi saucat par rīdzinieku vai gulbenieti? Kā izjūtat savu identitāti?
Lauku mājas sajūta manī laikam ir spēcīgāka. Dubļaini zābaki man kājās laikam ir biežāk nekā smalkas kurpes. Ir jāņem vērā pēdējo divu gadu specifika, ka liela daļa dzīves ir bijusi attālināta un nebija nekādas vajadzības būt Rīgā. Daļa no Rīgas domes deputātiem Vecrīgā nebija bijuši vispār, visas sēdes notika attālināti.
Vai jums ar pārējo mākslas pasauli turpinās sakari? Vai tos arī ir ietekmējusi pandēmijas piespiedu izolācija?
Pandēmijas laikā daudzi iesāktie projekti pārtrūka. Man ir sajūta, ka ar šo izstādi esmu pamodies un atgādinājis – šeit es esmu. Izskatās, ka kontakti atkal sāk atdzīvoties. Tas bija jocīgs pārrāvuma brīdis.
Pirmspandēmijas laikā es to vien darīju, kā braukāju pa dažādām izstādēm un rezidencēm, malos pa Eiropu. Vienā brīdī pandēmijas dēļ tas tika kā ar nazi nocirsts. Ir pavasara sajūta, ka atkal asniņi lien ārā.