Pārcelties no ASV uz Latviju man bija nopietns lēmums, bet tagad šeit jūtos kā mājās, pateicoties visiem, kuri man ir palīdzējuši šajos divos Rīgā pavadītajos gados, – saka amerikāņu pianists Roberts Fleics, kuram trešdien, 11. janvārī, tika pasniegta Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) un LMT Gada balva 2022 jaunajam mūziķim. Apbalvošanas ceremonija vienlaikus bija JVLMA 103. dzimšanas dienas koncerts, kurā uzstājās arī Roberts Fleics. Viņš atskaņoja Johana Sebastiāna Baha, Unsukas Činas, Gundegas Šmites, Pētera Vaska un sava dzīvesbiedra Krista Auznieka kompozīcijas.
ASV dzimušais Roberts Fleics klavierspēli sācis apgūt četru gadu vecumā pie sava tēva. Vēlāk absolvējis gan bakalaura, gan maģistra studijas Ņujorkas Džuljarda skolā. Pianists, kuram novembrī apritēja 30 gadu, ir koncertējis daudzviet pasaulē. 2021. gada oktobrī viņš debitēja slavenajā Kārnegija zālē Ņujorkā.
"Man ir liels gods saņemt šo balvu. Jūtos īpaši pateicīgs savam profesoram Jurim Žvikovam, profesorēm Maijai Sīpolai, Diānai Zandbergai un komponistam Jānim Petraškevičam, no kuriem daudz esmu iemācījies," saka Roberts Fleics, raiti sarunājoties latviešu valodā. Viņa sasniegumi ir novērtēti arī ar Džona Keidža balvu Halberštatē, apbalvojumu Pro Musicis un citām starptautiska mēroga godalgām.
Roberta Fleica aktīvo darbību nevar nepamanīt arī Latvijas mūzikas apritē. It īpaši, ja interesējaties par jauno mūziku. "Lūdzu, nāc, sēdi tuvumā, un mēs apsolām, ka dzirdēsi kaut ko ļoti interesantu," teikts Ģertrūdes teātra paziņojumā sociālajos tīklos par nākamo Roberta Fleica koncertu Sēdi tuvāk 27. janvārī. Roberts uzstāsies kopā ar somu komponisti Matildu Sepeli. "Viņa pirms dažiem gadiem mācījās Rīgā, un es ļoti gaidu mūsu atkaltikšanos. Būs aizraujoša performatīvā māksla un klavieru solo," Roberts Fleics stāsta par programmu, kurā skanēs Rīta Mažuļa, Meikes Nasas, Einojuhani Rautavāras, Valentīna Silvestrova, Lauri Suponena un citu autoru mūzika, kā arī Roberta un Matildas "kompozicionālās palaidnības".
Pastāstiet, no kādas sakņu sistēmas nākat?
Esmu no Floridas. 2022. gada nogalē biju tur aizbraucis svinēt Ziemassvētkus un gadumiju kopā ar vecākiem, māsu un abiem brāļiem. Bija ļoti sirsnīgi un silti. Mums ir ļoti muzikāla ģimene. Mans tētis pianists Patriks Fleics bija arī mans pirmais skolotājs. Mamma Teresa de Sousa-Fleica ir dziedātāja, māsa Klēra nodarbojas ar teātri. Mans brālis Karls ir džeza pianists, otrs brālis Deniss spēlē čellu. Man jau kopš agras bērnības bija daudz virzienu, par kuriem domāt. Tētis daudz strādā teātrī un muzikālajā teātrī, kā arī spēlē klasisko mūziku. Tas man šķita visinteresantāk. Pēc tēva man ir bijuši ļoti interesanti skolotāji, kuri mani iedvesmojuši klasiskās mūzikas ceļā.
Kāpēc ar pasaulslavenās Ņujorkas Džuljarda skolas maģistra diplomu kabatā iestājāties maģistrantūrā vēlreiz – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā?
Tas laikam izklausās mazliet dīvaini, bet pēc maģistra studijām Džuljarda skolā es nebiju skolojies četrus gadus un domāju, ka neesmu gatavs doktorantūrai. Izvēlējos maģistrantūru, jo vienkārši gribēju saprast, kā ir studēt Latvijā Eiropas mūzikas izglītības sistēmā.
Un kā ir? Vai tas ļoti atšķiras no jūsu pieredzes dzimtajās ASV?
Džuljarda skolā daudz laika pavadīju, klausoties lekciju kursus. Tas bija interesanti, jo mums bija ļoti labi profesori un ļoti labi studiju kursi. Šeit Rīgā ir vairāk brīvības. Šogad man ir jāraksta maģistra darbs. Tas ir jādara latviešu valodā, un tas ir nopietns uzdevums. Visam ir jābūt gatavam jau ļoti drīz. Džuljarda skolā bija daudz ko darīt, bet nebija jāraksta maģistra darbs. Rakstījām tikai dažus kārtējos kursa darbus.
Man patīk brīvība un atvērtība Latvijas Mūzikas akadēmijā. Ir grūti, bet es varu izpētīt to, ko pats gribu. Tas ir ļoti labi šajā dzīves periodā. Šis ir jau otrais studiju gads Rīgā. Pagājušajā gadā vēl bija kovida pandēmija, tāpēc mācības notika attālināti. Tas bija sarežģīti, jo biju tikko pārcēlies uz Latviju un daudz laika pavadīju mājās. Būtu daudz labāk, ja būtu iespēja sēdēt nodarbībās kopā ar citiem mūziķiem un sarunāties ar viņiem. Praktiskajām nodarbībām jēga ir tikai klātienē, taču akadēmiskajos kursos pat bija labi, ka biju pie datora, jo tādējādi varēju uzreiz meklēt un noskaidrot vārdus, kurus vēl nezināju latviešu valodā. Savus kursabiedrus gan ilgu laiku redzēju tikai datora ekrānā, mazajos kvadrātiņos, jo 2021./2022. studiju gadā klātienē notika tikai kādas četras lekcijas. Komunicēju nevis akadēmijā, bet ārpus studijām ar cilvēkiem, kurus iepazinu koncertos un citur Rīgas muzikālajā vidē.
Kur Rīgā ir jūsu iemīļotākā vide?
Es te vispār jūtos ļoti labi. Esmu šeit sastapis jau tik daudz lielisku mūziķu. Viņi ir ļoti interesanti un silti, man ļoti patīk ar viņiem runāt. Latvijā ir spoži pianisti, piemēram, Reinis Zariņš un Agnese Egliņa, un tas ir iespaidīgi, ka varu redzēt un dzirdēt, ko viņi dara. Ar Rihardu Plešanovu plānojam kopā koncertu klavierduetā. Esmu nonācis arī festivāla Sansusī un tā dibinātāja dziedātāja Armanda Siliņa sabiedrībā. Vasarā pats uzstājos šajā festivālā. Tas ir jauki, jo sadarbība ar komponistiem un laikmetīgās mūzikas atskaņošana ir tas, kas mani interesē visvairāk. Iespaidīga ir arī jūsu teātra pasaule. Rīgā esmu redzējis aizraujošas izrādes. Mani interesē eksperimentālais teātris, un Rīgā šī pasaule ir plaša un interesanta.
Kas ir vislielākais, spilgtākais atklājums?
Ģertrūdes ielas teātris. Esmu tur redzējis ļoti labas izrādes. Pārvācoties uz Rīgu, negaidīju, ka varēšu šeit baudīt tik interesantus teātra darbus. Tas man ir vislielākais atklājums. Savukārt kopumā mani pārsteidza tas, cik daudzveidīga ir Rīgas mūzikas dzīve. Rīga ir salīdzinoši maza pilsēta, bet tajā ir daudz ko redzēt un dzirdēt.
Nebijāties piedalīties arī pianistu "kautiņā", ko pērnvasar vēroju Tallinas ielas kvartālā.
Tā bija skaista pieredze. "Kautiņš" arī man bija liels pārsteigums un spilgts atklājums, un man ārkārtīgi patika viss, ko es tur redzēju. Noskatījos arī dažus "kautiņus", kuros biju tikai publikā. Tas bija foršs, radošs koncerts un lieliska ideja. Vienmēr ir interesanti dzirdēt, kā mūziķi runā un komunicē ar publiku. Bija brīnišķīgi, ka bija tik daudz klausītāju, īpaši, ka bija tik daudz jauniešu un tik brīva gaisotne. Augustā spēlēju koncertiņu festivālā Sansusī, un arī tur bija pārsteidzoši daudz publikas un laba enerģija. Varēja just, ka visi patiešām grib klausīties to dīvaino jauno mūziku.
Par ko rakstāt maģistra darbu?
Par trim mikrotonāliem klavieru skaņdarbiem, kuru autores ir no Baltijas valstīm – latviete Santa Ratniece, igauniete Līsa Hirša un lietuviete Justina Repečkaite. Viņu darbi ir atšķirīgi, taču visos ir izmantoti mikrotonālie elementi. Ir ļoti sarežģīti komponēt mikrotonālo mūziku klavierēm, jo mikrotonalitāte paredz tik smalku dalījumu, kādu klavieru klasiskais skaņojums neparedz. Man patīk šie skaņdarbi, tāpēc gribēju par tiem rakstīt. Maģistra darbā rakstu arī par XX gadsimta mikrotonālās mūzikas vēsturi klavierēm.
Vai tām ir jābūt īpaši pielāgotām vai speciāli konstruētām klavierēm?
Visi trīs skaņdarbi, par kuriem rakstu, ir paredzēti spēlēšanai uz parastajām klavierēm. Šos opusus var iekļaut jebkurā koncertā starp citiem darbiem, jo pirms atskaņojuma klavieres ir tikai mazliet jāsagatavo. Protams, vēsturiski ir bijušas arī īpaši konstruētas klavieres un sarežģītas pārskaņošanas. XX gadsimta sākumā tika komponēti ļoti interesanti, skaisti darbi īpašām klavierēm ar divām klaviatūrām, taču tos gandrīz nav iespējams atskaņot publiskos koncertos, jo ir nepieciešams šis unikālais instruments. Santas Ratnieces, Līsas Hiršas un Justinas Repečkaites darbi ir praktiskāki. Es arī pats tos spēlēju, jo man patīk pētīt jaunus darbus un es jau pirms pārcelšanās no ASV pazinu šīs komponistes. Augustā festivālā Sansusī nospēlēju Līsas Hiršas darbu un jau senāk Latvijas Nacionālajā bibliotēkā esmu atskaņojis Santas Ratnieces kompozīciju. Justinas Repečkaites mūziku Latvijā vēl neesmu spēlējis un ar pašu komponisti esmu sazinājies tikai internetā.
Man patīk sadarboties ar komponistiem. Jau ir diezgan daudz darbu, kas ir sacerēti speciāli man. Visvairāk to ir darījuši amerikāņu komponisti. Esmu sadraudzējies ar amerikāņu komponisti Džūliju Zū. Viņa dzīvo Kalifornijā un Parīzē un pašlaik raksta stundu ilgu darbu, kuru ceru pirmatskaņot šā gada augustā festivālā Sansusī. Strādājam tikai internetā, un ir ļoti produktīvi, ka varam sazināties Zoom un pārsūtīt materiālus. Jaundarbs top klavierēm solo, bet tajā ir paredzēta arī teatrāla performance un videoprojekcijas. Performances māksla ir virziens, kas mani interesē.
Cik pūļu jums prasīja latviešu valodas apgūšana?
Tas bija ilgs process. Tagad, kad esmu atgriezies pēc divām Floridā pavadītajām nedēļām, jūtu, ka atkal ir grūtāk izteikties latviešu valodā. Es to mācījos četrus gadus. Man bija labi skolotāji un regulāras latviešu valodas nodarbības internetā. Ņujorkā mācījos pie ļoti labas skolotājas, un tieši tajā periodā manas zināšanas uzlabojās visstraujāk un vispamatīgāk. Tālāk jau praktizējos Latvijā, sarunājoties ar draugiem un ieklausoties vidē. Palīdzēja arī latviešu valodā pavadītās mācību stundas Mūzikas akadēmijā.
Man patīk mācīties valodas, tas ir mans vaļasprieks. Esmu diezgan daudz tās mācījies individuāli, sākumā izmantojot dažādas lietotnes un resursus internetā, bet, lai iedziļinātos nopietnāk, meklēju skolotāju. Runāšana ir visgrūtākā. Ir svarīgi sarunāties ar kādu citu cilvēku, kļūdīties un nemitīgi labot kļūdas.
Kurās valodās varat sarunāties?
Diezgan brīvi runāju spāņu un portugāļu valodā. Esmu mācījies vācu valodu, bet esmu to mazliet piemirsis. Nesen sāku mācīties somu valodu, bet virzos uz priekšu ļoti lēni un vēl nevaru tajā runāt.
Vai esat ievērojis, ka Latvijā daļa iedzīvotāju vienā mierā iztiek bez latviešu valodas un sagaida, ka visi ar viņiem komunicēs krievu valodā?
Ir svarīgi apgūt tās zemes valodu, kurā dzīvoju. Ja dzīvoju Latvijā, man ir vismaz jāmēģina mācīties un runāt valsts valodā. Saprotu, ka dažiem cilvēkiem ir grūtības ar valodu apgūšanu, taču ir jāmācās un jāmēģina, cik vien tas iespējams. Arī ASV, īpaši Ņujorkā, ir rajoni, kuros galvenokārt runā tikai spāņu vai ķīniešu valodā un angļu valoda nav nepieciešama, taču angļu valoda nav apdraudēta, jo tā ir viena no lielajām valodām. Latvija ir maza zeme, un ir ļoti svarīgi saglabāt, sargāt un kopt latviešu valodu. Ir svarīgi, ka cilvēki to mācās un lieto.
Kas jūs piesaista vai pārsteidz latviešu valodas skanējumā un uzbūvē?
Kad to pirmoreiz dzirdēju, man šķita, ka latviešu valoda izklausās ļoti sena, ļoti nopietna, leģendāra. Pārsteidzoši, ka tagad visērtāk jūtos tieši latviešu valodā, protams, pēc dzimtās angļu valodas. Visas deklinācijas, vārdi un teikumu uzbūve ļoti atšķiras no angļu valodas, bet man patika šis izaicinājums. Es arvien dziļāk sev atklāju latviešu valodas skaistumu. Uzlabojot savu valodas zināšanu līmeni, es jau varu saprast un baudīt dzeju un literatūru, uztvert jokus. Ir tik interesanti sajust, ka valoda atveras vēl un vēl. Sasniegt šo līmeni nebija viegli, tas prasīja laiku. Tagad domāju – varbūt tikai pēc pieciem sešiem gadiem varēšu kaut ko saprast arī somu valodā.
Vai bijāt pārsteigts, uzzinot, ka jums piešķirta Latvijas Mūzikas akadēmijas Gada balva?
Biju ļoti pārsteigts un priecīgs. Pārcelšanās uz Latviju man bija nozīmīgs lēmums, kas nesa lielas pārmaiņas dzīvē. Balvas pasniegšanas ceremonijā un koncertā gribēju spēlēt darbus, kas pārstāv manas intereses. Es pārcēlos uz Latviju, lai iepazītu latviešu klaviermūziku, un man tā patīk.
Jūs esat jau trešais man zināmais jaunais amerikāņu skatuves mākslinieks – līdzās diriģentam Kristoferam Volšam-Sinkam un baletdejotājam Eidenam Viljamam Konefrijam –, kurš ir pārcēlies uz Latviju.
Par Kristoferu Volšu un viņa Rīgas projektu kori esmu jau daudz dzirdējis un domāju, ka mums kaut kad būtu jātiekas.
Kāpēc devāties šurp, nevis mudinājāt savu dzīvesbiedru komponistu Kristu Auznieku palikt ASV, kur orķestri jau ir atskaņojuši viņa pirmos simfoniskos darbus un Jeila Universitātē viņš ir ieguvis doktora grādu?
Iespējams, tas bija pandēmijas laika trakums. Pandēmijas laikā beidzot pārdomājis visu savu dzīvi un to, ko līdz šim biju darījis Ņujorkā, sapratu, ka ir pienācis laiks kaut kam jaunam. Izlēmām – brauksim uz Latviju un redzēsim, kas tur notiks. Tas bija neparasts lēmums, kas izrādījās pareizs. Man patīk dzīvot Rīgā, tikai diemžēl nezinu, cik ilgi te varēsim palikt. Mēs ar Kristu apprecējāmies, trīs gadus nodzīvojām Ņujorkā un pārcēlāmies uz Rīgu. Tagad mana pirmā izvēle būtu palikt Latvijā, bet, kad beigsies manas studijas Mūzikas akadēmijā, beigsies arī manas uzturēšanās atļaujas termiņš. Tas notiks 2024. gada janvārī. Tas ir bēdīgi, jo vēlos šeit palikt. Ceru, ka atradīšu risinājumu. Neesmu vēl pietiekami ilgi dzīvojis Latvijā, lai pieteiktos pilsonībai, turklāt studenta uzturēšanās atļauja katru studiju gadu ieskaita tikai kā pusgadu. Tikai tad, ja es atrastu pastāvīgu darbu, gadu skaitīšana atbilstu realitātei.
Paradoksāli, ka koncertdebiju slavenajā Ņujorkas Kārnegija zālē piedzīvojāt tad, kad jau dzīvojāt Rīgā.
Tas bija smieklīgi, jo pirms tam es vienmēr biju domājis, ka Kārnegija zāle ir tikai tiem mūziķiem, kuri nedzīvo Ņujorkā, – kuri atbrauc no tālienes, lai uzstātos šajā zālē. Arī mana debija šajā zālē notika tad, kad jau biju aizbraucis no Ņujorkas. Starp citu, Ņujorkā esmu nodzīvojis divpadsmit gadu. Diezgan ilgi.
Vai esat atklājis sev Latvijai raksturīgo arī sadzīves un tradīciju aspektā?
Man garšo gandrīz visi latviešu ēdieni. Garšo pelēkie zirņi un rupjmaize. Mums Amerikā tādas nav, tagad Latvijā katru dienu brokastīs ēdu rupjmaizi. Īpašs atklājums man ir sēnes. Amerikā sēnes mani neinteresēja un gandrīz tās neēdu. Latvijā sēnes ir ļoti garšīgas un sēņu ēdieni ir izcili.
Vai esat pamēģinājis sēņot?
Neesmu diez cik veiksmīgs sēņotājs, bet esmu to jau darījis. Biju pārsteigts, ka latvieši tik daudz zina par sēnēm un tās pazīst. Esmu svinējis Jāņus, un man patīk, ka tradīcijas Latvijā pārsvarā ir saistītas ar dabu – mežu, laukiem un pļavām.
Kā jums šeit pietrūkst?
Meksikāņu ēdiena. Arī Amerikā ir grūti atrast labu meksikāņu ēdienu, taču Floridā un Ņujorkā ir ļoti labi meksikāņu restorāni un veikali, kuros var nopirkt meksikāņu pārtikas produktus. Floridā vienmēr ir karsts, un man patīk dzert leduskafiju, savukārt Eiropā leduskafija nav tik populāra un nav tik garšīga. Vēl, protams, man pietrūkst ģimenes un draugu, kuri dzīvo Amerikā.
Vai arī nākotnē sevi redzat kā ceļojošu brīvmākslinieku?
Līdz šim esmu bijis ļoti aizņemts, ir bijis tik daudz koncertu, ka zinu tikai, kas notiks pēc sešiem mēnešiem. Tagad iekšēji esmu gatavs stabilitātei, bet, kā to sasniegt, – neesmu pārliecināts. Es priecātos darīt pedagoģisku darbu, strādāt ar studentiem, vienlaikus turpinot koncertēt.
Februārī uzstāšos Aļaskā kopā ar dziedātāju Rianonu Gevinu. Turpinu sadarbību ar igauņu klarnetistu, Igaunijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķi Tāvi Orro, ar kuru 2021. gadā iepazinos Ensemble Modern laikmetīgās mūzikas meistarkursos Mērsburgā Vācijā. Pērn novembrī kopā uzstājāmies Tallinā un Rīgā, kā arī ieguvām 3. vietu starptautiskajā Marčello Pontillo konkursā Florencē. Pašlaik gatavojam programmu koncertam pavasarī Tallinā. Es sadarbojos ar amerikāņu komponistu Stīvenu Vebu, kurš pašlaik dzīvo Somijā. Veidojam jaundarbu, kura pirmizrāde plānota festivālā Optižūns jūlijā. Skanēs solo klavieres, bet būs arī teātra un performances elementi.
Man patīk, ka viss ir tik tuvu, un ir jauki, ka, dzīvojot Rīgā, var sadarboties ar citu valstu izpildītājiem un komponistiem. Protams, man patīk savās programmās iekļaut Krista Auznieka darbus. Rudenī tos spēlēšu solokoncertos Latvijā un Francijā.