Intervijas beigās Rīgas viesnīcas Grand Hotel Kempinski foajē Renē Fleminga paraksta man savus diskus. Pēkšņi viņa noliek malā pildspalvu un ar interesi sāk šķirstīt albuma Great Opera Scenes (1997) bukletu – šis ieskaņojums tapis kopā ar seru Džordžu Šolti un Londonas simfonisko orķestri. "Biju pavisam aizmirsusi par šo fotogrāfiju!" iesaucas Renē Fleminga, skatoties uz savu portretu. "Cik labi, ka jūs man atgādinājāt manas karjeras vēsturi," viņa piebilst ar skaistu smaidu un vieglām skumjām balsī. Un kas tā ir par vēsturi! Viņai – tāpat kā mums, klausītājiem, – ir svarīgi to neaizmirst, bet tas arī nav iespējams. Renē Fleminga ir pēdējā primadonna, kura savieno operas zelta laikmetu ar mūsdienām. Dziedātājas, kuras nonākušas slavas zenītā jau pēc viņas, ir pavisam citādas. Operzvaigznes vairs nekad nebūs tādas kā Renē Fleminga.
To varēja just amerikāņu dīvas priekšnesumā festivāla Rīga Jūrmala koncertā, kurā Renē Fleminga 28. augustā Dzintaru koncertzālē kopā ar Amsterdamas Karalisko Concertgebouw orķestri diriģenta Daniela Hārdinga vadībā izpildīja Olivjē Mesiāna ciklu Dzejoļi Mi. Balss, dziedāšanas kultūra, grācija, talants, gaumes izjūta, cildenums, visdziļākā cieņa pret mūziku, publiku un sevi – tas viss raksturo Renē Flemingu. Kad 2017. gada pavasarī Ņujorkas Metropoles operā viņa dziedāja feldmaršalieni Riharda Štrausa Rožu kavalierī, tika ziņots, ka ar šo partiju dīva atvadās no aktīvajām gaitām uz operskatuves un turpmāk sniegs koncertus un spēlēs muzikālajā teātrī.
Rīgā Renē Fleminga ieradās no Edinburgas festivāla, kurā 25. augustā izpildīja kamermūzikas programmu ar pianistu Hartmūtu Hellu. Tajā skanēja mūzika amplitūdā no Georga Frīdriha Hendeļa līdz dziesminiecei Džonijai Mičelai. Arī uz operskatuves Renē Fleminga ir dziedājusi visplašāko repertuāru – no baroka līdz laikmetīgajai mūzikai. Viņu ir interesējis džezs un Brodvejas mūzikli, savos albumos viņa ir interpretējusi Bjorkas, Muse un Arcade Fire dziesmas. Solistei ir izcila, bagātīga diskogrāfija.
8. oktobrī ierakstu kompānija Decca Classics laidīs klajā Renē Flemingas albumu Voice of Nature: The Anthropocene, kas radīts kopā ar kanādiešu pianistu Janiku Nezē-Segēnu (viņš ir Ņujorkas Metropoles operas muzikālais vadītājs). Jaunajā diskā dziedātāja pievēršas dabas skaistuma un trausluma, kā arī ekoloģijas tēmai – Renē Fleminga ir ieskaņojusi gan romantisma laikmeta dziesmas, gan speciāli viņas balsij sacerētos amerikāņu komponistu Niko Mjūlija un Kevina Putsa jaundarbus.
Covid-19 krīzes laikā Renē Fleminga ir izveidojusi tiešsaistes projektu Healing Breath, kurā kopā ar citiem vokālistiem iepazīstina ar dažādiem elpošanas vingrinājumiem, kas palīdz pārvarēt koronavīrusa un citu elpceļu slimību sekas. Viņa ir radījusi videociklu Music and Mind Live, kurā tiek pētīta mūzikas, neirozinātnes, veselības aprūpes un veselīga dzīvesveida mijiedarbība. Vairāk par šīm iniciatīvām var uzzināt Renē Flemingas mājaslapā.
Man ir bijusi iespēja jūs redzēt gan uz operas, gan uz koncertskatuves Eiropā un ASV. Es labi atceros sajūtu, ko allaž ir atstājušas jūsu uzstāšanās, – jūs dāvājat klausītājiem laimi. Vai skatuve arī jūs pašu dara laimīgu?
Man ir patīkami to dzirdēt. Jā, man ļoti patīk uzstāties, es mīlu to, ko daru. Manā karjerā ir bijuši arī sarežģīti periodi, dažas reizes esmu izjutusi pamatīgas bailes no skatuves. Mani ir piemeklējis lampu drudzis, un šādos gadījumos uzstāšanās ir biedējoša. Taču esmu pārvarējusi bailes, un kopš tā laika dziedāšana klausītāju priekšā man sniedz gandarījumu. Jūtos laimīga, ka varu turpināt un man ir izdevies atgriezties uz skatuves.
Mēdz gadīties, ka lampu drudzis kļūst par iemeslu, kura dēļ mākslinieki padodas un vairs nespēj uzstāties. Esmu tikusi galā ar grūtībām un kāpju uz skatuves ar prieku. Visvairāk mani iedvesmo kontakts ar klausītājiem, tāpēc esmu laimīga būt Latvijā – šī ir mana pirmā satikšanās ar vietējo publiku. Tā ir mana debija pie jums. Brīnišķīgi, vai ne?
Kad pēdējo reizi piedzīvojāt lampu drudzi?
Es par to stāstu savā grāmatā. Tas notika XXI gadsimta sākumā, nu jau pirms laba laika. Toreiz izjutu pārāk lielu spriedzi un spiedienu, dziedāju pārāk daudz jaunu lomu īsā laika periodā – tas bija apstākļu kopums.
Vai atceraties mirkļus, kad uz skatuves esat jutusies vislaimīgākā?
Nevaru izcelt šādus mirkļus, nekas tāds man neienāk prātā. Nav bijis tāda ideāla mirkļa. Drīzāk manas sajūtas ir saistītas ar lomām, kuras esmu izpildījusi. Noteiktos posmos esmu sapratusi, kuras partijas mīlu visvairāk un kurās varu izpausties vispilnīgāk. Man patīk doties turnejās, apceļot pasauli un satikties ar jaunu auditoriju. Es tik ļoti priecājos, ka atkal varu strādāt – šis ir mans pirmais brauciens uz Eiropu kopš pandēmijas sākuma.
Pieņemts uzskatīt – nav labi, ja cilvēka darbs kļūst par viņa dzīvi un nosaka visu dzīvē notiekošo. Vai jūsu profesijā ir iespējams izvairīties no šāda likteņa? Vislabākie mākslinieki uz skatuves atdod sevi visu. Kā var līdzsvarot dzīvi un darbu?
Man vajadzēja atrast šādu līdzsvaru, jo man ir divas meitas. Man bija jāpārliecinās, ka meitām nav šaubu – viņas ir mana galvenā prioritāte. Šī apziņa man palīdzēja strukturēt savu profesionālo dzīvi, plānot turnejas un viesizrādes. Zināju, ka man ir jāpavada pietiekami daudz laika mājās kopā ar saviem bērniem, tas man izdevās un bagātināja visu manu dzīvi. Protams, mūziķu dzīves stils un nepārtrauktā ceļošana apgrūtina līdzsvara meklējumus, bet mēs visi izjūtam kaisli pret to, ko darām.
Vai varat teikt, ka mūzika un uzstāšanās – tā ir visa jūsu dzīve?
Jā, bet pirmajā vietā ir mani bērni. Noteikti mūzika ir mana dzīve, un jūtos privileģēta, ka man ir iespēja darīt to, ko patiesi mīlu. Ne jau visiem tā ir. Vairākums cilvēku strādā, lai dzīvotu, bet mūziķi tomēr dzīvo, lai strādātu.
Jums ir apbrīnojami plašs repertuārs. Vai jūs varētu padalīties savas interpretācijas mākslas noslēpumos? Kā jums ir izdevies būt tik pārliecinošai un aizkustinošai nārai, feldmaršalienei, Dezdemonai un Tatjanai? Daudziem klausītājiem tieši jūsu interpretācija ir kļuvusi par kanonisku, jūs teicami dziedat ne tikai itāļu, franču, vācu un angļu, bet arī krievu un čehu valodā.
Pirmām kārtām vienmēr esmu centusies dziedāt lomas, kuras piestāv manai balsij un temperamentam. Viss pārējais ir cītīgs, laikietilpīgs darbs, kas ir saistīts ar valodu, raksturu, stilu. Tas mūs allaž uztur tonusā un neļauj garlaikoties, tieši tāpēc strādāt ir tik interesanti. Sākumā domāju par to, kas atbilst manam instrumentam, kas ir šis tēls, ko gatavojos atveidot, un kā es tajā jūtos. Dažreiz tēls ir pavisam tāls no manas būtības – piemēram, burve Alčīna. Taču spēlēt viņu bija neaprakstāma laime – Hendeļa mūzika ir dievišķa, un varones emocionālā motivācija ir absolūti skaidra.
Kura no atveidotajām varonēm ir vistuvākā jūsu raksturam?
Vienmēr esmu teikusi, ka Tatjana. Es arī jaunībā biju ļoti kautrīga, daudz sapņoju, visu laiku lasīju grāmatas, un tajā pašā laikā manī bija spēks, dedzīgums un neatlaidība, kas nospēlēja savu lomu manā tālākajā attīstībā, manī bija motivācija un vēlme daudz ko sasniegt šajā pasaulē.
Vai nožēlojat, ka jums nav iznācis nodziedāt kādu lomu?
Ja tikai man būtu cits balss tips! Ja tikai es būtu varējusi atveidot Tosku, Čo-Čo-sanu, Izoldi un Salomi – šīs varenās dramatiskās lomas! Protams, gribētos, lai es būtu bijusi spējīga izpildīt šīs partijas, taču manā balsī nekad nav bijis tām nepieciešamās tērauda pieskaņas un "muskuļu masas". Man ir cits skanējums, man ir liriskāka balss, kurai šīs lomas nepiestāv. Paldies Dievam, ka varēju izpausties Riharda Štrausa mūzikā! Es dievinu Štrausu.
Jums ir vēl kāda unikāla īpašība – esat slavena ar to, ka gandrīz nekad neesat atcēlusi savas plānotās uzstāšanās. Kā tas ir iespējams?!
Man ir liela atbildības sajūta pret publiku, kā arī koncertu un izrāžu rīkotājiem. Turklāt tagad pati darbojos abās pusēs. Esmu Vašingtonas Džona F. Kenedija Izpildītājmākslas centra un Čikāgas Liriskās operas konsultante un apzinos, cik daudz darba tiek ieguldīts pasākumu organizēšanā un viesmākslinieku uzņemšanā. Cenšos nevienam nesagādāt vilšanos. Visu vajag kārtīgi plānot, tas palīdz izvairīties no starpgadījumiem. Māksliniekiem ir jādomā, kādiem darbiem un lomām viņi piekrīt, vai viņi spēj izpildīt savas saistības un izdarīt apsolīto, vai viņi neuzņemas par daudz, vai šī ir pareizā vieta, kur dziedāt kādu partiju, vai tas iederas viņu grafikā, vai to vispār ir reāli paveikt. Ir jāapsver visi faktori un jāpieņem atbilstoši lēmumi.
Savā grāmatā The Inner Voice: The Making of a Singer jūs atklāti stāstāt par to, kas notika 1998. gadā Milānas Teatro alla Scala, kad dziedājāt titullomu Doniceti operā Lukrēcija Bordža, – jūs piedzīvojāt izsvilpšanu un stoiciski izturējāt šo pārbaudījumu. Kādu padomu jūs varat sniegt citiem māksliniekiem – kā tikt galā ar šādām situācijām un nesabrukt? Ko darīt, ja publika sāk ūjināt?
Visi mākslinieki saskaras ar grūtībām. Mēs tiekam publiski kritizēti katru reizi, kad kāpjam uz skatuves, tāda ir recenziju būtība. Māksliniekam ir jāpasargā sevi, jāuzaudzē biezāka āda un jābūt izturīgam. Esmu pārliecināta, ka atslēgas vārds ir "izturība". Jā, jūs piemeklēs vilšanās, jūsu jūtas tiks aizskartas un jums būs sāpīgi, ja tiksiet izsvilpts vai par jūsu sniegumu uzrakstīs negatīvu recenziju, bet, par spīti visam, jums ir jābūt pārliecībai, kas jūs esat, kāpēc jūs darāt savu darbu un kāpēc vēlaties turpināt. Ne visi jūs mīlēs, un ir jāsasniedz zināms briedums, lai to pieņemtu un lai nostiprinātos pārliecība par sevi, bet jums ir jābūt izturīgam, citādi jums neizdosies pieteikt sevi šajā profesijā.
Kādu iespaidu Covid-19 krīze atstās uz operas mākslu un koncertindustriju? Kā mainīsies klasiskās mūzikas pasaule?
Ceru, ka publika kaislīgi vēlēsies mūs atkal dzirdēt un atgriezīsies operteātros un koncertzālēs. Ceru, ka klausītāji novērtēs šo pieredzi vēl vairāk, jo pandēmijas apstākļos kļuva nepārprotami skaidrs, ka cilvēkiem ir nepieciešama spēcīga savstarpējā saikne un to nodrošina daudzveidīgas mākslas un radošuma izpausmes. Negribas domāt, ka kāds teiks – visu pandēmijas laiku esam nodzīvojuši bez kultūras un mākslas, tāpēc varam vairs netērēt tam naudu un pavadīsim laiku citādi. Ceru, ka tā nenotiks.
Vai mēs jūs vēl dzirdēsim uz operas skatuves?
Jā, Ņujorkas Metropoles opera jau ir paziņojusi, ka 2022. gada rudenī notiks komponista Kevina Putsa operas Stundas/The Hours pasaules pirmizrāde un es tajā dziedāšu. Man ir plāni Parīzes operā, bet pagaidām nevaru tos atklāt. Ceru, ka viss notiks. Drīzumā es būšu Parīzē un noskaidrošu, kad šis projekts tiks izziņots.
Vai jums pietrūkst operas skatuves, kopš 2017. gada maijā pēdējo reizi Metropoles operā dziedājāt Rožu kavalierī kopā ar Elīnu Garanču?
Jā un nē. Esmu gandarīta par visu, ko esmu paveikusi. Lai dziedātu operu, ir nepieciešams spēks. Tagad es atkal rūpīgi par to domāju – kas ir tas, ko vēlos darīt, kā es gribu pavadīt savu laiku un uz ko esmu spējīga. Ir vēl viena nianse – kad skatos apkārt un neredzu uz skatuves daudzus kolēģus, kurus labi pazīstu, tas arī ir signāls. Vēlos darīt tikai to, kas mani uzrunā. Kevins Putss komponē lomu Stundās speciāli man, tāpēc šis būs perfekts konteksts. Es vairs nedziedu klasisko operu, jo negribu atveidot jaunas meitenes – zināmā vecumā tam vairs nav jēgas. Dienu pirms ierašanās Latvijā es klausījos Ariadni Naksā Edinburgas festivālā, un man tik ļoti patika! Es ļoti ērti jutos skatītāju rindās un sapratu, ka man biežāk vajadzētu apmeklēt operu.
Vai pašas pieredze jums netraucē to baudīt? Vai nekļūstat pārāk kritiska pret visu, ko dzirdat?
Jā, mēs, profesionāļi, esam kritiski un analizējam to, ko dzirdam, tas notiek neapzināti, bet es tāpat varu baudīt priekšnesumu.
Uz skatuves vienmēr esat ļoti eleganta. Kādam ir jābūt ideālam koncerttērpam?
Tas ir lielisks jautājums. Kad uznāku uz skatuves, gribas, lai publika nodomātu: "Šī ir tik skaista kleita!" Mākslinieki tomēr gaida skatītāju reakciju. Tērpam ir jābūt viegli transportējamam. Koncertkleita var būt arī ļoti vienkārša un tik un tā skaista. Galvenais – kā es tajā jūtos un kā tā izskatās man mugurā. Man dzīvē ir ļoti paveicies, man tērpus ir darinājuši izcilākie modes mākslinieki – Vivjena Vestvuda, Džons Galjāno, Karls Lāgerfelds, Kristiāns Lakruā, Isejs Mijake, Oskars de la Renta un citi. Man ir liela kleitu kolekcija. Es nepazīstu nevienu citu dziedātāju, kurai būtu tikpat daudz augstās modes mākslinieku speciāli viņai radītu tērpu.
Vai jūs tos glabājat savās mājās?
Pagaidām jā. Pašlaik notiek pārrunas ar vienu tekstilmākslas muzeju, kuram plānoju nodot dažas kleitas. Cerams, tas tiks nokārtots šogad.
Jums ir bijis arī savs parfīms, ko tirgoja Ņujorkas Metropoles operas veikalā. Vai to joprojām var iegādāties?
Tagad šīs smaržas ir pieejamas internetā. Jūs tās varat atrast, ieguglējot nosaukumu La Voce. Tas ir ērti, ka tagad parfimēriju var tirgot internetā.
Kuras ir jūsu pašas iecienītākās smaržas?
Ziniet, es gandrīz nelietoju parfīmu. Vienmēr esmu līdzās dziedātājiem, un daudzi no viņiem ir ļoti jutīgi pret smaržām.
Šodien pastāstīju vienai kolēģei, ka es jūs intervēšu, un viņa teica, ka man noteikti ir jāuzdod jums šis jautājums: miljoniem sieviešu sapņo kļūt par dievieti, bet tas izdodas vien retajai, un jūs esat viena no tām. Kā to var panākt?
Cik mīļi! Nododiet sveicienus savai kolēģei, esmu viņai pateicīga par šiem vārdiem. Ko es varu teikt – tāda ir dīvas būtība. Dažreiz cilvēki nezina, ka vārds "dīva" nāk no operas pasaules. Sākotnēji par dīvu tika dēvēta franču aktrise Sāra Bernāra. Daudzi domā, ka dīvas ir popmūzikas dziedātājas un citas lielas personības.
Kā operdziedātāja var pacelties līdz dīvas statusam?
Tas viss ir skatītāju acīs un klausītāju ausīs. Jums man ir jāpasaka atbilde uz šo jautājumu. Es neko nemēģinu darīt speciāli, tas nav manā raksturā, es tikai cenšos dziedāt pēc iespējas labāk. Domāju, ka palīdz patiesums un sirsnīgums. Māksliniekam pret klausītājiem ir jābūt godīgam. Uznākot uz skatuves, ir jābūt dabiskam. To nevar iemācīt, tas katram māksliniekam ir jāatklāj pašam. Jāatrod ceļš uz autentiskumu.
Kuri ir jūsu iemīļotākie režisori, ar kuriem esat sadarbojusies?
Jauniestudējumu veidošanā visbiežāk esmu strādājusi ar Robertu Kārsenu. Es viņu apbrīnoju, viņš ir izglītots un erudīts. Roberts pārzina ne tikai pašas operas stāstu, ko iestudē, bet arī operas vēsturi, laikmetu un cilvēkus. Viņam ir izsmalcināta gaume. Esmu sadarbojusies ar daudziem spožiem režisoriem, bet, godīgi sakot, jauniestudējumu nemaz nav bijis tik daudz, turklāt, kad lielākajos teātros top repertuārā esošas izrādes atjaunojums, dziedātāji parasti strādā nevis ar režisoru, bet viņa asistentu.
2019. gada pavasarī Ņujorkā jūs kopā ar aktieri Benu Višovu spēlējāt britu režisores Keitijas Mičelas iestudētajā mūzikas un drāmas izrādē Trojas Norma Džīna Beikere. Kādi ir jūsu iespaidi par sadarbību ar Keitiju Mičelu?
Es viņu iemīlēju! Keitija runā valodā, kas man ir saistoša. Keitija pievērš uzmanību detaļām. Man šī izrāde bija izaicinājums, es biju uztraukusies, jo man tas bija kaut kas pilnīgi jauns. Es priecājos, ka režisore bija radījusi struktūru, kurā es varēju darboties. Viss bija detalizēti izstrādāts un pārdomāts, katra kustība, doma un darbība bija pierakstīta kā partitūrā, un es zināju, ka izrādes telpā varu justies droši.