Latvijā Džoisa Didonato dziedās pirmo reizi, viņa aicinās klausītājus savā Ēdenē jeb paradīzes dārzā. Koncertprogrammas pamatā ir 2022. gada sākumā iznākušais Džoisas Didonato soloalbums Eden, ko izdevusi kompānija Erato/Warner Classics. Ierakstā ir piedalījies Maksima Jemeļjaničeva diriģētais Itālijas orķestris Il Pomo d’Oro, kas specializējas baroka un klasicisma repertuārā. Šis diriģents un ansamblis muzicēs kopā ar Džoisu Didonato arī Latvijā. Pašreizējā programmas Eden Eiropas turnejas posmā mākslinieki sniedz koncertus vienpadsmit pilsētās, un pēc Dzintaru koncertzāles nākamā pieturvieta būs Milānas Teatro alla Scala.
Harmonijas dārzs
Džoisai Didonato nav ne intereses, ne radošas vajadzības veidot koncertu kā populārāko āriju izlasi, viņa kāpj uz skatuves ar citu mērķi. Pēdējos gados māksliniece iestudē tematiski vienotas teatralizētas programmas, kuru galvenais uzdevums ir harmonijas meklējumi. Projektā Eden dziedātāja pievēršas cilvēka attiecībām ar dabas pasauli – tas ietver ne tikai albumu un turneju, bet arī izglītojošu programmu. Katrā turnejas pilsētā Džoisa Didonato satiekas ar bērnu koru dziedātājiem, kurus pēc tam aicina pievienoties sev uz skatuves koncerta finālā.
Albuma Eden poētiskā programma aptver repertuāru – dziesmas, operu un oratoriju ārijas – no XVII līdz XXI gadsimtam. Pārstāvēto autoru vidū ir Džovanni Valentīni, Bjadžo Marīni, Frančesko Kavalli, Georgs Frīdrihs Hendelis, Kristofs Vilibalds Gluks, Jozefs Mislivečeks, Rihards Vāgners, Gustavs Mālers, Čārlzs Aivss, Ārons Koplends un mūsu laikabiedre Reičela Portmena, kura speciāli Džoisai Didonato ir sacerējusi kompozīciju The First Morning of the World ar dzejnieka Džīna Šīra vārdiem. Albumā un koncertā iekļautie skaņdarbi ir "nākotnes cerību sēklas, kas ļaus radīt jauno Ēdeni". Džoisa Didonato ir pārliecināta, ka mūzika un daba mums vienmēr rāda pareizo virzienu un mums ir jāiemācās tām uzticēties – tas palīdz gūt sirdsmieru un padarīt pasauli labāku.
Dzintaru koncertzālē skanēs programma, kuras pamatā ir Džoisas Didonato soloalbuma Eden (2022) repertuārs. Galvenā uzmanība tajā tiek pievērsta cilvēka attiecībām ar dabas pasauli
Dziedātāja ir ideāliste, bet citādi nevar – viņa absolūti tic visam, ko dara, un tas iedarbojas uz klausītājiem. Kad Džoisa Didonato ir uz skatuves, viņai nav iespējams neticēt. Publika seko viņai līdzi uz mūzikas Ēdeni, un tā ir jau divdesmit piecus gadus. Viņas liriskais mecosoprāns apbur baroka un romantisma laikmeta mūzikā. Džoisa Didonato vienmēr ir bijusi neatvairāma Georga Frīdriha Hendeļa, bel canto lielmeistaru Džoakīno Rosīni, Vinčenco Bellīni un Gaetāno Doniceti, kā arī Volfganga Amadeja Mocarta repertuārā. Īpašu vietu viņas skatuves dzīvē un diskogrāfijā ieņem Hektors Berliozs. Ierakstu kompānijas Warner Classics paspārnē ir iznākuši vairāki lieliski Berlioza cikla albumi ar Džoisas Didonato piedalīšanos (Trojieši, Fausta pazudināšana, Romeo un Džuljeta un Kleopatra).
Trīs reizes Džoisa Didonato ir ieguvusi ASV Skaņu ierakstu akadēmijas balvu Grammy kategorijā Labākais klasiskās mūzikas vokālais soloalbums: par disku Songplay (2019; baroka un klasicisma darbi džeza, sambas un tango ritmos), Joyce & Tony: Live at Wigmore Hall (2015; Londonas Vigmora zālē notikušā koncerta ieraksts kopā ar pianistu Antonio Papāno) un Diva Divo (2011; sieviešu un vīriešu varoņu ārijas mecosoprānam no vienām un tām pašām operām, kā arī no dažādām operām, kuras ir iedvesmojis viens un tas pats stāsts). Viņas meistarība ir dokumentēta plašā ierakstu klāstā – albumi ir svarīgi, jo nostiprina mākslinieka reputāciju. Pēdējos gados ir izdoti augstu novērtētie Hendeļa Teodoras un Agripīnas ieskaņojumi, kuros Džoisa Didonato fascinē ne tikai ar vokālu, bet arī talantu radīt atmiņā paliekošus dramatiskus tēlus.
Katram savam darbam Džoisa Didonato izvēlas ļoti personisku, individuālu pieeju, piemēram, viņa kopā ar pianistu Janiku Nezē-Segēnu ir ierakstījusi Franča Šūberta ciklu Ziemas ceļš. Tas parasti asociējas ar vīriešu balsi (tenoru), taču ciklu ir izpildījušas arī sievietes. Džoisa Didonato ir atradusi savu skatījumu uz Ziemas ceļu: viņa iemieso sievieti, kuru ir mīlējis un pametis stāstnieks. Sieviete ir pieminēta cikla dzejoļos (autors Vilhelms Millers), bet sīkāk par viņu nekas nav zināms. Džoisas Didonato atveidotā varone lasa šo dzeju – ceļinieka dienasgrāmatu – daudzus gadus pēc tajā aprakstītajiem notikumiem, bet savu mīļoto viņa joprojām nespēj aizmirst. Viņas atmiņās viss vēl ir dzīvs.
Dīvas atbildība
Ar visu savu darbību Džoisa Didonato ir mainījusi priekšstatu par to, kādai ir jābūt XXI gadsimta operzvaigznei. Viņa ir viena no pirmajām blogotājām klasiskās mūzikas pasaulē – dziedātāja uzturēja saikni ar saviem cienītājiem sociālajos tīklos jau tajā laikā, kad citi mūziķi internetā vēl nebija tik aktīvi. Džoisa Didonato sociālajos medijos nekad nav tīksminājusies par sevi, bet dalījusies zināšanās un vērojumos ar nolūku bagātināt klausītāju pieredzi. Viņa apzinās, ka dīvas pienākums ir ne tikai žilbināt ar koloratūrām un koncerttērpiem, bet arī pastāvīgi dziedāt laikmetīgo mūziku, veicināt jaunradi un iepazīstināt ar to klausītājus, kuri pievērš uzmanību šiem darbiem tieši tāpēc, ka to dzied tāda kalibra māksliniece kā Džoisa Didonato. Viņas atbalsts palīdz mūsdienu mūzikai nepalikt tikai šaura loka uzmanības centrā. Daudzi jaundarbi, kuru vidū ir gan operas, gan dziesmu cikli, komponēti speciāli Džoisai Didonato. 2022./2023. gada sezonā viņa spēlēja Virdžīniju Vulfu amerikāņu autoru – komponista Kevina Putsa un libretista Grega Pīrsa – operas Stundas (2022) pirmiestudējumā Ņujorkas Metropoles operā (izrāde tika pārraidīta kinoteātros visā pasaulē, arī Latvijā). Operas pamatā ir Maikla Kaningema 1998. gadā izdotais romāns un 2002. gadā tapusī režisora Stīvena Doldrija filma.
2023./2024. gada sezonu Metropoles operā 26. septembrī atklās mūsdienu amerikāņu komponista Džeika Hegija un libretista Terensa Maknelija operas Mirušais nāk (2000) pirmizrāde, kurā Džoisa Didonato dziedās māsas Helēnas lomu. Libretā izmantots katoļu mūķenes Helēnas Prežānas romāns, kurš balstīts uz patiesiem notikumiem. 1995. gadā to veiksmīgi ekranizēja režisors Tims Robinss. Mirušais nāk vēsta par palīdzību, ko māsa Helēna sniedz noziedzniekam, kurš notiesāts uz nāvi par divu jauniešu slepkavību. Māsas Helēnas loma sacerēta citas amerikāņu zvaigznes – Sūzenas Greiemas – mecosoprānam, savukārt Džoisai Didonato ir veltīti daudzi citi Džeika Hegija opusi.
"Džoisas Didonato satriecošais, entuziasma un dzīvesprieka pilnais mākslinieciskais sniegums atgādina, ka ikkatrā paaudzē ir savi milži. Džoisa ir ne tikai izcila, drosmīga un iedvesmojoša māksliniece un viena no mūsu laika labākajām dziedātājām, bet arī personība, kas ar savu klātbūtni vien pārveido mākslas pasauli. Tie, kuri pārzina Džoisas daiļradi, apbrīno viņas talantu, savukārt tie, kuri neko par viņu nezina, uzreiz ir saviļņoti, kad pirmo reizi viņu dzird. Džoisa dzied, un pēkšņi pasaule kļūst gaišāka. Viņa mudina mūs aktīvi klausīties un dzirdēt mūziku no jauna," Džoisu Didonato raksturo komponists Džeiks Hegijs.
Dziedātāja velta daudz laika izglītojošajam darbam ne tikai ar jaunajiem dziedātājiem, bet arī ar dažādām kopienām. Viņa piedalās Ņujorkas štata stingrā režīma cietumā Sing Sing īstenotajā programmā, kurā profesionāli mūziķi un pedagogi sadarbojas ar apdāvinātiem cilvēkiem, kas ir nonākuši apcietinājumā. Kad mūziķi satiekas ar apcietinātajiem, viņi neapspriež, kādus noziegumus šie cilvēki ir pastrādājuši un cik gadu viņi pavadīs aiz restēm, – viņi strādā un uzstājas kopā kā kolēģi. Tāda ir šīs iniciatīvas būtība (tā ir daļa no Ņujorkas Kārnegija zāles projekta Music Connects; Džoisa Didonato ir iesaistīta līdzīgā projektā arī Čikāgā), kas apcietinātajiem palīdz nezaudēt pašcieņu un pašnovērtējumu. Pirms dažiem gadiem cietumā Sing Sing Džoisa Didonato iepazinās ar komponistu Kenjatu Hjūsu, kurš viņai ir sacerējis dziesmu I Dream a World. Tagad viņš jau ir brīvībā, un tikai vēlāk dziedātāja uzzinājusi, ka mūziķis, kurš, tāpat kā viņa, ir no Kanzasas, tika notiesāts par laupīšanu un otrās pakāpes slepkavību.
Visas šīs biogrāfiskās detaļas veido Džoisas Didonato unikālo portretu. Viņa ir ne tikai brīnišķīga māksliniece, bet arī ļoti labs cilvēks – smaidīgs, ieinteresēts, dāsns, dedzīgs un patiess. Neilgi pirms koncerta Latvijā Džoisa Didonato laipni piekrita Zoom videosarunai ar KDi. Tajā dienā viņa bija savās mājās Spānijā, bet jau nākamajā rītā devās programmas Eden Eiropas turnejā.
Džoisa Didonato. Sveiciens no Spānijas laukiem, kur interneta kvalitāte ir diezgan neparedzama!
Sveiciens no Rīgas, sveiciens no Latvijas!
Es tik ļoti priecājos, ka braukšu uz Latviju! Ar nepacietību gaidu satikšanos ar klausītājiem.
Nekad agrāk pie mums neesat bijusi. Kas pirmais ienāk prātā, kad dzirdat vārdu "Latvija"?
Elīna Garanča! Skaista dziedāšana, īpaši kora dziedāšana. Mūzikas tradīcijas, labestība. Pirmām kārtām – protams, Elīna Garanča, viņa ir fenomenāla.
Es jau ilgu laiku sekoju līdzi jūsu daiļradei. No citiem dziedātājiem jūs visspilgtāk atšķir tas, ka jūsu karjeras ceļš nekad nav bijis saistīts ar lomu medībām. Noteiktas partijas, kas tradicionāli asociējas ar mecosoprānu, nav bijušas jūsu pašmērķis. Precīzāk būtu teikt, ka jūs allaž ir virzījusi vēlme komunicēt ar klausītājiem un atrast veidu, kā nodibināt saikni ar auditoriju gan operā, gan koncertos, gan ierakstu projektos. Jums tas ir izdevies. Kā jūs to panācāt? Kāds ir jūsu noslēpums?
Jūs esat pirmais, kas šādi ir klasificējis manu karjeru. Domāju, ka jums ir taisnība. Man nekad nav bijusi nosprausta tāda trajektorija: "Līdz četrdesmit gadu vecumam man būtu jānodzied tik daudz šādu un tādu lomu." Lomas, kas ir nākušas klāt, ir bijušas organiskas un atbilstošas konkrētajam periodam. Ar dažām no tām apzināti esmu mazliet izstiepusi savas vokālās spējas, taču vienmēr esmu atgriezusies pie savas būtības, pie saviem pamatiem. Es jums piekrītu – jau no pašiem pirmsākumiem vissvarīgākais man ir bijis tas, ko es saku klausītājiem, tas, ko es vēlos, lai viņi, sastopoties ar mani, izjustu. Jau pirms daudziem gadiem sāku veidot blogu un ievietot video savā mājaslapā – tas bija labu laiku pirms tam, kad to sāka darīt lielākā daļa mākslinieku. Jau toreiz mani uz to mudināja vēlme komunicēt, palīdzēt cilvēkiem labāk izprast mūziku un pasauli mums apkārt. Tas vienmēr ir bijis mans virzītājspēks.
Vai joprojām esat līdzīga tai meitenei, kura auga Kanzasā un sapņoja par dziedātājas karjeru? Vai jaunībā nemaz neapsvērāt iespēju izvēlēties citu profesiju?
Astoņpadsmit deviņpadsmit gadu vecumā biju diezgan pārliecināta, ka kļūšu par vokālo pedagoģi un strādāšu ar koriem. Vokālajā mākslā es ienācu caur kordziedāšanu. Manā dzīvē korim ir bijusi transformējoša loma, dziedāšana korī mani ir pārveidojusi, un es vēlējos dalīties šajā pieredzē ar citiem. Tagad īstenoju savas ieceres daudz plašākā mērogā, nekā varēju iedomāties, un koncertprogramma Eden ir viens no piemēriem.
Jaunībā drīzāk sapņoju kļūt par Brodvejas dziedātāju, izpildīt popmūziku. Man patika būt uz skatuves, taču nebija pietiekami daudz pašpārliecinātības, lai noticētu saviem spēkiem jau agrā vecumā, lai noticētu, ka man var izdoties. Tāpēc perspektīva kļūt par pedagoģi šķita drošāka un ticamāka, bet tad, kad tomēr nolēmu kļūt par dziedātāju, zināju, ka vēlos dot sev iespēju izpausties operā. Tas ir ilgs process, pats galvenais ir nostiprināt pārliecību, ka uz skatuves jūs jūtaties ērti, ka jums pieder skatuve. Operā tas ir nepieciešams.
Jūsu profesionālā karjera ilgst jau vairāk nekā divdesmit gadu.
Oficiāli jau divdesmit piecus gadus!
Kā jūs raksturotu savas attiecības ar balsi? Vai tās šajos gados ir mainījušās?
Tās ir mīlestības un naida attiecības, un tās noteikti ir mainījušās. Runājot par savu balsi, man vienmēr ir bijis neliels mazvērtības komplekss: kad man bija nedaudz pāri divdesmit un es vēl studēju, mana stiprā puse bija teatralitāte un muzikalitāte, bet pašas balss skološana vēl prasīja ilgu laiku. Vokāli es biju labi sagatavota, sasniedzot trīsdesmit gadu vecumu, un tieši tad nonācu uz operas skatuves – daudz dziedāju Georgu Frīdrihu Hendeli, Džoakīno Rosīni, bel canto un Volfgangu Amadeju Mocartu, šajā repertuārā jutos pārliecinoši. Tad kādā brīdī konstatēju, ka dažādu iemeslu dēļ tas man vairs nepadodas tik viegli kā agrāk...
Kad pirms trim gadiem sākās Covid-19 pandēmija, man bija laiks atkal pievērsties vokālajām studijām un darīt to tikai savas balss dēļ, nevis tāpēc, ka būtu jāgatavojas kādam koncertam, izrādei vai jaunai lomai. Nebija nekāda spiediena, un tas šajā darbā bija visbrīnišķīgākais. Es varēju mierīgi atgriezties pie nodarbībām un atklāt no jauna visu šo mācīšanās, vingrināšanās procesu. Man ir 54 gadi, pirms trim gadiem man bija piecdesmit viens un bija tik interesanti atklāt no jauna, ko man nozīmē dziedāt šajā dzīves posmā. Esmu sapratusi, ka tagad mīlu dziedāt vairāk nekā jebkad agrāk.
Kā nonācāt pie šāda secinājuma?
Daļēji tas ir izskaidrojams ar ķermeņa un balss briedumu. Mana balss ir nostabilizējusies, un tas notika tajā laikā, kad es sev atklāju Gustava Mālera, Franča Šūberta un Riharda Vāgnera pasauli. Runa ir par Vāgnera Vēzendonkas dziesmām, nevis operlomām. Nesen nodziedāju Hendeļa Teodoru un citas partijas, par kurām var teikt, ka ir nepieciešama dzīves pieredze un zināms iekšējais piepildījums, lai tās interpretētu tā, kā to prasa dzeja un mūzika. Tādu programmu kā Eden es būtu varējusi nodziedāt pirms desmit gadiem, bet es to nebūtu varējusi izpildīt un izdzīvot tā, kā es to daru tagad. Manā dziedāšanā ir ienācis siltums un plašums, un tas viss atbilst tam, kā es skatos uz pasauli – filosofiski un garīgi.
Jūtos pateicīga, jo ne katrs solists sasniedz savu divdesmit piekto gadu profesijā labā vokālajā formā. Mana balss joprojām skan svaigi, un kā dziedātāja jūtos ļoti vesela. Tas nozīmē, ka visa pieredze un gudrība, ko, cerams, esmu ieguvusi dzīvē un mākslā, man palīdz izpaust uz skatuves to, ko es vēlos. Nav gluži tā, ka es būtu nonākusi kādā citā dimensijā, drīzāk šajā posmā ir iedarbināts cits režīms un savā daiļradē esmu spējīga pateikt par dzīvi to, ko uzskatu par svarīgu, un mana balss to ļauj darīt.
Kā jums šķiet – vai jūsu balss diapazons un krāsas ierobežo jūsu mākslinieciskās spējas vai arī sniedz jums pilnīgu brīvību? Droši vien mēs jūs nedzirdēsim lielās Riharda Vāgnera un Riharda Štrausa operlomās, bet varbūt esat par tām sapņojusi... Kā izturaties pret savas balss specifiku?
Tāpat kā viss mūsu dzīvē, tas ir atkarīgs no tā, kā uz to skatās. No vienas puses, var teikt, ka balss spējas mani ierobežo – es nevaru dziedāt Tosku vai Skarpiju. Katrai balsij ir savas robežas. No otras puses, vienmēr esmu jutusi, ka man kā mecosoprānam tāpat nav pietiekami daudz laika, lai pagūtu izdarīt visu, ko es mūzikā vēlos. Mana pārliecība ir šāda: ja es kaut ko vēlos mākslinieciski izpaust, esmu tādā tehniskajā pozīcijā, ka spēju to īstenot uz skatuves. Jo vairāk ļauju savai balsij būt tādai, kāda tā ir, jo lielāka brīvība man ir.
Jūs daudz strādājat ar jaunajiem dziedātājiem. Kādā meistarklasē jūs viņiem teicāt: "Neļaujiet balsij valdīt pār savu prātu, neļaujiet tai gūt virsroku un pārņemt kontroli!" Droši vien to ir vieglāk pateikt nekā īstenot praksē. Kā lai dziedātājs panāk, ka balss negūst virsroku pār visu pārējo?
Tas ir dzīves darbs. Tāpat kā sportisti, mēs uzstājamies publikas priekšā, taču mēs, vokālisti, to darām pilnīgi vieni, mums nav komandas – tā ir patstāvīga nodarbe. Mēs ļoti koncentrējamies savam sniegumam, tāpēc ir viegli piešķirt savai balsij visu varu: man ir labi jādzied, mana balss jūt to un to, reaģē šādi un tādi. Ak, man kaut tas nesanāk... Šis iekšējais dialogs, kurā dziedātājs iesaistās pats ar sevi, var būt ļoti kaitīgs un daudz ko sabojāt.
Sporta psiholoģija ar šādām problēmām palīdz tikt galā visai efektīvi: atlēti zina, kā pārvarēt šo "mīnu lauku", kas ir smadzenēs. Par to var pārliecināties, vērojot sporta mačus. Man patīk skatīties tenisu – uzreiz var pamanīt sportistus, kuri uzticas tam, kas notiek viņu galvā, viņi uztur labu spēles ritmu, viņi ir "grūvā". Tad jūs redzat kādu, kurš mača gaitā sabrūk, viņam pazūd impulss, galva sāk darboties pretējā virzienā – rezultātā šis tenisists traucē pats sev, viņš sabotē savu sniegumu. Tas pats attiecas arī uz dziedāšanu. Mums ir jābūt modriem, centīgiem un disciplinētiem, lai nostiprinātu savu vokālo tehniku un būtu pārliecināti par savas sagatavotības līmeni. Tas ir nepieciešams, lai tajā brīdi, kad nonāksim uz skatuves, mēs varētu pilnībā uzticēties savām spējām, jo tikai tad varam būt brīvi un ļaut tai smadzeņu daļai, kas ir atbildīga par izteiksmīgumu, pārņemt vadību un atbildēt uz jautājumu: ko es vēlos pateikt klausītājiem? Šis nav jautājums, ko es spēju vai nespēju, bet ko tieši es vēlos pateikt. Kā es gribu, lai skatītāji justos? Ko es gribu viņiem dot? Lai to visu panāktu, dziedātājam ir nepieciešama absolūta disciplīna.
Kuri ir jūsu iecienītākie tenisisti?
Rodžers Federers! Vērot viņu ir kā skatīties, kā kāds dejo. Rafaels Nadals ir fantastisks – tā ir maģija kortā kā uz skatuves. Mačā jūs jūtat šo sportistu domāšanas procesu, viņu mentālo stāvokli. Man ļoti patika Džons Makinrojs, kurš vienmēr bija tik temperamentīgs, es viņu mīlēju. No jaunās paaudzes spēlētājiem ir interesanti vērot Karlosu Alkarasu. Daudzi jaunie ir patiesi aizraujoši.
Operā – daudz vairāk nekā sportā – mākslinieki tiek nepārtraukti salīdzināti ar saviem priekšgājējiem, kuri ir uzstājušies pirms piecdesmit un pat simts gadiem, atstājot pēc sevis leģendas mākoni.
Jā, spoki!
Mums joprojām ir darīšana ar Marijas Kallasas, Renātas Tebaldi, Enriko Karūzo un Lučāno Pavaroti spokiem. Iespējams, pēc dažām desmitgadēm par tādu pašu leģendu kļūsiet arī jūs!
Ak, man nav ne jausmas!
Kā mākslinieki var sadzīvot ar operas spokiem? Kā var atslābināties un nedomāt par salīdzinājumu ar visiem tiem, kas ir bijuši pirms tam? Kā jūs nobruģējāt savu ceļu opermākslā?
Tas ir grūti, jo savā karjerā esam pilnībā atkarīgi no tā, ko par mums domā citi. Ja mēs cilvēkiem patīkam, viņi apmeklē izrādi un koncertu un mums ir darbs. Ja mēs klausītājiem nepatīkam, mēs nevaram dabūt darbu. Taču tas, vai mēs viņiem patīkam vai nepatīkam, ir ārpus mūsu kontroles. Tāpēc, ja dziedātājs sāk dzīties pēc kaut kā iedomāta, ja cenšas būt tāds, kāds viņš nav, cenšas apmierināt citu cerības, mēģinot iztēloties, ko no viņa gaida, nekas labs nevar sanākt. Es to mēģināju darīt karjeras sākumā – centos būt tāda, kādu, manuprāt, citi gribēja mani redzēt. Ziniet... Pirmkārt, es biju nožēlojama. Otrkārt, man tas nepadevās, nekas nebija labi.
Aptuveni trīsdesmit piecu gadu vecumā beidzot sāku labāk apjaust, kas es esmu par cilvēku, un uzdrošinājos ielaist savas personības īpašības dziedāšanā – tā bija mana zvaigžņu stunda, un es guvu atzinību. Ja mēģināsim izveidot mūsdienu labāko dziedātāju desmitnieku, redzēsim, ka šajā sarakstā var arī nebūt absolūti ideālu, nevainojamu vokālistu, kuri pilnībā atbilst visaugstākajiem kritērijiem, kaut kādiem paraugiem un formulām, taču katrs šajā topā būs unikāls mākslinieks. Tieši tas mūs pievelk lielajās zvaigznēs – katra ir spilgta personība, tas izpaužas viņu sniegumā un visā, ko tās dara.
To pašu var teikt par konkurenci ar pagātnes vai tagadnes varoņiem. Ja cenšos būt līdzīga dziedātājiem, kurus mīlu un apbrīnoju, man kaut kas ir jāmaina sevī. Man būtu jāmaina savas balss skanējums, uzstāšanās maniere, attieksme un personība, lai es mēģinātu atbilst citu cilvēku priekšstatiem par Terēzu Bergansu, Čečiliu Bartoli vai Elīnu Garanču un projicētu tos uz sevi. Tajā brīdī, kad mākslinieks sāk to darīt, viņš samazina savu būtību un vērtību. Ja es to darītu, tas nozīmētu, ka es piedāvāju publikai mazāk Džoisas. Protams, kādu laiku tas var iedarboties un ar to var iztikt, bet ilgtermiņā ne.
Mani uzrunā dziedātāji, kuri ir autentiski un uzticīgi sev. Tāpēc esmu nolēmusi: lai kas mani arī gaidītu – veiksme vai neveiksme –, es savā dziedāšanā un uzstāšanās manierē būšu tāda, kāda esmu. Ja izdosies, tas būs mans sasniegums. Ja neizdosies, varēšu no tā mācīties un augt. Tas viss ir prasījis pamatīgu, ilgstošu darbu, un manā gadījumā tas nemaz nav bijis acīmredzams risinājums. Man bija daudz jāstrādā.
No citām augstākās klases operzvaigznēm jūs atšķir arī tas, ka jūsu repertuārā ir daudz laikmetīgās mūzikas – tie ir gan dziesmu cikli, gan operas. Vai uz mūsdienu mūziku jūsu balss, prāts un ķermenis reaģē citādi nekā uz baroku, bel canto, Mocartu vai Berliozu? Vai jūtaties citādi, interpretējot savu laikabiedru darbus?
Es neteiktu, ka jūtos vai reaģēju citādi, taču ir dažas nianses. Man patīk dziedāt laikmetīgo mūziku, jo esmu radošā procesa daļa. 2022./2023. gada sezonā Ņujorkas Metropoles operā es piedalījos komponista Kevina Putsa jaunās operas Stundas pirmiestudējumā. Mums ar Kevinu bija vairākas sarunas, es sūtīju viņam daudz balss piezīmju. Pēc tam, iepazīstoties ar partitūru, varēju autoram teikt: "Zini, Kevin, es varu radīt brīnumu, ja šeit pagarināsim šo noti vēl par vienu takti, ļauj man ieviest šo harmonisko pārmaiņu." Viņš atbildēja: "Lieliski! Es to nebiju iedomājies." Kad izrādē pienāca šis konkrētais brīdis, es jutu, ka publikai aizraujas elpa. Jā, tā ir maģija. Man patīk strādāt ar komponistu un libretistu, tāpēc ir dabiski, ka kaut kādā ziņā šī mūzika ir dziļāk manī. Arī tēmas, ko aktualizē laikmetīgā opera, ir dziļākas un mums tuvākas.
Tagad gatavojos komponista Džeika Hegija operas Mirušais nāk pirmizrādei, kas atklās 2023./2024. gada sezonu Ņujorkas Metropoles operā. Šo operu jau esmu dziedājusi. Tās tapšanā gan es nepiedalījos, jo māsas Helēnas loma tika komponēta Sūzenai Greiemai. Esmu pārliecināta, ka par šo tēmu, ko izceļ Mirušais nāk, skatītājiem ir jāaizdomājas tieši šodien. (Mirušais nāk stāsta ne tikai par mīlestību, zaudējumu un glābšanu, bet arī par nāvessoda atcelšanu – J. J.) Šīs operas humānais vēstījums saskan ar virzienu, kurā būtu jāattīstās mūsu sabiedrībai.
Mana pieeja Džeika Hegija mūzikai ir tāda pati kā jebkuram citam repertuāram, ko es izpildu. Manas dziedāšanas pamatā ir bel canto tehnika. Ja mēģināšu darīt kaut ko citādi un aizmirst šo tehniku, man būs nepatikšanas. Vienmēr bel canto! Ir svarīgi just mūzikas izteiksmīgumu. Vienīgais veids, kā varu ļaut mūzikai pārliecinoši skanēt uz skatuves, ir simtprocentīgi ticēt tam, ko es tajā brīdī dziedu, un nepieciešamībai to darīt tieši tagad. Tā es izturos pret visiem skaņdarbiem, taču laikmetīgajai mūzikai vienmēr ir aktuālāka šķautne.
Operu Mirušais nāk Ņujorkā iestudē režisors Ivo van Hove, kurš ir slavens ar izteikti laikmetīgām interpretācijām. Dziedātāji nereti sūdzas par moderniem iestudējumiem, viņi negrib tērēt sešas nedēļas jaunas izrādes mēģinājumiem. Jūs esat sadarbojusies ar režisoriem Keitiju Mičelu, Kristofu Loju, Robertu Kārsenu, Lorānu Pelī, Felimu Makdermotu, Liku Bondī un Deividu Makvikaru. Kā jūs uztverat modernu mūzikas teātra valodu?
Vienīgais, ko es lūdzu, ir, lai režisors man paskaidro: kāpēc es uz skatuves daru to, ko daru. Tas attiecas gan uz tradicionāliem, gan moderniem iestudējumiem, gan uz jaundarbiem. Ja man ir atbilde uz jautājumu "kāpēc?" un es šo atbildi integrēju savā spēlē, es uz skatuves varu darīt jebko, varu uz skatuves būt kaila. Protams, es gribētu brīdinājumu vismaz gadu iepriekš, lai varētu būt labā formā.
Varu darīt jebko, ja zinu un saprotu, kāpēc es to daru, un tas saskan ar to, ko dziedu. Režisoram ir jābūt spējīgam man to izskaidrot. Man ir paveicies – lielā daļā iestudējumu tas ir izdevies. Savukārt izrādes, kurās tas nav izdevies, nav izdzīvojušas. Šādu izrāžu mēģinājumos visu laiku biju dusmīga. Uzskatu, ka tas ir necienīgi pret skatītājiem. Tas ir tik augstprātīgi, ja režisors pašapmierināti nāk ar savu koncepciju un ir sajūta, ka opera ir jāpielāgo viņa uzstādījumam. Šādā gadījumā es saku: nekādu problēmu, ģeniāla koncepcija, bet ejiet un uzrakstiet kaut ko savu! Nevar taču nolaupīt un izjaukt kāda izcila darba emocionālo saturu.
Es rūpējos par to, lai skatītāji, kuri atnāk uz operteātri, kaut ko sajustu, – tā ir mana prioritāte. Negribas, lai viņi tikai kaut ko apbrīnotu vai arī izietu no teātra ar domu: es neko nesapratu... Cilvēki maksā lielu naudu, lai piedzīvotu ko tādu, kas viņus pārveidos. Tā ir mākslinieku atbildība. Tas nebūt nenozīmē, ka ikviens darbs būs veiksmīgs, režisoriem un izpildītājiem ir jābūt tiesībām riskēt un kļūdīties. Kaut kas nesanāks, ne viss iecerētais izdosies – publikai tas arī ir jāpieņem.
Vai jūsu darbā ir svarīgi riskēt? Ko jūs uzskatāt par risku mūzikas teātra, operdziedāšanas pasaulē?
Iziet uz skatuves ir risks, jo dziedātājam kaut kas var neizdoties, ne jau katrs vakars mums ir lielisks. Klasiskajā mūzikā no māksliniekiem tiek gaidīta pati pilnība, un viena šķībi nodziedāta augstā nots var sabojāt visu vakaru, visu izrādi. Tāpēc atvērties uz skatuves ir risks.
Dažas no manām koncertprogrammām ir riskantas. Piemēram, Eden ir milzīgs projekts, kurā ir daudz sastāvdaļu. Piedāvāt ko tādu ir liels risks: kā to uztvers klausītāji? Vai viņi mūs sapratīs? Vai koncertorganizācijas ar mums sadarbosies? Kā notiks sadziedāšanās ar vietējo bērnu kori katrā turnejas pieturvietā? Jautājumu ir daudz. Skatuve ir mana laimīgā vieta, man patīk izaicināt sevi, izaicināt publiku. Klausītāju uzticību nekad neesmu uztvērusi kā kaut ko pašsaprotamu. Bieži vien skatītāji saka: "Jā, tā ir Džoisas lieta, tas ir koncerts viņas stilā." Pat ja cilvēki nenojauš, kas viņus šoreiz gaida, viņi man uzticas un zina, ka tam, ko daru, ir raksturīga radoša integritāte.
Pieļauju, ka ne visiem katra programma iet pie sirds. Savos koncertos es mēdzu runāt, bet daži uzskata: nerunā, labāk dziedi! Esmu pārliecināta, ka ir svarīgi sajust brīvību riskēt. Pretējā gadījumā viss kļūst pārāk drošs un iepriekš paredzams. Nedomāju, ka mākslai ir jābūt drošai. Mākslai ir jāizaicina. Reizēm lielākais izaicinājums ir vienkārši atvērties un kaut ko sajust. Mūsdienās ir sarežģīti pamudināt cilvēkus atvērt sirdi un dvēseli, jo visi ir noslēgti sevī. Mēģinājums to izdarīt koncertā ir risks. Ja es gribu, lai publika atvērtos, man uz skatuves tas ir jāizdara pirmajai – man ir jāatver durvis. Pretējā gadījumā neviens neies iekšā. Tas ir risks katru reizi, kad kāpju uz skatuves.
Vai jūtaties laimīgāka uz skatuves, nevis skatītāju zālē?
Tas ir atkarīgs no tā, kas notiek uz skatuves. Ja esmu skatītāju rindās, uz skatuves ir jānotiek kaut kam ļoti labam. Pirms dažiem gadiem Kanzassitijā uzstājās čellists Jojo Ma, mandolīnists Kriss Tīlijs un kontrabasists Edgars Meiers, kuri spēlēja Johana Sebastiāna Baha trio. Viņi ļāvās mūzikas plūdumam un parāva visus sev līdzi. Tas bija maģisks koncerts, es jutos pacilāta un aizmirsu visas savas rūpes. Es zināju, ka esmu vislabākajā kompānijā. Tas bija tik skaisti!
Kā jūs raksturotu neaizmirstamu vakaru uz skatuves? Kas ir nepieciešams, lai jūs kā izpildītāja justos piepildīta un gandarīta?
Es ticu mūzikas transcendentālajam spēkam. Šajā sarunā jau kārtējo reizi atgriežos pie programmas Eden: tā aptver četrus gadsimtus, tajā skan Džovanni Valentīni, Georgs Frīdrihs Hendelis, Kristofs Vilibalds Gluks, Jozefs Mislivečeks, Ārons Koplends un Reičela Portmena. Nesen Londonas Karaliskajā operā dziedāju Hendeļa oratorijas Teodora iestudējumā – šī mūzika ir pastāvējusi tik ilgi un aizkustinājusi tik daudzas klausītāju paaudzes, ka par to nav iespējams nedomāt. Hendelis rakstīja mūziku pirms trim simtiem gadu. Vai viņš varēja iedomāties, kā mēs to interpretēsim? Vai viņš varēja iedomāties, ka viņa mūzika turpinās skanēt tālā nākotnē, kad pasaule būs pilnībā mainījusies, bet cilvēki to joprojām klausīsies un raudās? Tas ir kaut kas ekstraordinārs!
Es domāju par vokālistiem, kuri ir dziedājuši šo mūziku gadsimtu garumā, domāju par klausītājiem, kuri ir dzirdējuši šo mūziku un apbrīnojuši tās skaistumu. Kaut kādā veidā tas viss mūs vieno cauri gadsimtiem. Kad esmu uz skatuves, es nedomāju par sevi, tas nekādā ziņā nav stāsts par mani. Es nedomāju par savu uztraukumu, par to, kā šovakar skan mana balss, par to, ka esmu pirmo reizi Latvijā un esmu norūpējusies par to, kā mani uzņems, – ak, ceru, ka es jums patikšu! Nē, es to visu pastumju malā. Neatkarīgi no tā, vai esmu izgulējusies vai neesmu, vai jūtos labi vai slikti, vai tā ir bijusi laba vai slikta diena, tajā brīdī, kad kāpju uz skatuves, ar visu savu pieredzi un sagatavošanos es vienkārši ļaujos mūzikai – šajā plūdumā esam kopā. Mūzika spēj mūs mainīt, tā pārvar robežas, mēs piedzīvojam pārvērtības – tas ir mistisks process. Tieši tāpēc klasiskā mūzika joprojām pastāv, un tā ir pelnījusi, lai mēs, izpildītāji, darītu tai godu.
Kas jūs dzīvē dara laimīgu?
Ja esmu labā noskaņojumā, gandrīz viss mani dara laimīgu. Es jums pastāstīšu par skumju un priecīgu šī rīta atklāsmi. Šodien ir 24. maijs. Rīt es aizbraukšu un būšu prom līdz jūnija beigām. Jūlijā šeit, savās mājās Spānijā, pavadīšu trīs nedēļas. Pēc tam būšu prom līdz novembrim. Mūsu dārzā aug visbrīnišķīgākās ābeles, šogad tās ir patiešām nobriedušas. Pērn mēs atklājām, kā iegūt labu ābolu ražu. Pie mums aug visgardākie āboli, kādus jebkad esmu garšojusi. Tie nogatavojas septembra beigās un oktobrī.
Šorīt agri piecēlos un katru aizmetušos augli pārvilku ar sietu, jo mēs ievērojam bioloģiskās audzēšanas principus. Negribas, lai ābolus apēstu kukaiņi vai notiktu kas tamlīdzīgs. Šorīt ietinu aptuveni četrus simtus ābolīšu. Kamēr to darīju, apkārt dziedāja putni, spīdēja saule… Šeit bijis pietiekami daudz nokrišņu, tāpēc viss aug ļoti labi. Es biju absolūti laimīga – šorīt savā dārzā jutos kā Ēdenē. Tad es apjautu, ka, iespējams, šogad man nemaz neizdosies nogaršot šos ābolus. Rīt man būs grūti aizbraukt. No vienas puses, ir šis ideālais mirklis, no otras – apziņa, ka man ir jādodas prom. Ceru, ka daži āboli vēlā rudenī mani tomēr sagaidīs. Es vienmēr cenšos izbaudīt un novērtēt to, kas man ir dots, lai kur es būtu un lai kas arī notiktu. Ir jācenšas pārvērst to par kaut ko labu.
Ja ir jāizvēlas starp skatuvi un āboliem, jūs tomēr izvēlaties skatuvi, vai ne?
Jā, jo jūtu, ka man ir daudz ko teikt. Skatuve man vairs nav vajadzīga tik lielā mērā kā tad, kad biju jaunāka. Taču es joprojām vēlos kāpt uz skatuves un aizkustināt cilvēkus līdz sirds dziļumiem. Uzstājoties cenšos panākt, lai viņi daudz ko sajustu, lai viņi piedalītos dzīves skaistumā. Pašlaik skatuve ir mana platforma.
Vai jums savā profesijā joprojām ir daudz sapņu?
Nekad neesmu sev izvirzījusi konkrētus mērķus. Cilvēki mēdz jautāt: ko tu vēlies panākt? Kur tu sevi redzi pēc pieciem gadiem? Cenšoties atbildēt, es gandrīz vienmēr nošauju greizi. Parasti atbildu īsi – nezinu. Man vienkārši patīk atdot visu, kas man tajā brīdī ir, un domāju, ka šādā veidā es nonāku īstajā vietā. Man ir idejas, ko es gribētu darīt, bet tās vēl nav skaidri formulētas.
Šogad pavasarī Strasbūrā jums bija plānots Žorža Bizē operas Karmena ieraksts diriģenta Džona Nelsona vadībā, taču viņa slimības dēļ šis projekts tika atcelts. Vai jūsu tikšanās ar Karmenu kādreiz notiks?
Pagaidām šķiet, ka diez vai, bet koncertos es dziedu habaneru. Ir vajadzīga pareizu apstākļu sakritība, lai es nodziedātu visu operu.
Droši vien daudzi domā: mecosoprānam ir jādzied Karmena! Kā gan citādi?! Par to mēs arī runājām pašā sākumā – lomas jūsu karjerā nav noteicošās, jums ir citi mākslinieciskie orientieri.
Jā, tas ir interesanti. Nekad to neesmu skaļi teikusi, bet man vienmēr ir šķitis, ka es nedziedāšu Karmenu. Man ir šāds kritērijs: ja varu nosaukt trīs četras citas solistes, kuras es pati labprāt dzirdētu šajā lomā, man nav vajadzības to dziedāt. Partiju izvēle var notikt arī citādi: varbūt neesmu perfekta donna Elvīra, bet, ja man ir ko teikt šajā tēlā un es zinu, kā viņu nospēlēt, es piekrītu Donam Žuanam. Ar Karmenu es nekad tā neesmu jutusies un biju pārsteigta, kad Džons Nelsons man to piedāvāja. Es sāku studēt Karmenas partitūru un secināju: es zinu, kas viņa ir! Pirms desmit gadiem man nebija šādas izpratnes, bet tagad man būtu, ko izpaust šajā tēlā. No otras puses, man nav nepieciešamības to darīt, ja nesakrīt visi apstākļi.
Jūs esat radījusi savu māksliniecisko pasauli, un man nāk prātā tikai vēl viena dziedātāja, kurā savā daiļradē rīkojas tikpat oriģināli, drosmīgi un radoši brīvi, – tā ir Čečilia Bartoli. Vai jūtat gara radniecību ar viņu?
Jā, Čečiliai manā dzīvē ir liela nozīme. Viņa sevi spilgti pieteica tieši tad, kad studēju universitātē un biju krustcelēs, nevarēju izšķirties starp pedagoģiju un dziedāšanu. Man tas bija grūts lēmums. Pēkšņi uz skatuves uzmirdzēja Čečilia Bartoli, viņas parādīšanās bija līdzīga sprādzienam. Viņa dziedāja Rosīni mūziku tā, kā es to nekad iepriekš nebiju dzirdējusi. Tā nebija viņas koloratūra, kas mani tik ļoti aizrāva, tas bija veids, kā viņa izmantoja tekstu, kā viņa atrada savu ceļu repertuārā un brīvi izpaudās tajā. Šajā izšķirošajā dzīves posmā Čečilia atstāja uz mani vislielāko māksliniecisko iespaidu, un man kļuva skaidrs: mēs varam darīt to, ko vēlamies! Čečilia to pārliecinoši parādīja ar savu piemēru, un es to vienmēr paturu prātā. Viņa ir apbrīnojama. Paldies, Čečilia! Mille grazie!
Džoisa Didonato
Programma Eden
Dzintaru koncertzālē 20.VI plkst. 20
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 25–130