Bibliotēka nav tikai vieta, kur dabūt grāmatu, bet arī vieta, kur atvērties sarunai ar bibliotekāru.
Ja kāds students sava bakalaura darba beigās ierakstītu personīgu pateicību, piemēram, sociālo zinātņu lasītavas kolēģim, tad viens no jaunās Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktores Dagnijas Baltiņas profesionālajiem sapņiem būtu sasniegts: "Tas būtu izcils sasniegums."
Kā palīdzēt bibliotēkā cilvēkiem, kas dažādu aizspriedumu dēļ vai kaunoties par vājajām digitālajām prasmēm bibliotēkai iet garām kā neaizsniedzamam stikla kalnam? "Mans uzstādījums ir tāds – lai ikviens, kurš ienāk bibliotēkā, saprot, ka viņam atbildēs," saka Dagnija Baltiņa.
Lielākā daļa grāmatu stāv atvērtos plauktos, no kuriem vajadzīgo katrs var izņemt pats. Atliek tikai ienākt, izvēlēties un ļauties arhitekta Gunāra Birkerta skaisto telpu, Rīgas panorāmas un klusuma baudījumam.
Šī nav ikdienišķa direktoru maiņa. Bijušajam Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktoram Andrim Vilkam bibliotēka bija mūža darbs, misija. Neskaitāmi gadi tam tika veltīti un pabojāta veselība, lai mēs tagad varētu lietot un piedzīvot skaisto Gunāra Birkerta projektēto bibliotēku. Kā jūs jūtaties, pārņemot bibliotēkas vadību?
Es jūtos ļoti pagodināta, arī Andra Vilka un LNB kolektīva iedrošināta. Jūtos jauna, nozīmīga ceļa posma sākumā. Vienlaikus pazemīga šī milzīgā uzdevuma priekšā, bet arī ārkārtīgi pacilāta un iedrošināta.
Arī jūsu līdzšinējā karjera bija ļoti piepildīta un respektabla – LNB Speciālo krājumu departamenta direktore, divus termiņus UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāre, vieslektore Latvijas Kultūras akadēmijā, pētniece kultūras mantojuma jomā. Kāpēc piekritāt pretendēt konkursā uz Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktores amatu?
Man liekas, ka es vienmēr esmu bijusi ārkārtīgi liels vīziju cilvēks gan attiecībā uz Latvijas nākotni, gan ticību Latvijas cilvēkiem un Latvijai kā valstij. Izaicinājums kļūt par Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktori atbilst visām šīm gaidām – gan tam, ko es sagaidu no sevis un kāds var būt mans pienesums, gan tam, ko es kopumā sagaidu no Latvijas. Tas sakrita īstajā laikā, īstajā vietā. Esmu gatava šim piedāvājumam. Gatava uzņemties šo darbu gan izglītības un pieredzes, gan arī interešu un savas piedāvātās vīzijas dēļ. Kā mainīsies mana ikdiena, vēl precīzi nezinu. Es noteikti turpināšu savu pētniecisko darbu, ceru pabeigt doktora disertāciju vēsturē. Ceru turpināt arī lasīt lekcijas Latvijas Kultūras akadēmijā. Ļoti interesanti ir strādāt ar maģistra studiju programmas studentiem, kuriem lasu lekcijas par kultūras mantojuma interpretāciju un kategorizāciju. Tās ir tēmas, kas paver citu skatu uz to, ko iespēj kultūra un kāda jēga ir mantojumam šodienas sabiedrībā.
Esat absolvējusi Hārvarda Universitāti, iegūstot maģistra grādu sabiedrības vadībā, Brandenburgas Tehnisko universitāti – maģistra grādu pasaules mantojuma studijās. Savukārt Latvijas Universitātē esat pabeigusi doktorantūras studijas vēsturē. Kādas priekšrocības jūsu izcilā izglītība sniegs LNB direktores amatā?
Es domāju, ka starptautiskā izglītība man dod gan ārkārtīgi plašu redzējumu uz problēmām, gan ļoti cerīgu skatu uz izaicinājumiem. Manā prasmju un zināšanu grozā ir dažādi iespējami risinājumi, idejas, protams, arī kontakti, kā atrast inovatīvas un mūsdienīgas pieejas un vērst par labu to, kas ir problemātisks. Hārvardā es īpaši biju pievērsusies gan pārmaiņu vadībai un vadības problemātikai, gan uzvedības zinātnei, datu tehnoloģijām un citiem jautājumiem. Līdz ar to esmu ieguvusi ārkārtīgi svaigu akadēmisku redzējumu par to, kas šobrīd notiek pasaulē. Tas, protams, ir ļāvis iegūt arī atvērtu skatu uz to, kas notiek Latvijā. Es domāju, ka tas man ļaus Latvijas Nacionālo bibliotēku virzīt starptautiskā apritē un arī Latviju iesaistīt dažādu izaicinājumu risināšanā – kvalitatīvi piedalīties dažādās sarunās gan politikas dokumentu izstrādē, gan uzdevumu īstenošanā arī ārpus kultūras jomas, domājot par valsts attīstību kopumā.
Lūdzu, miniet dažus punktus no LNB attīstības stratēģijas, ar kuru piedalījāties konkursā.
Mums ir jādomā, kā mēs kopā pozicionējamies kā Nacionālā bibliotēka, kā vieta un ideja Latvijas sabiedrībā un kā mēs iedzīvinām Nacionālo bibliotēku katram apmeklētājam un katram darbiniekam kā jēgpilnu, siltu, atbalstošu vietu, kurā uzplaukt visām mūsu labākajām īpašībām un ikvienam Latvijas iedzīvotājam ieraudzīt un piedzīvot savu potenciālu. LNB ir svarīga nacionālā institūcija, kura proaktīvi runā par dažādām problēmām un atklāj dažādus jautājumus, tostarp attiecībā uz Latvijas kultūru un vēsturi, kultūras mantojumu, izglītības un zināšanu vajadzībām. Noteikti svarīgs punkts ir lasīšanas problemātika. Šajā laukā es sevi redzu kā spēlētāju – gan kā vēstnesi, gan aktīvu aizstāvi idejai, kāpēc mūsu sabiedrībai ir jālasa.
Vai bibliotēka kā viedokļa līderis, kā esat teikusi savā īsajā komentārā tūlīt pēc apstiprināšanas amatā?
Jā. Man liekas, ka mums ir ļoti liels potenciāls būt par viedokļa līderi bibliotēkas zinātnē kopumā, jautājumos par bibliotēku nākotnē, tēmās par lasīšanas un grāmatu nākotni, par kultūru un kultūras mantojumu digitālajā šodienā, par sabiedrības labklājību un izaugsmi. Bibliotēkas caur sevi to visu piedzīvo, veido un ļoti daudz kur pasaulē arī vada šos sabiedrības izzināšanas un pielāgošanās procesus.
Tas nozīmē, ka bibliotēkas pētnieki, piemēram, kādā sarežģītā diskusijā par vēstures jautājumiem varētu piedāvāt kādu savu neērtu, strīdīgu interpretāciju? Vai drīzāk tas nozīmē būt ideju avangardā?
Es domāju, ka drīzāk avangardā. Man liekas, ka pašmērķis vienmēr būt ar neērtu viedokli un to uzskatīt par galveno panākumu – tas nav pareizi. Man liekas, ka vienkārši ir jāattīsta spēja sarunāties par vēsturi, par tās ietekmi uz šodienu. Nav obligāti vienmēr jābūt neērtam, bet galvenais – domājošam.
Ja jums ar Andri Vilku būtu jānoslēdz simbolisks pieņemšanas un nodošanas akts – kādā stāvoklī jūs šobrīd saņemat Latvijas Nacionālo bibliotēku? Kas, jūsuprāt, funkcionē labi, kas izcili, kas ķeras un ir uzlabojams?
Man liekas, ka bibliotēkas spēcīgā bāze ir augstu paceltā latiņa attiecībā uz vīziju un stratēģiju, pozicionējot sevi Latvijā un starptautiski. To es ar prieku nesīšu tālāk. Es redzu, ka mums ir jāstrādā pie iekšējās darbinieku kopības un labbūtības, lai tiešām ikviens bibliotēkas darbinieks justos kā daļa no lielāka uzdevuma. Tāpat mums būs jāstrādā pie tā, lai LNB jēgpilni piepilda savu uzdevumu būt tai vietai, kas spēj gan apmierināt, gan saturēt, gan vienot, gan veicināt Latvijas sabiedrību un ikvienu iedzīvotāju. Es redzu arī potenciālu izkopt privāto partnerību ārpus bibliotēkas jomas, kā arī ar citām bibliotēkām un universitātēm, dažādiem nevalstiskajiem sektoriem un kustībām.
Kādu atbalstu jūs sagaidāt no jaunās kultūras ministres? Vai Nacionālā bibliotēka nacionālajā kultūras stratēģijā ir pietiekami stabili un skaidri ierakstīta, līdz ar to – ar paredzamu valsts atbalstu?
Kopumā mums Latvijā ir jādomā par to, kā mēs stiprinām nacionālās kultūras institūcijas. Tas ir viens no uzdevumiem, ko es redzu savā darāmo darbu sarakstā. Attiecībā uz jauno ministri šis sakrīt arī ar viņas izvirzītajiem mērķiem par latviešu valodas stiprināšanu, kultūras nozares profesionālo pilnveidi un sabiedrības saliedēšanu. Es domāju, ka šobrīd visām nacionālajām kultūras institūcijām ir jākoncentrējas uz kopīgām interesēm. Gribētu cerēt, ka ar šādām spēcīgām nacionālās kultūras institūcijām būs priecīga strādāt arī jaunā kultūras ministre.
Runājot par sadarbību, pagājušā gada rudenī tika atklāts septiņus gadus tapušais Digitālās bibliotēkas projekts, kur spēkus pirmoreiz apvienojušas dažādas kultūras institūcijas.
Nacionālā bibliotēka vienmēr ir centusies sevi pieteikt kā spēlētāju, kas vairāk redz iespējas sadarbībai nekā vēlmei norobežoties. Es ļoti lepojos ar mūsu Digitālās bibliotēkas projektu. Protams, mēs varam skatīties uz nepilnībām, ko uzlabot, bet ir ārkārtīgi patīkami, ka varam par to runāt un ka esam jau tikuši līdz sarunām, lai sadarbotos. Tas ir ļoti daudz, un daudzas valstis Eiropā uz mums skatās ar apbrīnu, ka esam to spējuši. Tā ir nozīmīga LNB pārliecība, ka gribam un protam strādāt kopā un ka audzējam prasmes sastrādāties un panākt lielus mērķus. Mēs priecājamies, ja varam atbalstīt citas kultūras institūcijas un dot tām padomu gan attiecībā uz digitālo vidi, gan zinātnisko projektu izstrādāšanā, gan finansējuma piesaistīšanā.
Kā jūs raksturotu šī brīža LNB darbinieku kolektīvu? Vai izdodas piesaistīt vēlamos speciālistus? Vai šeit strādāt ir prestiži? Vai algas ir konkurētspējīgas?
Es noteikti gribētu, lai Latvijas Nacionālās bibliotēkas darbinieku darbs būtu daudz labāk apmaksāts. Tas noteikti ir viens no jautājumiem, kas būs jārisina, jo ļaus piesaistīt augstvērtīgākus speciālistus un mazināt darbinieku mainību. Otra lieta – mums ir jāmācās strādāt ar mūsu kolektīvu, ieraugot katra darbinieka labākās īpašības, un jādomā par LNB darba vides labbūtību. Es domāju, ka šobrīd Nacionālajā bibliotēkā ir ārkārtīgi daudz lojālu, ieinteresētu, gudru, prasmīgu cilvēku, no kuriem daudzi jau ir spoži un savās vietās, bet daudzu citu atvēršanās ir jāveicina, ieraugot viņu potenciālu un strādājot ar katra labākajām īpašībām.
LNB ir saslēgta vienotā gaismas tīklā ar daudzām Latvijas lauku mazajām bibliotēkām. Laiku pa laikam dzirdam skaudrus stāstus, ka viena vai otra mazā bibliotēka reģionos tiek likvidēta. Vai jūs tas satrauc un redzat iespēju to ietekmēt?
Nacionālās bibliotēkas loma ir būt par vienu no skaļākajām balsīm, iestājoties par bibliotēku saglabāšanu lauku reģionos un arī skaidrojot, kāpēc tām tur ir jābūt. Es personīgi uzskatu, ka bibliotēkām ir ārkārtīgi liela nozīme nacionālajā drošībā – prasmē iegūt informāciju, lasīt, uzzināt, saprast, kas tieši ir noticis, sekot līdzi lietām, būt apritē, būt aktīvai sabiedrības daļai. Tas ir milzīgs drošības resurss. Dzirdot par dažādiem apdraudējumiem mazākām bibliotēkām, mums ir jāturpina runāt ar konkrētajām pašvaldībām, jāsaprot, kādas ir viņu bažas, kāpēc viņiem bibliotēkas šķiet nerentablas. Es gribu cerēt, ka arī pašvaldības grib noturēt cilvēkus un ka šie cilvēki ir ieinteresēti un līdzdarbīgi, līdz ar to šīs sarunas izejas punkts ir mums kopīgas intereses, lai laukos būtu cilvēki, reģionos – lasoša sabiedrība, kura seko līdzi notikumiem un kurai rūp, kas notiek valstī. Bibliotēkas to nodrošina. Mums ir jādomā, kā mēs šo kopīgo mērķi varam sasniegt.
Reiz viesojos kādā mazā Gaismas tīkla izceltā bibliotēkā, un tur bibliotekāre paskaidroja, ka Dienu neabonējot, jo neesot pieprasījuma. Tas pārsteidza, lai neteiktu – šokēja un apbēdināja. Līdz šim uzskatīju, ka bibliotēka ir vieta, kur cilvēks var iepazīties ar nacionālo presi, pat ja tas būtu viens ciema iedzīvotājs. Uz galdiņiem rindojās pamatā tikai "dzeltenie" žurnāli, plauktos – kriminālromāni un nedaudz fantāzijas romānu un ezoterikas, latviešu oriģinālliteratūru arī neredzēju. Man šķiet, ir netaisnīgi un nepareizi, ka cilvēks, kas dzīvo nelielākā Latvijas pilsētā, tiek izolēts no intelektuālas un augstvērtīgas literatūras. Cilvēks nevar pieprasīt to, ko viņš vispār nezina pastāvam. Kādas ir jūsu pārdomas par bibliotēkas piedāvājuma un pieprasījuma attiecībām?
Ideja ir tāda, ka galu galā mēs visi gribam labus kaimiņus un darbiniekus, labus kolēģus, līdzcilvēkus un skolotājus. Tās mums visiem ir kopīgas rūpes un vēlmes. Mums ir jāiziet no ārkārtīgas egoistiskas vēlmes, ka gribam dzīvot labā un drošā sabiedrībā šeit un tagad. Grāmatas daudzu simtu gadu gaitā ir pierādījušas, ka tās ir resurss, kas nodrošina gan emocionālo inteliģenci un līdzjūtību, gan spēju saprast dažādus viedokļus un vispār sarunāties. Līdz ar to bibliotēku ieguldījums ir un būs neizdzēšams un neaizstājams. Tā ir mūsu pamatfunkcija, un mums par to ir jāiestājas. Protams, ir labi, ka cilvēki lasa kaut vai krimiķus. Tomēr es domāju, ka bibliotēkas loma ir mudināt uz dziļākām, sarežģītākām domām un sarunām, uz plašāku interesi par lietām, par kurām cilvēks ikdienā domā – ai, tas taču uz mani neattiecas. Ne velti bibliotēkas tiek izceltas kā vienas no nozīmīgākajiem demokrātijas balstiem, kas uztur sabiedrības zinātkāri, vēlmi izprast kaut ko vairāk, iedziļināties un piedalīties. Mēs savā attīstības stratēģijā runājam par bibliotēku kā paradumu. Paradumu gribēt zināt, izprast, pētīt, tapt pārsteigtam, atklāt kaut ko vairāk. Ja mēs pēc desmit gadiem varētu teikt, ka ikviens Latvijas iedzīvotājs zina, ka LNB un bibliotēkas ir resurss, pie kā vērsties, tad mēs būtu izdarījuši un sasnieguši ko dižu! Bibliotēkas ir vienas no retajām lietām, par ko cilvēki nestrīdas pat tad, ja ir ierosinājumi par citādu darba laiku, ko mēs varam ņemt vērā, vai citi priekšlikumi. Tāpat neviens nestrīdas par to, ka grāmatas un lasīšana ir vēlamas. Jo vairāk ieraugām plusus, jo labāk spējam par tiem runāt. Sabiedrībā šobrīd ir attīstīts muskulis runāt par visu negatīvo, visu, kas nav izdevies, kritizēt, bet ārkārtīgi maz esam runājuši par to, kas mums ir izdevies. Ir būtiski mainīt šo domāšanu.
Pasākumi bibliotēkā, visticamāk, nekad nebūs ļoti populāri masu pasākumi, tomēr bieži ir žēl, ka labas un interesantas lietas notiek bez pienācīgas atbalss, var redzēt, ka cilvēks, kam šis būtu varējis interesēt, nav sasniegts. Kādas, jūsuprāt, ir efektīgas, mūsdienīgas un bibliotēkai piestāvošas mārketinga metodes?
Mums ir jādomā par labāku un veiksmīgāku sabiedrības informēšanu. Jāatkodē tas, kā panākt un piesaistīt vairāk cilvēku, lai bibliotēka kā vieta būtu aktīvāk apmeklēta. Tas būs viens no mūsu būtiskajiem rādītājiem, kā mēs sevi pierādīsim sabiedrības acīs.
Kā vilināt? Tiktokā stāstīt, ka lasīt ir labi un ka tā nav padošanās vecāku vai skolotāju spiedienam, bet bauda pašam? Vai jūs ticat, ka kādu, kurš pats nav sajutis grāmatas lasīšanas prieku un zinātkāres instinktu, ir iespējas pārveidot?
Ja tas darbojas, tad arī tiktokā. Nedomāju, ka mums šobrīd vajadzētu ieslīgt diskusijā par to, vai mums ir labi vai slikti sociālie kanāli, jo katrs no tiem atbilst kādai sabiedrības grupai. Ir jāatrod dažādi kanāli. Mums ir jāstrādā ar visām vecuma grupām. Bērniem, protams, lasīšana ir jāierāda kā paradums. Mums ir jāaizstāv, ka laiks tiek piešķirts arī lasīšanai kā paradumam. Ļoti bieži tas ir jāveicina mehāniski, jauniešiem atrodot laiku lasīt katru dienu skolā. Protams, sabiedrībā ne visi cilvēki lasa, tomēr šis paradums jāpadara aktīvāks. Es uzskatu, ka bibliotēkai daudz vairāk ir jāiet uz ārpusi, runājot ar citām institūcijām. Tāpat arī jāveido privātā partnerība. Arī privātajiem uzņēmumiem ir jāiesaistās lasīšanas veicināšanā, jo viņi gribēs labus darbiniekus. Es ticu, ka Latvijā ir ļoti spēcīgi privātā sektora uzņēmumi, kas grib veicināt lasīšanas kultūru Latvijā, jo tas viņiem palīdzēs ar laiku iegūt izcilus darbiniekus, kuriem piemīt emocionālā inteliģence, radošums, kuriem piemīt daudz plašāks skats uz pasauli. Lai ko jaunieši būtu lasījuši, pat ja viņi nebūs lasījuši aktuālo Dienu, tas būs vērtīgi. Man liekas svarīgi, lai viņi sekotu līdzi aktuālajiem Latvijas izdevumiem. Parādās tendence, ka jaunieši saka – es nelasu Latvijas ziņas vai latviski, tur jau nekā nav. Bet tomēr tev ir jāzina arī tas, kas notiek tavā vidē. Bibliotēkai ir jāiestājas par to, ka mēs veicinām interesi pašiem par sevi. Par daudziem citiem procesiem pasaulē kāds cits stāstīs un rakstīs.
Te mēs nonākam pie jautājuma par nacionālo pašapziņu un rūpēm par latviešu valodas lietošanu un saglabāšanu. Ne The New York Times, ne Le Monde, ne The Guardian nerakstīs latviski par mums Latvijā svarīgiem notikumiem.
Jā, arī Spiegel nerakstīs par mūsu procesiem un tos neanalizēs. Un tā ir mūsu atbildība runāt, rakstīt, publicēt un izdot grāmatas latviski. Programmas Latviešu grāmatai 500 ietvaros jo īpaši izceļam šo savu grāmatniecības jaudu latviešu valodā.
Šis Latvijas vēsturē ir ļoti saudzējams un novērtējams brīdis, ka varam paplašināt savu redzesloku, uzsūcot visas pasaules zināšanas. Vai vienlaikus būtu labi apzināties, ka atbildība par latviešu valodas turpināšanos ir mūsu pašu rokās?
Jā, ir brīnišķīgi, ka varam lasīt citās valodās. Es arī lasu vairākās valodās, un ir ļoti patīkami, ka vari sekot līdzi aktualitātēm. Bet tev ir jāsaprot, kas notiek tavā vietā ar taviem līdzcilvēkiem, tā ir īstā emocionālā inteliģence – zinātkāre un vēlme sekot līdzi, kas notiek arī manā apkārtnē, nevis dzīvot pilnībā atrauti no šejienes. Tas būtu jāveicina. Cilvēkam, kas iestāsies darbā pie privātuzņēmēja, nav jābūt lasījušam tikai Le Monde, Spiegel un The Guardian, bet viņam ir jāsaprot šejienes konteksts un jāmāk to sakrustot. Lasīšana ir visērtākais, ātrākais un vieglākais ceļš uz to.
Kā lasītājai un kultūras žurnālistei, ieklejojot lasītavās bez dziļākas izpētes, radies priekšstats, ka Latvijas Nacionālajai bibliotēkai šobrīd ir rocība iepirkt respektablus jaunākos nozaru izdevumus. Kāda ir objektīvā realitāte?
Mums ir budžets, ko mērķtiecīgi un gudri ieguldām jaunos izdevumos. Šobrīd Nacionālās bibliotēkas krājums – fizisko un e-grāmatu – ir ārkārtīgi labs. Mums ir laba atlase un ļoti zinoši nokomplektētas grāmatas, kurās rakstīts par aktuālo dažādās zinātņu nozarēs. Es domāju, ka ikvienam, kurš gribētu iegūt zināšanas, nav jābrauc prom no Latvijas. Sākumā ir jānāk uz Nacionālo bibliotēku un jāpaskatās, vai tas, par ko kāds cilvēks sūdzas, ka te neesot, īstenībā nestāv jau plauktā. Mums ir ļoti labs krājums, kas pēc būtības ļauj veikt pētniecību. Mēs varam starptautisko bibliotēku abonementā pasūtīt arī no citām bibliotēkām. Ja cilvēkam ir interese par konkrētu grāmatu, kādu viņam vajag, mēs to varam arī nopirkt. Esam ieinteresēti, lai viņš šo grāmatu izlasa un tā paliek krājumā visiem. Komplektējam dažādus krājumus, balstoties uz to, ko mums iesaka dažādu universitāšu profesori, arī studenti, individuāli pētnieki. Nebūtu taisnīgi domāt 90. gadu kategorijās, ka viss ir mazumā. Šobrīd krājums ir reprezentatīvs, dziļš, pilnvērtīgs. Protams, vienmēr var vēlēties vairāk un domāt, kā to izmantot labāk un ērtāk. Es ļoti vēlos, lai bibliotekārs kļūst par mentoru ikvienam lasītājam, par sarunu partneri, kurš palīdz navigēt caur zināšanu labirintu un atrast vislabāko avotu.
Skatos, ka šobrīd lasāt Dainas Tabūnas romānu Raganas. Cilvēki parasti vasarā apņemas izlasīt kādu sen kārotu grāmatu. Vai jums arī tāda ir?
Nesen nomira Alberts Bels, man no viņa gribas kaut ko palasīt. Viņa Latviešu labirints (1998) ir viena no grāmatām, kas mani ir ārkārtīgi ietekmējusi. Nezinu, kāpēc tieši tā grāmata. Es to lasīju vidusskolā. Ap 2000. gadu. Mani šokēja sākums – melnais mersedess uz pārejas notrieca bērnu... Atceros, ka mani tas ārkārtīgi satrieca – kontrasts, kā 90. gados mainījās pasaule. Šovasar gribu izlasīt vairākas jaunākās latviešu rakstnieku grāmatas, piemēram, Jāņa Joņeva par pazudušajiem dzīvniekiem. Gribu pasekot līdzi tam, kas notiek.