Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā -1 °C
Daļēji apmācies
Ceturtdiena, 21. novembris
Andis, Zeltīte

Būt iedvesmotam nozīmē būt zinātkāram. Intervija ar pianistu Vikinguru Olafsonu

Saruna ar islandiešu pianistu Vikinguru Olafsonu, kurš 17. un 18. jūlijā uzstāsies festivālā Rīga Jūrmala

Trīsdesmit septiņus gadus vecais pianists Vikingurs Olafsons atgriežas Latvijā superzvaigznes statusā – pirms četriem gadiem, neilgu brīdi pirms Vikingurs nonāca slavas zenītā, dzirdējām viņu Liepājā. Šajā laikā pianists ir ieguvis kritiķu atzinību un prestižas balvas, kuru vidū ir divas Opus Klassik statuetes, žurnāla BBC Music Magazine piešķirtā Gada albuma balva un žurnāla Gramophone Gada mākslinieka tituls – šādi abi cienījamie izdevumi 2019. gadā ir atzīmējuši Vikingura Olafsona sensacionālo kompānijas Deutsche Grammophon izdoto Johana Sebastiāna Baha mūzikas albumu. Tikpat svarīga un aktīva ir publikas interese par smalkā un poētiskā islandiešu pianista daiļradi – viņa ieraksti straumēšanas platformās klausīti vairāk nekā 227,5 miljonus reižu. Vikingura Olafsona albumi, kurus kopš 2017. gada laiž klajā Deutsche Grammophon, pārdoti 320 tūkstošos eksemplāru. Taču pats galvenais ir tas, ka mūziķis ir spējis atrast savu unikālo, ne ar vienu citu nesalīdzināmo skanējumu.

Vikingurs Olafsons patiesi ir skaņas meistars, kuram ir individuāls, personisks repertuāra redzējums. Viņš apbur ar interpretācijas svaigumu, caurspīdīgumu, dziļumu un pārliecības spēku. Vikingurs Olafsons pieiet skaņdarbiem no negaidītas puses, un viss, ko viņš spēlē, ieskaitot baroka laikmeta dižgaru opusus, skan kā laikmetīga, tikko sacerēta mūzika.

Viņa savdabīgumam ir vairāki iemesli – Reikjavīkā dzimušais un augušais mākslinieks ilgi slīpējis meistarību tālu prom no mūzikas metropolēm. Vikingurs no bērnības klausījās un kolekcionēja kompaktdiskus – tas bija laiks, pirms pilnīgi viss kļuva viegli pieejams internetā. Vikingurs nav piedalījies konkursos, jo tas neatbilst viņa mentalitātei, un tādējādi nav varējis salīdzināt sevi ar vienaudžiem no citām pasaules malām. Ar klaviermākslas bagātību viņš iepazinās caur ierakstiem: sākotnēji bija apsēsts ar Jevgeņiju Kisinu un Glenu Gūldu, vēlāk atklāja vecākas paaudzes meistarus – Edvīnu Fišeru, Benno Moiseiviču, Jozefu Hofmani, Alfrēdu Korto, Klāru Haskilu, Dinu Lupati, Emīlu Gilelsu un Vladimiru Horovicu. Vikingurs Olafsons devās studēt uz ārzemēm 16 gadu vecumā. Viņš ir ieguvis bakalaura un maģistra grādu klavierspēlē Ņujorkas Džuljarda skolā. 

Festivālā Rīga Jūrmala Vikingurs Olafsons sniegs divus koncertus. 17. jūlijā plkst. 19 Lielajā ģildē viņš muzicēs kopā ar vācu baritonu Matiasu Gērni, kurš ir viens no lieliskākajiem kamermūzikas dziedātājiem. Programmā – Franča Šūberta, Roberta Šūmaņa un Johannesa Brāmsa opusi. 18. jūlijā plkst. 12 Lielajā ģildē Vikingurs Olafsons spēlēs divu franču grandu – Žana Filipa Ramo un Kloda Debisī – mūziku. Šīs soloprogrammas pamatā ir pērn iznākušais pianista albums Debussy • Rameau.

3. septembrī dienasgaismu ieraudzīs Vikingura Olafsona nākamais studijas darbs – albums Mozart & Contemporaries, kurā mākslinieks ieskaņojis Volfganga Amadeja Mocarta un viņa laikabiedru mūziku. Ieraksts tapis šā gada aprīlī Reikjavīkas koncertzālē Harpa.

Neilgi pirms ierašanās Latvijā Vikingurs Olafsons izsmeļoši atbildēja uz KDi jautājumiem.

Pirmo reizi jūs uzstājāties Latvijā 2017. gada decembrī, kad kopā ar savu tautieti komponistu un diriģentu Danielu Bjarnasonu piedalījāties Islandei veltītajā festivālā Liepājas koncertzālē Lielais dzintars. Šajos četros gados esat kļuvis par lielu starptautisku zvaigzni, publikas un kritiķu favorītu. Vai jūs pašu pārsteidza panākumu lavīna?

Vienmēr esmu centies to panākt. Ja es neticētu saviem spēkiem, es to nekad nebūtu sasniedzis, tāpēc, no vienas puses, mana atbilde uz jūsu jautājumu ir "nē". No otras puses, atbilde ir "jā". Tas viss mani pārsteidza, neko dzīvē nevajag uztvert kā pašsaprotamu. Pasaulē ir daudz spožu mūziķu, kuriem nav tādu privilēģiju kā man. Godīga atbilde ir – jā un nē. Allaž esmu gribējis to, ko esmu sasniedzis. Tā es to visu biju iedomājies. Mans ceļš bija ļoti lēns, es vairs neesmu tik jauns. Pagrieziens manā karjerā notika diezgan vēlu, kad man jau bija pāri 30 gadiem. Ir bijuši mirkļi, kad, tuvojoties 30 gadu vecumam, biju gandrīz padevies, jo šķita, ka man nekādi neizdodas piesaistīt klausītāju uzmanību. 

Esmu no Islandes, tā ir maza valsts, un starptautiskajā klasiskās mūzikas apritē tikpat kā nav augsta līmeņa islandiešu mākslinieku, tādējādi man nebija iespēju iesaistīties kādā mūziķu tīklā. Es biju kļuvis slavens Islandē, bet ārpusē par mani joprojām neko nezināja. Jutos iestrēdzis, taču nezaudēju cerību. Ilgu laiku šur un tur spēlēju mazus koncertus simt klausītājiem Islandē un citur Ziemeļvalstīs, bet katru reizi uzstājos tā, it kā tā būtu mana debija uz Ņujorkas Kārnegija zāles skatuves. Palēnām sniega bumba sāka veidoties arvien lielāka.

Kas kļuva par pagrieziena punktu jūsu karjerā?

Tas bija mirklis, kad pirmo reizi sajutu, ka man ir kontrole pār savu dzīvi mūzikā. Jauniem māksliniekiem ir grūti izcīnīt šīs tiesības, bieži viņi ir spiesti piekrist pārāk daudziem nosacījumiem un piedāvājumiem. Dažreiz gadā man bija jānospēlē piecpadsmit divdesmit dažādu klavierkoncertu – tas ir neiedomājami sarežģīti. 

Pirmo reizi sajutos kā šofera krēslā pēc Johana Sebastiāna Baha mūzikas albuma izdošanas 2018. gadā. Ierakstu kompānijas Deutsche Grammophon izdotais Baha albums atspoguļo manu muzikālo būtību. Kopš tā iznākšanas mana karjera attīstās pavisam citā, man pašam daudz labvēlīgākā virzienā un es esmu pie savu radošo aktivitāšu stūres.

Vai tas nozīmē, ka izcīnītie panākumi jums nodrošina lielāku brīvību, nevis kaut kādā veidā jūs ierobežo? 

Jā, tagad manā muzikālajā dzīvē ir daudz vairāk brīvības. Tā ir jālīdzsvaro ar ģimenes dzīvi: man ir divi dēli, vienam ir mēnesis, otram – divi gadi. Mūzikā varu atļauties darīt visu, ko vēlos, un man nav jādara nekas no tā, ko negribu. Šo prerogatīvu ieguvu diezgan vēlu, par brīvību ir jācīnās visu mūžu. Vienīgais veids, kā to panākt, ir zināt, ko jūs patiešām vēlaties, un vienmēr apsteigt mūzikas industriju. Tā vienmēr cenšas pateikt priekšā jauniem mūziķiem, kas viņi ir un par ko viņiem ir jākļūst. 

Manā pirmajā soloalbumā, ko 2017. gadā izdeva Deutsche Grammophon, ir iemūžināta Filipa Glāsa mūzika. Pēc tā iznākšanas man sacīja: "Albums izrādījās daudz veiksmīgāks, nekā mēs cerējām, tāpēc tev ir jāieraksta vēl viens Glāsa albums. Tu kļūsi par amerikāņu laikmetīgās mūzikas speciālistu." Es atbildēju: "Protams, nē." Man patīk amerikāņu mūzika, taču tā veido tikai divus procentus no mana repertuāra. Manai sirdij, iespējams, daudz tuvāks ir Bahs un Mocarts. Tieši tāpēc savā otrajā Deutsche Grammophon soloalbumā ieskaņoju Baha opusus. 

Tas ir viens no piemēriem, kā nākas cīnīties par savu radošo brīvību. Pašam mūziķim ir jābūt tam, kurš pateiks industrijai, kas viņš ir. Viņam nav jāgaida, kad industrija to izdarīs viņa vietā. Māksliniekam ir jāapsteidz industrija. Jauniem mūziķiem to ir svarīgi atcerēties. Viņiem ir jāspēlē mūzika, kurai viņi paši tic. Nevar spēlēt tikai to, ko vēlas koncertu rīkotāji. Ja kāds grib, lai pianists atskaņo četras Šopēna balādes vienā programmā, bet pašam mūziķim nav iedvesmas to darīt, viņam tās nav jāspēlē. Tas nav jādara, pat ja pianists ir spējīgs nospēlēt visas notis. Izpildītāja sniegumā ir jābūt pārliecībai – tikai tā var aizkustināt klausītājus un izlauzties cauri troksnim, kas ir mums apkārt. 

Kas jums palīdzēja izcelties citu pianistu vidū un tikt pamanītam?

Mans ceļš ir atšķirīgs no citu pianistu ceļa. Katram mūziķim tas ir individuāls. Es pabeidzu studijas 24 gadu vecumā 2008. gadā. Jau tolaik biju nolēmis, ka necentīšos uzvarēt kādā konkursā. Dalība konkursos nozīmētu, ka man būtu jāspēlē trīs soloprogrammas, divi klavierkoncerti un viens klavierkvintets vairāku gadu garumā cerībā, ka es uzvarēšu. Biju nolēmis, ka iešu citu ceļu un centīšos atrast sevi, savu balsi, un mēģināšu noformulēt, ko es vēlos pateikt mūzikā un kā tieši vēlos spēlēt. 

Parasti katram pianistam kopš agras bērnības ir pedagogs, kurš sniedz padomus, kā ir jāspēlē. Tad pēkšņi mūziķa dzīvē pienāk brīdis, kad viņam vairs nav neviena, kurš pasaka priekšā, kā ir jāspēlē, un ir divas izvēles: var bezgalīgi ilgi mēģināt iedomāties, ko būtu teicis pedagogs, vai arī mūziķis pats var kļūt sev par pedagogu. Es izvēlējos turpmāk izglītot sevi pats – trīs gadus vingrinājos sešas stundas katru dienu, tajā laikā man gandrīz nebija koncertu. Es spēlēju visus Baha darbus, gandrīz visus Bēthovena darbus. Daudz spēlēju Šopēnu. Es izgāju cauri lielam mūzikas daudzumam un centos ieraudzīt sevi mūzikas spogulī. Atskaņojot Bahu, jūs dzirdat visas nepilnības ne tikai savā spēlē, bet arī savā domāšanā. Viņš precīzi parāda, kurā attīstības posmā jūs esat. 

Es ļoti ilgi vingrinājos, pēc tam spēlēju daudz nelielu koncertu un nodibināju savu ierakstu kompāniju Dirrindí. Tās paspārnē 2009. gadā izdoto debijas albumu nosūtīju simtiem adresātu – orķestriem, menedžeriem, institūcijām un koncertzālēm. Neviens man neatbildēja. Es domāju, neviens to albumu pat nebija atvēris vaļā. Vienīgais, kurš man atbildēja, bija pianists un diriģents Vladimirs Aškenazi. Viņš man piezvanīja un teica, ka viņam ļoti patīk ieraksts un viņš vēlas ar mani uzstāties. Tas kļuva par manu atspēriena punktu, taču arī pēc tam nekas nenotika ātri. Es spēlēju koncertus, sēju sēklas, un pēc kāda laika tās vienlaikus sāka dīgt.

Pirms deviņiem gadiem nodibināju Reikjavīkas Vasaras saulgriežu festivālu, pēdējo reizi tas notika 2019. gada vasarā. Tajā pārsvarā skanēja kamermūzika un dažreiz viesojās orķestri. Katram festivālam izvēlējos tēmu un programmu veidoju ļoti personiski. Pavadīju daudz laika, sastādot repertuāru atbilstoši izvēlētajai tēmai. Vienu gadu tēma bija Anahronisms, pēc tam Minimums/maksimums, Imitācija un Ceļinieks. Šis darbs man palīdzēja strukturēt un attīstīt domāšanu. Es pats gan uzstājos, gan pasūtīju jaundarbus. 

Islandē man jau bija izveidojies savs klausītāju loks – mājās varēju savākt pilnas zāles, bet ārzemēs biju nezināms. Tāpēc man ļoti svarīga bija Vladimira Aškenazi atzinība. Mēs kopā uzstājāmies Tokijā un Kopenhāgenā, viņš mani iepazīstināja ar savu menedžeri, kas kļuva par manu menedžeri. Ja viņš man nepiezvanītu, viss būtu citādi un man nāktos cīnīties vēl vairāk. Tikai pēdējos divus trīs gadus jūtos patiešām brīvs un varu pieņemt visus lēmumus, kas skar manas karjeras attīstību.

Vai bija grūti atrast savu balsi un savu pieeju mākslai? Savu izteiksmi? 

Visam ir nepieciešams laiks. Ar mani tas notika vēlāk nekā parasti. Ja Deutsche Grammophon  piedāvātu līgumu, kad man bija 24 gadi, vai tas man būtu labi? Varbūt, bet es tā nedomāju. Kad man bija divdesmit četri, es vēl neizpratu ieraksta veidošanas mākslu, kā es to izprotu tagad. Tā ir neatkarīga mākslas forma, kas atšķiras no koncertēšanas. Tā ir pavisam citāda. Man bija jāiemācās, kā spēlēt mikrofona priekšā. Man bija daudz jādomā par to, kā esam pieraduši klausīties mūziku austiņās un kā tiek veidots albuma repertuārs. 

Es nekad neizdotu albumu, kurā būtu ieskaņotas vairākas Mocarta, Bēthovena vai Šopēna sonātes. Es neierakstītu tādus albumus, kādus izdod daudzi citi pianisti. Šāds repertuārs mani neuzrunā kā klausītāju, pat ja tas ir izpildīts augstā kvalitātē. Tas viss jau ir dzirdēts tūkstošiem reižu un apnicis. Es neierakstītu pilnu Šopēna noktirņu vai etīžu apkopojumu. Bet, ja es būtu parakstījis līgumu ar Deutsche Grammophon 24 gadu vecumā, iespējams, es to būtu izdarījis, un tas nebūtu labi, jo tas neatspoguļotu manu māksliniecisko būtību, tas neiezīmētu manu attīstību. Tajā laikā es tam vēl nebūtu gatavs.

Manu izaugsmi un domāšanu lielā mērā ir veicinājusi sava festivāla organizēšana un plānošana. Man bija jānobriest, lai ierakstītu Baha albumu, Debisī un Ramo albumu, kā arī Mocarta un viņa laikabiedru mūzikas albumu, kas iznāks septembrī. Neviens no ierakstu kompānijas Deutsche Grammophon nevar man pateikt – ieraksti šādu albumu! Ja mākslinieks uzdos jautājumus industrijai, tā viņam liks darīt to, kas jau ir ticis darīts. Katram mūziķim ir jāskatās uz priekšu un jārīkojas atbilstoši savai gaumei un sapratnei – tad industrija ieklausīsies. 

Daudz kam mūzikas nozarē ir jāmainās. Nozarei ir jāuzdod mūziķim jautājums: "Kas tu esi?" un jāsagaida atbilde. Nedrīkst prasīt krievu pianistam, lai viņš spēlē Prokofjevu un Rahmaņinovu tikai tāpēc, ka viņš ir krievs. 

Kas jūs esat? Kā jūs formulējat savu radošo kredo?

Klods Debisī ir teicis: «Mākslinieka pienākums ir bēgt prom no saviem panākumiem.» Ko tas nozīmē? To, ka Debisī pēc Jūras/La mer sakomponēšanas nevarēja atkal sacerēt Jūru. Pēc Mēnessgaismas/Claire de lune viņš nevarēja atkal sacerēt to pašu. Nedrīkst atkārtoties. Pēc Piektās simfonijas Bēthovens uzrakstīja Sesto – viņš nekomponēja atkal Piekto! Savā darbā cenšos saglabāt spontanitātes un pārsteiguma efektu, lai neviens nevarētu paredzēt, kāds būs mans nākamais solis. 

Kā jums bērnībā radās interese par klavierspēli?

Stāsts sākas vēl pirms manas dzimšanas. Es neesmu no turīgas ģimenes, mana māte ir klavierskolotāja, tēvs ir komponists un arhitekts. 80. gadu sākumā viņi studēja Berlīnē. Kad nomira mana tēva tēvs, viņi ieguva nelielu mantojumu, paņēma kredītu un visu naudu ieguldīja flīģeļa iegādē. Vecāki Berlīnē īrēja mazu dzīvokli, viņiem gandrīz nekas nepiederēja, taču viņi nolēma iegādāties jauno flīģeli Steinway, B modeli. Viņiem tas joprojām ir, tas ir ļoti labs instruments. Pēc tam viņi pārcēlās atpakaļ uz Islandi, un piedzimu es. Šis flīģelis vienmēr ir bijis mūsu nelielā dzīvokļa viesistabā – kā mājas karalis vai karaliene. 

Vecāku rīcība uz mani atstāja dziļu iespaidu. Tagad cilvēki vispirms grib iegādāties mājokli un tikai pēc tam domā par visu pārējo. Mani vecāki visu izdarīja otrādi, turklāt viņi iegādājās visizcilāko, visdārgāko instrumentu – tad, kad viņiem vēl nekā cita nebija. Tas bija dabiski, ka es izjutu mīlestību pret klavierēm. Mamma pasniedza klavierstundas mājās, un es uzmanīgi klausījos. Pamazām arvien vairāk sāku spēlēt pats sev. Labi atceros bērnu skaņdarbus, kurus esmu spēlējis, un mūziku, ko esmu sacerējis. Bērnībā es daudz komponēju.

Sāku spēlēt četru gadu vecumā. Kad man apritēja pieci gadi, mamma aizveda mani uz mūzikas skolu, un pedagoģe teica: "Tātad tu vēlies iemācīties spēlēt klavieres?" Es atbildēju: "Es jau zinu, kā spēlēt klavieres." Protams, es vēl neko nezināju, taču man šķita, ka zinu, jo instruments man bija pazīstams. Man allaž ir piemitusi šāda pārliecība, dažkārt pat lecīgums. Klavieres manā dzīvē vienmēr ir bijušas klātesošas.

17. jūlijā festivālā Rīga Jūrmala dzirdēsim jūs kamermūzikas koncertā kopā ar vācu baritonu Matiasu Gērni. Jūs diezgan reti muzicējat kopā ar vokālistiem. Kāpēc?

Katra instrumentālista, katra pianista dzīvē pienāk brīdis, kad viņam ir jābūt spējīgam paraudzīties uz mūziku nevis tikai no sava instrumenta skatpunkta, bet arī no simfoniskā un vokālā skatpunkta. 2000. gadā, kad man bija sešpadsmit gadu, es iepazinos ar izcilo amerikāņu koncertmeistaru Doltonu Boldvinu (1931–2019), kurš ir sadarbojies ar XX gadsimta dižākajiem kamermūzikas vokālistiem – Žerāru Suzē, Elli Amelingu, Arlīnu Ožē un Džesiju Normenu. Es piedalījos Doltona Boldvina vadītajā meistarklasē. Pirms tam man šķita, ka vokālajā kamermūzikā, ja ieskatāmies notīs un salīdzinām partitūru ar Ģerģa Ligeti etīdēm, viss ir vienkārši. 

Doltons Boldvins man atklāja šīs mūzikas skaistumu un parādīja, kā palūkoties uz to no vokālista perspektīvas. Tā ir divvirzienu kustība: ir tikpat svarīgi, lai arī dziedātājs būtu spējīgs domāt par mūziku no instrumentālista perspektīvas. Ja dziedātājs spēj domāt tikai par vokālo partiju un pianists – tikai par klavieru partiju, viņi ir ļoti aprobežoti mūziķi. Viens no maniem iecienītākajiem pianistiem Emīls Gilelss pēc Marijas Kallasas meistarklases apmeklējuma ir teicis, ka Kallasa viņam ir iemācījusi gandrīz vairāk par klavierspēli, frāzējumu un pieeju mūzikai nekā citi pasniedzēji. 

Matiass Gērne ir viens no mūsdienu – un visu laiku – labākajiem dziedātājiem, muzicēt ar viņu ir milzīgs prieks. Viņš patiesi ieklausās klavieru spēlē un pievēršas mūzikas instrumentālajai dabai. Dziedot viņš nāk man pretī, tāpēc mums ir viegli satikties mūzikā – es arī cenšos spēlēt tā, lai klavieru partijā būtu jūtama vokālā kvalitāte, un tā mēs tuvojamies viens otram. Pagājušajā gadā mums bija plānots Franča Šūberta cikla Gulbja dziesma izpildījums Leipcigas Gewandhaus koncertzālē, taču pandēmijas dēļ tas tika atcelts. Mēs tam ilgi gatavojāmies. Gaidāmais koncerts Rīgā būs mūsu pirmā kopīgā uzstāšanās klausītāju priekšā. Noteikti ne pēdējā!

Kāds bija Doltona Boldvina vērtīgākais padoms, ko viņš jums sniedza?

Viņš man sacīja: "Es tevi padarīšu par slavenāko koncertmeistaru pasaulē." Es teicu: "Nē, nē, nē. Es gribu spēlēt Lista sonāti, Čaikovska koncertu. Vēlos būt solists." Tagad es to atceros ar smaidu – gan Doltona Boldvina piedāvājumu, gan savu reakciju. Tolaik man bija sešpadsmit gadu. Tikšanās ar viņu ir bijusi ļoti nozīmīga manā attīstībā, tāpat kā pieredze, ko esmu guvis darbā ar dziedātājiem. Sen neesmu uzstājies ar vokālistiem, jo manā kalendārā tam vairs nav laika. Taču es labi zinu, ka sadarbība ar izcilu dziedātāju ir ne ar ko nesalīdzināms piedzīvojums.

Nākamajā dienā pēc koncerta ar Matiasu Gērni – 18. jūlijā – mēs Rīgā jūs dzirdēsim Debisī un Ramo soloprogrammā. Kādas nianses vēlaties tajā izcelt?

Domājot par šo programmu, jūtos nostalģiski un mazliet skumji. Bija paredzēts, ka es to spēlēšu Kārnegija zālē un daudzviet citur. Gandrīz nekas no tā nebija iespējams Covid-19 dēļ. Man bija plānoti četrdesmit piecdesmit koncertu ar šo programmu, bet notika tikai kādi desmit. Tagad Debisī un Ramo posms manā daiļradē tuvojas noslēgumam, jo septembrī iznāks nākamais albums, kurā esmu iemūžinājis Mocarta un viņa laikabiedru mūziku, un vairāk pievērsīšos šim repertuāram. 

Jūtos skumji, jo manī ir liela mīlestība pret Debisī un Ramo, bet nevarēju spēlēt šo mūziku pietiekami daudz – pandēmijas dēļ šī iespēja man tika laupīta. Vienīgais mierinājums ir tas, ka publika ir novērtējusi manu Debisī un Ramo soloalbumu – straumēšanas platformās tas ticis klausīts desmitiem miljonu reižu. Tas nav prātam aptverami, cik daudz cilvēki ir klausījušies šo ierakstu! Tas dara mani laimīgu – Covid-19 apstākļos, kad nevarēju sniegt koncertus, mana mūzika tomēr sasniedza kolosālu auditoriju.

Teicu, ka jūtos nostalģiski, jo Debisī mūzika bieži vien ir nostalģijas pilna. Ramo bija viens no viņa iemīļotākajiem komponistiem. Debisī skaisti rakstīja par Ramo, jo kādu laiku viņš arī strādāja par kritiķi. Debisī bija skarbs kritiķis un brīžiem uzvedās visai idiotiski. Viņš mēdza nežēlīgi izteikties par labu mūziku, bet par Ramo gan ne. Debisī un Ramo programmā esmu ieguldījis daudz mīlestības. Ceru, ka to varēs sajust koncertā. 

Jūsu klavierspēle ir dzirdama elektroniskās mūzikas zvaigznes Mobija jaunā albuma Reprise skaņdarbā God Moving Over the Face of the Waters. Šajā ierakstā, ko izdevusi kompānija Deutsche Grammophon, pazīstamās Mobija kompozīcijas ir ieguvušas klasisku skanējumu – tās aranžētas orķestrim un akustiskajiem instrumentiem. Kā jūs nonācāt šajā projektā?

Mobijs mani uzaicināja. Klavieru partija, ko izpildīju, ierakstot God Moving Over the Face of the Waters, nedaudz atgādina Filipa Glāsa opusu noskaņojumu no mana pirmā Deutsche Grammophon izdotā albuma. Tagad varu teikt, ka neesmu šīs dziesmas fans (God Moving Over the Face of the Waters oriģinālversija ir iekļauta Mobija 1995. gada albumā Everything Is WrongJ. J.). Tā mani neuzrunā, man nepatīk gala versijas skanējums un kā tā tikusi samiksēta. Miksēšanas process ir ļoti svarīgs albuma tapšanā. Es centos uzburt tādu gaisotni kā Filipa Glāsa albumā, jo man šķita, ka tas piestāv šai mūzikai un rodas maģisks skanējums, taču pēc tam, kad mani skaņu celiņi nonāca pie Mobija, viņa līdzproducenta un skaņu inženieriem, viņi samiksēja materiālu, kā paši vēlējās. Viņi atņēma skanējumam visu skaistumu un mistiskās īpašības... Faktiski viņi aizbīdīja prom Steinway un padarīja skanējumu gandrīz elektronisku. Tā nebija elektronika! Es taču spēlēju flīģeli Steinway

Man ir dalītas izjūtas par šo darbu, es nebiju apmierināts ar rezultātu, bet tā ir laba mācība. Pašā sākumā man bija skaidrāk jāformulē savas vēlmes, kas attiecas uz kontroli pār gala versijas skanējumu. Iespējams, šādā gadījumā man vispār neizdotos piedalīties šajā projektā. Es to nenožēloju. Daudziem klausītājiem dziesma ir ļoti iepatikusies, viņi man raksta, ka skaņdarbs ir brīnišķīgs. 

Kāda populārā mūzika jums patīk?

Man patīk Bahs. Viņš ir ļoti populārs! Ik gadu viņam ir simtiem miljonu klausījumu platformā Spotify. Mani reti uzrunā popkultūras darbi. Interesanti izpaužas grupa The National. Mani fascinē Bjorkas agrīnie ieraksti. Grupas Radiohead mūzikā ir intriģējoši elementi. 

Mana populārā mūzika ir džezs – mani saista 50. gadu ieraksti, es klausos Mailsu Deivisu un Bilu Evansu, taču viņi ir mazāk populāri nekā klasiskās mūzikas pārstāvji. Džezam nākas cīnīties par savu vietu vairāk nekā klasikai. Es klausos daudz mūzikas, nepievēršot uzmanību tam, vai tā ir populārā mūzika, klasika vai džezs. Man patīk tas, kas skan svaigi, man patīk mūzika, kuru uztveru kā kaut ko jaunu. Tikpat labi tas var būt Bahs un Mocarts, taču tai ir jābūt pasniegtai kā jaunai mūzikai. Ir jābūt kaut kam negaidītam interpretācijā. Mūzikai mums ir jāpasaka kaut kas jauns. Man nepatīk, ja kāds to spēlē tā, kā tas jau ir ticis spēlēts. Arī Bahu var nospēlēt tā, ka šī mūzika izklausīsies jaunāka par jaunu un pārspēs visas cerības. Mūzikai ir šāds potenciāls.     

Esmu dzirdējis, ka pašlaik koncertžanra darbus jums komponē uzreiz vairāki komponisti. Vai varat atklāt viņu vārdus?

Klavierkoncertu man komponē brits Marks Simpsons, mans tautietis Daniels Bjarnasons, ar kuru kopā viesojāmies Liepājā, un soms Sauli Zinovjevs. Es strādāju ar Džonu Adamsu un Tomasu Adesu, kuri nesen komponēja klavierkoncertu citiem solistiem (Džona Adamsa klavierkoncertu Must the Devil Have All the Good Tunes? 2019. gadā pirmatskaņoja Juidzja Vana, Tomasa Adesa Klavierkoncertu 2019. gadā – Kirils Geršteins – J. J.). Es spēlēšu Adamsa un Adesa koncertu, un pie diriģenta pults stāsies paši komponisti. Adamsa koncertu viņa vadībā jau esmu atskaņojis. Kopumā šie ir pieci jaunākie koncerti manā repertuārā. 

Man ir svarīgi, ka es spēlēju gan laikmetīgo mūziku, gan daudz Bahu, Mocartu un Šūmani. Sadarbība ar komponistiem laikabiedriem maina veidu, kā es atskaņoju Bahu, Mocartu un Šūmani, un ļauj domāt par mūziku daudz brīvāk. Atskaņojot mūziku autora klātbūtnē, esmu pārliecinājies, ka viņam nav tik svarīgi, vai precīzi ievēroju katru dinamikas apzīmējumu partitūrā, vai spēlēju mezzo piano vai mezzo forte. Komponistam pirmām kārtām ir svarīgi, lai tiktu nodota darba ekspresija. Tie, kas paši ir rakstījuši mūziku, zina, ka apzīmējumi crescendo un diminuendo nošu lapā paši par sevi neko neizsaka – tie eksistē tikai virspusē.

Strādājot ar izciliem komponistiem, esmu atklājis, ka mūzika ir kaut kas lielāks par apzīmējumiem un norādēm partitūrā. Pateicoties viņiem, ar citu pārliecību un izpratni varu atvērt Bēthovena trīsdesmit divu klaviersonāšu partitūru grāmatu. Daudziem šķiet, ka tie ir svētie raksti un izpildītājam savā interpretācijā nav tiesību mainīt nevienu niansi. Pēc tam kad esmu pavadījis laiku ar mūsdienu dižākajiem autoriem, varu daudz brīvāk un radošāk pieiet jebkura laikmeta mūzikai.    

Kad Rahmaņinovs spēlēja Šopēna klavierdarbus, viņš bija absolūti brīvs un vairumā gadījumu nemaz neievēroja komponista norādes partitūrā. Tāpat Rahmaņinovs spēlēja arī savu mūziku. Bartoks, izpildot savus opusus, gandrīz nekad neievēroja pats savas norādes. Nepārprotiet mani – es nesaku, ka izpildītājam nav jāiedziļinās partitūrā un nav jādomā par to, ko autors tajā ir iekļāvis. Jāatceras, ka interpretam uz skatuves ir jārada mūzika kopā ar komponistu, un sajūtai ir jābūt tādai, ka solists to rada gandrīz vai pirmo reizi, un klausītājiem ir jābūt sajūtai, ka viņi dzird šo mūziku gandrīz vai pirmo reizi. Citādi cilvēki var palikt mājās un kārtējo reizi noklausīties iemīļoto ierakstu, ko labi zina.

Vai esat domājis par to, ka vajadzētu izpildīt vairāk komponistu sieviešu skaņdarbu?  

Jā, noteikti. Esmu spēlējis Kaijas Sāriaho kamermūziku. Godīgi sakot, līdz šim neesmu atskaņojis pietiekami daudz sieviešu komponētas mūzikas. Tā nu ir sanācis, ka esmu koncentrējies uz pagātnes mūziku un komponisti, kuri līdz šim ir piesaistījuši manu uzmanību, ir vīrieši. Man būtu interesanti nospēlēt Unsukas Činas Klavierkoncertu. Man vajadzētu izrādīt vairāk iniciatīvas šajā virzienā. Savu festivālu programmā Islandē un Zviedrijā es gan iekļāvu diezgan daudz komponistu sieviešu darbu, bet ne pārāk daudz klaviermūzikas. Šis ir labs jautājums, un es par to padomāšu.

Kas ir labākais, kas ar jums noticis pandēmijas laikā?

Patīkamākais notikums ir dēla piedzimšana pirms mēneša. Tas ir labākais, kas ir noticis mūsu ģimenē pandēmijas periodā. Man paveicās – lai gan esmu zaudējis aptuveni 70 procentu plānoto koncertu un ļoti maz esmu spēlējis Debisī un Ramo programmu, es šajā laikā uzstājos biežāk nekā daudzi mani kolēģi. Pērn decembrī desmit dienās sniedzu astoņus solokoncertus Japānā, taču pirms tam man bija jāpavada divas nedēļas karantīnā. 

Uzstājos kopā ar Amsterdamas Karalisko Concertgebouw orķestri, Minhenes filharmonijas orķestri, Bergenas filharmonijas orķestri un Salzburg Camerata – vienmēr publikas priekšā. Lai to paveiktu, man bija jāpavada 69 dienas karantīnā – es skaitīju dienas! Tas ir ļoti ilgs laiks, kurā nejutos brīvs. Tas bija sarežģīti, pat briesmīgi. Tagad esmu vakcinēts. Islandē vakcīnu ir saņēmuši 90 procentu iedzīvotāju – tas ir otrais augstākais rādītājs pasaulē. Tagad visi ierobežojumi valsts iekšienē jau ir atcelti. Pirmo reizi kopš Covid-19 uzliesmojuma esam tikuši brīvībā. Taču drošības prasības paliek spēkā, lai ieceļotu Islandē. Šeit var iebraukt tie, kuri ir pabeiguši vakcinācijas procesu vai izslimojuši Covid-19 un kuriem ir atbilstošs sertifikāts, pārējiem ir jāievēro karantīnas noteikumi. 

Ko jums nozīmē vārds "iedvesma"? Kas ir jūsu iedvesmas avoti? 

Iedvesma ir gandrīz vai zinātkāres sinonīms. Būt iedvesmotam nozīmē būt zinātkāram, bet saglabāt šo īpašību dzīves laikā nav viegli. Vairākums cilvēku pārstāj būt zinātkāri, kad pārkāpj 30 gadu slieksni. Pēc tam viņi visu mūžu turpina darīt to, ko ir pieraduši, ar nelielām variācijām. To labi var redzēt mūzikas pasaulē: izpildītāji atrod savu pamatrepertuāru, un mūzikas industrija ar to ir apmierināta. Viss ir skaidrs – kurš ir Mocarta interprets, kurš – Šopēna speciālists, kurš ir krievu mūzikas eksperts, kurš – mūsdienu repertuāra apoloģēts.

Būt zinātkāram nozīmē saglabāt atvērtu prātu. Mūziķim nepārtraukti ir jātrenē un jābaro smadzenes, tas nenotiek automātiski. Neviens nepiedzimst ar neierobežotu zinātkāres un iedvesmas lādiņu. Tā ir kā iemaņa, kas ir jāattīsta. Pat ja šķiet, ka laika nav daudz, ir jāmēģina sevi pilnveidot – lasot grāmatas, vērojot pasauli ap sevi, satiekoties ar cilvēkiem vai vismaz cenšoties nedarīt vienu un to pašu, neatkārtot sevi.

Ir tikai daži pianisti, kuri ir dzīvojuši un strādājuši, vienmēr meklējot jaunus impulsus. Viens no tiem ir Glens Gūlds, kurš ir centies aizbēgt no saviem panākumiem un apsteigt mūzikas biznesu. Mūzikā šādi paraugi ir Bēthovens un Stravinskis, mākslā – Pikaso. Viņi ir aktīvi meklējuši iedvesmu un bijuši zinātkāri. Es arī mēģinu to darīt, īpaši tāpēc, ka darbojos klasiskajā mūzikā, kuras rāmji mēdz būt skaidri iezīmēti un visai šauri – mūziķi pārsvarā spēlē vienus un tos pašus darbus. Lai tie izskanētu svaigi un pārsteidzoši, ir nepieciešama iedvesma un zinātkāre. Tikai tā var izvairīties no atkārtošanās un pašatkārtošanās draudiem. Ja kaut kas tiek atkārtots, tas noteikti paliks oriģināla ēnā. Tas neatstāj tādu iespaidu kā oriģināls.

Jūs esat savas mājas gaišajā istabā Islandē, un es Zoom lodziņā redzu gleznas pie sienas. Vai jūs iedvesmo vizuālā māksla?

Jā, es kolekcionēju mākslu. Mani iedvesmo arhitektūra. Man patīk domāt par to, kā arhitektūra ietekmē mūsu dzīvi. Mani interesē telpa un gaisma, un kā tās mums palīdz atrast sevi. Man patīk dabiskā gaisma. Es lasu arhitektūras grāmatas un skatos dokumentālās filmas, lai labāk izprastu šo mākslu. Dažādos dzīves posmos cilvēkam ir dažādas intereses. Taču interesei ir jābūt! Nevar piecpadsmit gadu pēc kārtas spēlēt vienus un tos pašus Baha darbus. Īstenībā – var, bet šādā gadījumā mūziķis pārvēršas par luksusa preci – tādu kā zīmola somiņu. Viņa koncertus var labi pārdot, būs pilnas zāles, mūziķis labi nopelnīs. Bet ar ko tad viņš atšķiras no luksusa somiņas? Starpības tikpat kā nav. 

Vikingura Olfasona jaunā albuma Mozart & Contemporaries publicitātes attēls. Foto – Ari Mags 

Jūs veltāt lielu uzmanību savu albumu dizainam. Uz gaidāmā albuma Mocarts un viņa laikabiedri vāka esat redzams ar melnu spalvu rokā. Vai tā simbolizē Mocartu? 

Cenšos veidot albumu noformējumu tā, lai to nevarētu tik vienkārši izskaidrot. Katrai interesantai fotogrāfijai ir jābūt poētiskai. Ko nozīmē melna spalva? Daudz ko. Daži salīdzina Mocartu ar melno gulbi. Viņa mūzikas spēlēšana man ir kaut kas ļoti dabisks – kā spalvas līdzsvara stāvoklis starp brīvību un disciplīnu. Līdzsvara meklējumi iemieso Mocarta mūzikas atskaņošanas mākslu. Kad aplūkoju spalvu, man šķiet, ka saskatu tajā Mocartu. Jaunā albuma bukletā būs lasāma mana eseja Putns ar citādām spalvām/A Bird of a Different Feather, kurā es pieskaros šīm niansēm. 

Zināms, ka Mocarts bija apsēsts ar putniem. Aptuveni trīs gadus pie komponista dzīvoja strazds, kuru viņš ļoti mīlēja. Kad Mocarts sacerēja mūziku, strazds sēdēja viņam uz pleca un dziedāja. Mocarts bēdājās, kad putns nomira. Viņš noorganizēja strazda bēru ceremoniju un veltīja viņam piemiņas dzejoli.

Es varētu daudz stāstīt par albuma vāka fotogrāfiju, bet vai vajag? Man šķiet, ka labāk neko neteikt. Tas ir tāpat kā mēģināt paskaidrot mūziku ar vārdiem – tas ir neiespējami. Fotogrāfija ir vizuāls medijs, vārdi ir verbāls medijs, savukārt mūziku uztveram ar dzirdi. Mūzikai ir grūti piemeklēt vārdus, kas to raksturotu. Vārdiem ir grūti piemeklēt vizuālus tēlus – tie ir atsevišķi, neatkarīgi izteiksmes līdzekļi, pat ja tie mijiedarbojas savā starpā.

Jaunajā albumā līdzās Mocarta darbiem esat iekļāvis vēl četru komponistu – Baldasāres Galupi, Karla Filipa Emanuela Baha, Domeniko Čimarozas un Jozefa Haidna – opusus. Kā jūs izveidojāt šādu salikumu?

Albumā vēlos parādīt ne tikai Mocarta rotaļīgumu, krāšņumu un novatorismu, bet arī viņa sasaisti ar sava laika muzikālās dzīves ekosistēmu. Ja Mocarta mūzika tiek izpildīta viņa laikabiedru daiļrades kontekstā, atklājas daudz skaistu īpašību. Es rūpīgi atlasīju skaņdarbus un domāju par to, kas tos vieno, – dažreiz tas ir gars, noskaņa, tonalitāte un temps. Gribēju iesaistīt Mocartu dialogā ar viņa dzīves laika mūziku – līdzīgi kā iepriekšējā albumā iesaistīju dialogā Debisī un Ramo. Ja līdzās Mocartam ir Karls Filips Emanuels Bahs, mēs saprotam, kas Mocartu padara par Mocartu un kas Bahu padara par Bahu. Man nav mērķa pierādīt, ka Mocarts ir vislabākais un pārējie ir otršķirīgi. Tieši pretēji – gribu parādīt, cik daudz burvīgas mūzikas vienlaikus ar Mocartu radījuši arī citi skaņraži. 

Albumā ir iekļauti opusi, kuri daudziem nav zināmi. Šāds salikums var atsvaidzināt klausītāju dzirdi un iedot jaunu dzīvi mazāk zināmajiem darbiem. Ceru, ka tas arī ļaus saklausīt Mocartu tā, it kā jūs viņu dzirdētu pirmo reizi. Esam pieraduši, ka Mocarts nāk ar smagu bagāžu un pagātnes nastu – pianisti viņu spēlē kopš piecu sešu gadu vecuma. Mocarts tiek uztverts kā neaizskarams ģēnijs, tāpēc bieži vien viņa darbi tiek interpretēti pārāk pieklājīgi, pret viņu izturas ar pārāk lielu pietāti. Izpildītājiem ir bail sabojāt Mocartu ar savu neprecizitāti un citām nepilnībām, un tas ir pats sliktākais, kā var izpausties mūsu attieksme pret viņu. Mocarts nepavisam nebija pieklājīgs! Viņš bija provokatīvs un vitāls, viņš atgādināja spilgtu operas varoni.           

Albuma ierakstu uzskatāt par mākslu, kas ļoti atšķiras no koncertēšanas. Vai pieļaujat domu, ka nākotnē jūs varētu vairāk pievērsties darbam studijā un retāk uzstāties publikas priekšā? Kā turpmāk plānojat sabalansēt abus darbības virzienus?

Tās patiešām ir divas dažādas mākslas formas. Man patīk gan viena, gan otra. Mana pieeja ir tāda, ka es vispirms ierakstu albumu un tad dodos turnejā ar programmu, ko esmu ieskaņojis. Vairākums mūziķu parasti rīkojas otrādi – viņi ilgāku laiku spēlē mūziku koncertos un tikai pēc tam to iemūžina. Protams, pirms ieraksta es tam cītīgi gatavojos, un man ir sajūta, ka esmu izdzīvojis šo mūziku. Uzstāšanās klausītāju priekšā man sniedz lielu gandarījumu – mani vienmēr intriģē tas, kas var notikt koncertā. 

Es domāju, ka turpmāk izdošu jaunu lielu albumu ik pēc pusotra gada. Starplaikā varētu iznākt kādi mazāki projekti vai satelītalbumi. Esmu vinila plašu fans, tāpēc mani lielie albumi tiek izdoti arī vinilā. Albuma repertuāra sagatavošanai man ir nepieciešami seši mēneši. Redzēsim, kas notiks tālāk. Pagaidām es gūstu baudu, uzstājoties kopā ar labākajiem orķestriem pasaulē. Man tas joprojām ir kaut kas jauns. Tāpēc negribas atteikties ne no koncertiem, ne no studijas darba. Taču ir svarīgi, lai mūziķim būtu drosme ieturēt pauzi koncertdzīvē un, teiksim, veltīt divus trīs gadus tikai ierakstiem. Tas varētu būt interesanti. Pēc tam var atgriezties un atkal sniegt koncertus. Tas ir brīnišķīgi, ja mākslinieks var atļauties izjaukt ierasto lietu kārtību un strādāt pēc saviem noteikumiem. 

Vikingurs Olafsons
Koncerts kopā ar baritonu Matiasu Gērni Lielajā ģildē 17.VII plkst. 19 
Solokoncerts Lielajā ģildē 18.VII plkst. 12
Informācija un biļetes: riga-jurmala.com

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja