Uz kinoekrāniem iznāk režisora Dāvja Sīmaņa pirmā pilnmetrāžas spēlfilma Pelnu sanatorija. Tās darbība risinās 1917. gadā Kurzemē, kad Pirmā pasaules kara pēdējās dienās atvaļinātais vācu ārsts Ulrihs tiek nosūtīts uz sanatoriju, kurā ārstējas kontuzēti un mentāli traumēti kareivji. Galveno lomu filmā atveido vācu kinozvaigzne Ulrihs Matess.
Varoņa (un skatītāju) pirmā redzēšanās ar šo nomaļo vietu atgādina skatu no šausmu filmas. "Tā ir diezgan tieša atsauce uz vienu no Alfreda Hičkoka filmas Psiho/ Psycho (1960) kadriem, kura galvenais vēstījums ir – nekas labs te nav gaidāms," atklāj Dāvis Sīmanis, kurš ikdienā Latvijas Kultūras akadēmijas studentiem lasa lekcijas par kino teoriju un vēsturi. Režisora kontā ir sešas dokumentālās filmas, no kurām pēdējā Escaping Riga (2014) par režisoru Sergeju Eizenšteinu un filosofu Jesaju Berlinu bija pirmais pussolis spēlfilmu virzienā. "Šis ir stāsts par cilvēcības atgūšanu," Pelnu sanatoriju raksturo Dāvis Sīmanis.
Jūs teicāt, ka filmas pamatā ir dzejnieka Ovīdija izdzīšana no Romas.
Sava veida interese par Senās Romas periodu veda mani pie pārdomām, kāpēc cilvēki tiek izstumti no sabiedrības. Viens no interesantākajiem izolētības gadījumiem ir saistīts ar Ovīdiju, kurš mūsu ēras 8. gadā izsūtīts no imperatora Augusta galma uz Melnās jūras krastu kā nevēlams dzejnieks un nonācis sapņaini šausmīgā diskomunikācijas pasaulē.
Skaidrs, ka taisīt tā saukto sandaļu epiku Latvijā būtu pārspīlēti, tāpēc šis stāsts tika ielikts Pirmā pasaules kara kontekstā, kas mūsu un visas Eiropas civilizācijas vēsturē ir īpašs pagrieziena punkts, par pamatu ņemti reāli fakti. Tas pārcēlās no viena vēsturiskā laikmeta uz citu, taču patiesībā tas ir universāls stāsts.
Jebkurš no mums dzīvo sava veida izolētībā. Mēs vienmēr būsim paši par sevi, kas visu savu dzīvi pavada mūžīgos saskarsmes meklējumos. Mēs esam vientuļi savā apjēgsmē par mūsu ierobežoto dzīves laiku, taču filmas galvenajam varonim tā ir ne tikai iekšēja, bet arī ārēja atrautība no citiem.
Mūsdienu metafora?
Tā ir atsauce ne tikai uz mani kā autoru, kurš vācu kara ārstā Ulrihā daļēji redz sevi, bet arī uz mūsu laiku cilvēku, kurš telefonu un datoru ielenkumā veidojas par eskeipistu un kura komunikācijas saites ar pasauli kļūst arvien vārgākas, jo viņš dzīvo mediju fantomu varā un arvien vairāk attālinās no citiem cilvēkiem.
Pirms kāda laika es domāju par draugiem, kuri man vienmēr ir nozīmējuši ļoti daudz. Es sapratu, ka man visu laiku ir jāierosina kaut kādi pasākumi, lai sanāktu kopā un nepazaudētu kontaktu citam ar citu, citādi tās draudzības lēnām, lēnām izplēn, bet aizbildinājumi ar aizņemtību ir izdomāti vien tāpēc, lai noslēptu savu slinkumu.
Ir ļoti svarīgi sarunāties, lai viena cilvēka doma turpinās otrā. Tas ir tāpat kā filmā, kurā ir kadrs ar varoni un kadrs, teiksim, ar ābeli. Katrs no tiem stāsta kaut ko pilnīgi atšķirīgu, bet, ja saliekam tos kopā, rodas jauna nozīme.
Vai šo iekšējo emigrāciju nevar skaidrot kā vēlmi sevi pasargāt no skarbās realitātes?
Vēstures piemēri rāda, ka dzīve privātu ilūziju burbulī var beigties traģiski, jo pēkšņi tas pārsprāgst un cilvēki salūst. Piemēram, okupācijas laikā viņi centās sevi pasargāt un izlikās neredzam, kas notiek apkārt. Tā teikt, gan jau viss būs kārtībā, bet viss pagriezās pret viņiem pašiem – viņus iznīcināja, vai viņi kļuva par sistēmas daļu.
Turklāt realitāte savā skarbumā atklājas ne vien lielajās, bet arī mazajās lietās. Piemēram, es vienmēr esmu baidījies nepamanīt, ka esmu sācis veidot kaut ko pilnīgi bezjēdzīgu. Tāpēc es gribētu, lai man tuvie cilvēki, kuru viedoklim es uzticos, tajā brīdī izolētu mani no turpmākās kino veidošanas ar vārdiem: vecais, tu esi sācis taisīt pilnīgu mēslu!
Jūs tiešām būtu gatavs pieņemt šādu verdiktu?
Nevajag piesārņot pasauli ar nevajadzīgām lietām. Tas ir tāpat kā ar garāžu, kuru tu iztīri, un pēc kāda laika tajā atkal ir uzradušās dažādas grabažas. Katru gadu pasaulē top gandrīz 20 000 pilnmetrāžas spēlfilmu, no kurām 95 procentu varētu mierīgi nebūt.
Visas jau nevar būt labas filmas.
Ir nepieciešami atskaites punkti, lai novērtētu, kas ir labs, bet negribētos attapties situācijā, kad tavs darbs kļūst par fonu citu kvalitatīvajām filmām. Tas nozīmē, ka tajā brīdī tu jau esi sevi pazaudējis, ka varbūt ir laiks nodarboties ar kaut ko citu – audzēt rapšus vai atvērt kafejnīcu un nemocīt nevienu ar tukšiem izteikumiem.
Kuras pagājušā gada filmas jūs varētu izcelt?
Viena no tām ir rumāņu režisora Radu Žudes vēsturiskā filma Aferim!. Tās darbība risinās XIX gadsimtā un vēsta par kādu likumsargu, kurš tiek nolīgts, lai notvertu aizbēgušu vergu (par savu darbu režisors ieguva Sudraba lāci 65. Berlīnes Starptautiskajā kinofestivālā – I. A.). Tā ir ļoti dzīva un spēcīga filma.
Vēl varu izcelt irāņu režisora Džafara Panahi filmu Taxi, kas ir ceļojums pa Teherānu. Pie automašīnas stūres sēž valdošā režīma nežēlastībā kritušais autors un smalki ironizē par viņam piespriesto aizliegumu filmēt uz ielas. Varbūt kādā brīdī tas kļūst mazliet didaktisks, tomēr tas nenoliedzami ir veiksmīgs darbs.
Jāpiemin Lailas Pakalniņas Ausma. Tas ir spēcīgi formāls darbs, kurā galvenais akcents ir likts uz kadra estētismu un darbības precizitāti. Es novērtēju, ka Latvijā ir tapusi šāda filma laikā, kad iepriekš ir dominējuši jauniešu pieaugšanas stāsti. Jāsecina, ka Latvijas kino joprojām pietrūkst komēdiju.
Kā vērtējat situāciju Eiropas kino?
Tā ir stipri stagnējoša sistēma, kurā savā starpā konkurē režisoru vārdi, nevis jaunas vēsmas, un tādējādi nevar novērot aktīvu kinomākslas attīstību. Arvien mazāk tiek veidoti un skatīti sarežģīti darbi. Šajā ziņā Latvija ir samērā pozitīvā situācijā, kurā ir iespēja radīt mākslas darbus, nevis sekot līdzi komerckino uzstādījumiem.
Pelnu sanatorija ir Latvijas un Lietuvas kopražojums. Kā vērtējat Baltijas valstu sadarbību?
Baltijas valstīs ir līdzīgas kino industrijas, kuru uzmanības centrā bieži vien nonāk mums visiem saprotamas tēmas, tāpēc sadarbība veidojas daudz dabiskāk nekā ar citiem un gatavās filmas no vienas valsts ekrāniem uz otras valsts ekrāniem pārceļo daudz vieglāk. Lielu ieguldījumu varētu dot jau iecerētais Baltijas kopprodukcijas fonds.
Filmēšanas laukumā jums ir svarīga bada sajūta. Taupāt līdzekļus?
Kad cilvēks ir paēdis, viņš ir apmierināts ar visu, viņam viss šķiet labi. Ja režisors atrodas šādā omulīgā stāvoklī, viņš nespēj kontrolēt notiekošo filmēšanas laukumā, tāpēc ir svarīgi uzturēt sevī sajūtu, ka tevi kaut kas traucē, urda un ļauj atrasties nemitīgu šaubu varā. Neēšana ir dīvains rituāls, bet, šķiet, tas man palīdz sasniegt vēlamo rezultātu.
Aktieris Pēteris Liepiņš vēlētos, lai polemika par šo filmu pārspētu runas par Kristapu Porziņģi.
Man ir prieks, ka Pēteris Liepiņš šai filmai gribētu līdzīgu sabiedrisko uzmanību kā Kristapam Porziņģim, taču man ir svarīgāks individuālais, nevis kolektīvais līmenis. Es vēlētos, lai filma «iztausta» auditoriju un atrod skatītājus, kuriem tā var kļūt nozīmīga.
Esat teicis, ka šis drūmais darbs ir pretstats jūsu paša personībai dzīvē.
Man šķiet, ka ir nepieciešama šī pretruna, kas ir kā šķēres, jo nenopietns cilvēks nevar veidot nenopietnus darbus un otrādi. Esmu pārliecināts, ka Pelnu sanatorija ir visdrūmākā filma, kādu es jebkad esmu uzņēmis un uzņemšu. Tas ir brīdis, kad tu esi ieniris līdz tumšās upes dibenam, pieskāries, atspēries un tagad peldēsi tikai augšup.
Viens no Ovīdija citātiem vēsta, ka nodarbošanās uzliek savu zīmogu raksturam.
Man ir grūti pateikt, kā manu personību būtu ietekmējis filmas uzņemšanas process, taču es skaidri zinu, ka pasaules konstantais mainīgums, tāda pozitīvā šizofrēnija paredz to, ka katrā nākamajā brīdī tu jau esi citāds. Vai pirms trim gadiem, kad sāku veidot šo filmu, es biju cits cilvēks? Visticamāk, jā.
Un filmas kļūs arvien nenopietnākas.
Šis bija pēdējais laiks radīt eksistenciālu darbu par bailēm un sava veida nolemtību. Tā ir gados jaunu cilvēku priekšrocība runāt šajos terminos, runāt tik tieši par nāves klātbūtni, kas visu laiku nav jāprojicē uz sevi. Jo cilvēks kļūst vecāks, jo mazāk viņš vēlas šo tēmu vēl eksplicēt savā daiļradē.
Ar laiku pati dzīve par to atgādina arvien uzstājīgāk.
Man ir draugs, kurš bieži stāsta par dažādiem atklājumiem Visuma izpētē, par iepriekš nezināmām eksoplanētām, uz kurām Zemes iedzīvotāji varēs pārcelties pēc tūkstošiem gadu. Sevis nolikšana iepretim šim neaptveramajam lielumam mani uzreiz banālā veidā ved pretim domai, ka arī es beigšos.
Nevar teikt, ka tā būtu pati komfortablākā doma, taču jebkuram mazliet reflektējošam cilvēkam tā ir klātesoša viņa ikdienā. Kā teicis režisors Pjērs Paolo Pazolīni, montāžas nozīme kinofilmā ir tāda pati kā nāves nozīme dzīvē – ir nepieciešama nāve, lai cilvēks koncentrētu savu dzīvi un nekļūtu par amorfu veidojumu, kurš zina, ka ir mūžīgs.